Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieturzīmes:
Dr. biol., Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs.
Vides aizsardzības aktīvists.
Bloga http://vkerus.blogspot.com un LOB nozares žurnāla Putni dabā tekstu autors.
Uzrakstījis grāmatas bērniem Meža meitene Maija un Korras pasaules.
39 gadi.
Precējies, tēvs četriem bērniem.
Dienā, kad norunāts doties ciemos pie Viestura, Rīgā puteņo tā, ka zeme ar debesīm jūk kopā, un ir liels vilinājums sarunu pārcelt uz Zoom platformu. Taču vēlāk izrādās, ka viņa mājās netālu no Lestenes mežu ielokā spīd saule, un mums sanāk ne vien interesanta saruna, bet arī skaista pastaiga ziemīgā meža ainavā.
Pērnā gada nogalē Latvijas vides organizācijas satraucās par Klimata un enerģētikas ministrijas plāniem izcirst vecos mežus, veco koku vietā stādot jaunus un Latvijai tādējādi plānojot izpildīt Eiropas klimata mērķus. Arī jūs piedalījāties protestā pie Ministru kabineta. Toreiz ministrs Kaspars Melnis solīja pie šī jautājuma šogad atkal atgriezties. Kādas patlaban ir aktualitātes vides aizsardzības jomā?
To ir daudz. Galvenā – Latvijas ornitoloģijas biedrība patlaban gatavojas Satversmes tiesas sēdei, kas notiks 14. februārī – tajā plānots skatīt Latvijas Dabas fonda, Pasaules dabas fonda un Latvijas Ornitoloģijas biedrības ierosināto lietu par valdības noteikumu normām, ar kurām pērn tika samazināts galvenajā cirtē cērtamo koku caurmērs, paverot iespējas jaunāku mežu izciršanai. Vides organizācijas lūdz Satversmes tiesu pārbaudīt Ministru kabineta «Noteikumu par koku ciršanu mežā» 7. pielikuma (ar to tiek samazināts galvenās cirtes caurmērs pēc valdošās koku sugas un bonitātes) atbilstību Satversmes 115. pantam, kurā ietverts valsts pienākums izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Uzskatām, ka nav ievērotas nedz pieteikuma iesniedzēju tiesības uz līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanas procesā, nedz piesardzības un izvērtēšanas principi. Tāpat, mūsuprāt, ir pārkāpts ilgtspējas princips, kā arī nav ievērots saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm dzīvot labvēlīgā vidē, no vienas puses, un saimnieciskās attīstības veicināšanu, no otras puses. Svarīgi, ka šis jautājums ir nonācis līdz Satversmes tiesai, tā Latvijā veicinot tiesiskas debates par vides aizsardzību. Ceru, ka nonāksim pie labvēlīga rezultāta, un šis būs pagrieziena punkts, lai Latvijas mežos varētu saimniekot dabai draudzīgāk.
Tāpat būtisks joprojām ir jautājums par to, kā mēs turpmāk Latvijā plānosim mežu apsaimniekošanu – bija Mežu apsaimniekošanas pamatnostādnes 2015.–2020. gadam, bet pēc tam nekas jauns nav definēts. Eiropas Savienība ir nākusi klajā ar stratēģiju un vadlīnijām dabai draudzīgākai mežu apsaimniekošanai un veco mežu aizsardzībai.
Joprojām neesam tikuši skaidrībā par aizsargājamo biotopu aizsardzību – ir noslēdzies ES nozīmes biotopu kartēšanas projekts, taču lēmuma par to, kur, ko un cik aizsargāsim, joprojām nav.
Mežs ir arī nozīmīgs ienākumu avots gan privātajiem apsaimniekotājiem, gan valstij. Cik ekonomiski pamatoti šobrīd ir kā prioritāti noteikt dabas aizsardzību, nevis cilvēku ekonomiskās intereses?
Neviena no vides organizācijām nekad nav teikusi, ka mežu vispār nevajadzētu cirst. Runa ir par līdzsvaru. Jau 1998. gadā ir pieņemta «Latvijas mežu politika», kurā pateikts, ka mežs nav mērāms tikai «latos un kubikmetros», tam ir daudzas funkcijas, un pamats ilgtspējīgai meža apsaimniekošanai (vismaz uz papīra) ir līdzsvars starp ekonomiku, ekoloģiju un sabiedrību, taču izskatās, ka ekonomika joprojām dominē, bet par ekoloģiju un sabiedrību ir aizmirsts. Man vienmēr ir sāpējis, ka nav gandrīz neviena, kurš atbalstītu šo trešo – cilvēku. Manā ikdienas darbā bieži ir situācijas, kad cilvēki, kuru piemājas mežu gatavojas nocirst, vēršas pie vides organizācijām. Daudzi stāsta, kādus putnus šajā mežā redzējuši, – cerībā, ka kāda no dabas vērtībām varētu būt tas iemesls, kas pasargās mežu. Kaut arī man, protams, rūp putni, man šķiet bēdīgi un nepareizi, ka nekādā veidā netiek ņemta vērā cilvēka vēlme, lai kailcirtē netiktu nocirsts valsts mežs pie viņa mājām, – te cilvēks, iespējams, ir staigājis vēl kopā ar savu vectēvu, šis mežs saistās ar kādām citām svarīgām atmiņām, pieredzi vai paradumiem, vārdu sakot – mežs pie mājām ir daļa no cilvēka dzīvotnes. Pat ja mēs dzīvotu ideālā pasaulē, kur, piemēram, ap apdzīvotām mājām 100 metru rādiusā kailcirtes nevarētu būt, tik un tā atliktu gana daudz platības, kur izvērsties mežu izciršanai.
Skandināvijā veiktajos pētījumos ir definētas galvenās lietas, ko var iegūt no meža. Un tās ir: koksne kā ekonomiskais rādītājs, dzīvotnes aizsargājamām sugām, dabas veltes (ogas, sēnes) un vēl daudz kas cits, ko gribam saņemt no meža. Izmantojot matemātiskus modeļus, var sarēķināt, cik daudz mežu un kādā veidā mums būtu jāapsaimnieko.
Tagad lielākajā daļā Latvijas mežu dominē ekonomiskās intereses (koksnes ieguve),
un ir samērā neliela daļa, kur tiek aizsargāta daba – tie ir dažādi liegumi, bet ir ārkārtīgi maz teritoriju, kur galvenās būtu meža sociālās funkcijas.
Vai tad gadījumos, ja kailcirtes plānotas pie apdzīvotām vietām, netiek rīkotas publiskas apspriešanas ar konkrētās teritorijas iedzīvotājiem, pašvaldībām, lai uzklausītu viņu viedokli?
«Latvijas valsts meži» (LVM) neiepazīstina iedzīvotājus ar ciršanas plāniem. Viņu sistēmā LVM GEO ir redzams mežu nogabalu vecums, bet ne iecerētie ciršanas plāni. Mēs, vides organizācijas, jau sen esam publiski runājuši, ka būtu labi, ja LVM laikus norādītu, ka plāno ciršanas darbus noteiktā teritorijā, jo tad vietējie iedzīvotāji varētu reaģēt un izķert kādus sev svarīgus mežus, saglabājot tos neskartus. Piemēram, ja šajās teritorijās ir putnu ligzdas, kuras vietējiem ir zināmas, bet LVM ne. Un svarīgs ir arī cilvēciskais aspekts, jo mežs var būt arī kultūrvēsturiska konkrētās teritorijas vērtība, tajā var būt tradicionālas izcilas ogu un sēņu vietas, kas ir arī nozīmīgs vietējo iedzīvotāju ienākumu avots.
Diemžēl jārēķinās, ka nocirst var jebkuru mežu. LVM GEO ir pieejami dati par mežu vecumu, un, ja mežs ir pārsniedzis ciršanas vecumu, nav aizsargāts un tajā nav neviena mikrolieguma, tad skaidrs, ka kaut kad pārskatāmā nākotnē tas tiks nocirsts.
Piemēram, šī mežaudze līdzās ceļam, pa kuru patlaban ejam, pagaidām vēl nav nocirsta, bet te paredzēti mežistrādes darbi, taču netālu tika atklāta mazā ērgļa ligzda, un tai izveidots mikroliegums. Mani uztrauc meža nogabals ceļa pretējā pusē, priedes te jau pārsniegušas ciršanas vecumu, tātad jebkurā brīdī to var sākt zāģēt. Te ir klijāna ligzda, bet pagaidām normatīvi neparedz klijāna ligzdošanas teritorijā veidot mikroliegumus. Atbilstoši noteikumiem pašu ligzdas koku un nelielu koku grupu tam apkārt ir jāsaglabā, taču, ja putns ir veidojis ligzdu mežā, viņš var negribēt ligzdot izcirtumā.
Latvija esot viena no mežainākajām valstīm Eiropā – tā mežsaimniecības nozares speciālisti oponē vides aktīvistiem. Kādēļ satraukties?
Jā, katrs noteikti ir dzirdējis šos apgalvojumus, ka mūsu valstī vairāk nekā pusi teritorijas klāj meži, ka mežu platības pieaug. Taču netiek definēts, par kāda veida un kvalitātes mežiem ir runa. Statistikā arī izcirtums un svaigi iestādīta jaunaudze skaitās mežs.
Pēc šāda principa mēs Latvijas mežos varētu nocirst pēdējo koku un uz papīra mežu platība nesamazinātos vispār.
Bet tas jau nav tas, ko cilvēki sauc par mežu! Uzskatu, ka koksnes ieguvei pamatā būtu jābūt izlases veidā bez kailcirtēm, bet trešdaļai esošo mežu teritoriju jābūt aizsargājamai.
Šobrīd problēma Latvijā ir, ka ciršanas apjomi jau ir krietni par lielu – mēs zaudējam mežu kā oglekļa piesaistītāju, mēs zaudējam mežu kā aizsargājamas dzīvotnes, mēs zaudējam aizsargājamus biotopus. Katru reizi, kad tiek runāts, ka vajadzētu tomēr saudzīgāk saimniekot, no mežinieku puses ir iebildumi, ka samazināsies koksnes ieguve. Varbūt samazināsies arī, bet, ja šie apjomi nav ilgtspējīgi, tiem ir jāsamazinās, citādi mēs noplicinām arvien vairāk mežu, un vēlāk tas atspēlēsies arī ekonomiski, bet – galvenais – tas atspēlēsies pārējām interesēm, kas nav koksnes audzēšana un ieguve.
Latvijā tiek apgalvots, ka vienīgais veids, kā mēs varam ekonomiski pamatoti iegūt koksni, ir kailcirtes. Tehnoloģiski tas ir vienkāršāk, bet ne vienmēr ir ekonomiski izdevīgi. Latvijā bezkailciršu mežsaimniecība ir ļoti maz attīstīta, bet piemēri no citām valstīm rāda, ka meža īpašnieks pat var gūt lielāku peļņu, ja izvērtē, no kura koka konkrētajā brīdī varēs gūt pēc iespējas vairāk labuma. Tādējādi, nocērtot mazāk, uz nocirsto kubikmetru daudzumu iegūtā peļņa ir lielāka. Kailcirtē viss tiek novākts pa tīro, mēs esam ieguvuši koksni un upurējuši visas pārējās meža funkcijas. Savukārt, iegūstot koksni izlases veidā, mežs tiek ietekmēts – vairāk vai mazāk – atkarībā no ciršanas intensitātes, bet tas joprojām ir. Efektīvi izlases veidā cērtot mežu, ir iespējams gūt gan ekonomisko labumu, gan saglabāt dabas un ainaviskās vērtības.
Jūs pats dzīvojat mežu ielokā, un daba ir jums visapkārt, taču esat dzimis un audzis Rīgā. Kas lielpilsētas puisi atveda uz šādu, visai savrupu vietu?
Jā, esmu dzimis rīdzinieks, bet šeit dzīvoju jau kopš 2007. gada. Šī ir manas sievas Lauras vecvecāku māja, kura bija arī viņas bērnības māja. Sieva to saņēma mantojumā, un tā mēs šeit sākām dzīvot. Jāsaka gan, ka arī Rīgā es bērnībā biju tuvu dabai – dzīvoju vecā privātmājā Ziepniekkalnā. Tā bija simtgadīga, koku ieskauta ēka. Manuprāt, tolaik, kad augu, visiem bērniem interesēja, kas notiek apkārt – kas ir tas čiekurs, kas ir tas tārpiņš. Sākumā
man interese bija tiešām par visu – krāju akmeņus, čiekurus un piepes, vēroju skudru dzīvi skudrupūznī.
Kad biju deviņus gadus vecs, žurnālā «Zīlīte» pamanīju konkursu ar aicinājumu bērniem rakstīt stāstus par dabu. Es aprakstīju, kā vēroju skudras un kā pētīju tauriņa spārnu zvīņas mikroskopā. Šajā konkursā balvā saņēmu binokli, un tas mani savukārt aizveda pie putnu vērošanas. Tā likumsakarīgi nonācu līdz vides aizsardzībai – ja tevi kaut kas interesē, tu sāc pievērst uzmanību sava interešu objekta labklājībai. Sava loma bija arī iedvesmai un padomiem, ko saņēmu no vecākajiem kolēģiem, piemēram, LOB aktīvista Māra Strazda, kurš mani uzņēma biedrībā kā brīvprātīgo.
Ko ikdienā īsti dara profesionāls ornitologs?
Tāpat kā mūsdienās daudzās profesijās, arī ornitologa darbā daudz laika tiek pavadīts pie datora, bet, protams, ir arī darbs dabā – lai gan esmu LOB vadītājs un man ir daudz administratīvu pienākumu, bez dabas klātbūtnes nevaru iztikt! Piedalos ligzdojošo putnu uzskaitēs – tas ir svarīgākais no tā, ko darām biedrībā. Iegūstam arī lauku un meža putnu indeksu – tas nepieciešams Latvijas Nacionālajam attīstības plānam. LOB ir liela organizācija – lielākā dabas organizācija Latvijā – šobrīd mums ir vairāk nekā astoņi simti biedru, taču darbinieku nav daudz, līdz ar to katram no mums ir dažnedažādi pienākumi. Man būtiski ir arī sekot līdzi politikas un ekonomikas procesiem, pārmaiņām MK noteikumos, kas skar vidi, līdz ar to daudz laika pavadu arī dažādās sanāksmēs. Tā kā esmu uzrakstījis divas grāmatas bērniem – «Meža meitene Maija» un «Korras pasaules» – nu mani mēdz šur tur aicināt vairs ne kā ornitologu, bet kā rakstnieku.
Kā radās doma rakstīt grāmatas tieši bērniem?
Interese par rakstīšanu, tāpat kā interese par dabu, man ir jau kopš bērnības. Daudz lasīju – tik daudz, ka tas kaitināja manu jaunāko brāli, kurš gribēja mani izvilkt ārā spēlēties, bet es bieži vien devu priekšroku lasīšanai. Jau bērnībā mēģināju rakstīt arī pats – burtnīcās tapa stāsti par maijvabolēm un citiem dabas radījumiem, kuri manos stāstos parasti karoja – beidz karot, liekas uz auss un tad ceļas un karo atkal ar kādu citu. Arī mana pirmā nopelnītā nauda ir par rakstīšanu. «Avīzei Atmoda Atpūtai» uzrakstīju rakstiņu par putnu ligzdām dārzos. Arī darbā ir daudz rakstīšanas – ne tikai blogs, bet arī žurnāls «Putni dabā». Šad tad kaut kas top arī citiem izdevumiem.
Bet pie grāmatas «Meža meitene Maija» nonācu, lai ieviestu ikdienā vairāk pozitīvā. Pamatdarbā rakstīšana man galvenokārt ir par dažādām negācijām: tas ir slikti, šis ir slikti, un rakstu dusmīgi, dusmīgi, dusmīgi! No vienas puses – es iestājos par, manuprāt, pareizo lietu, bet no otras puses – pašu saindē tas, ka visu laiku jādarbojas ar kaut kādām negācijām. Tā nu brālis ieteica kaut ko uzrakstīt bērniem. Sāku bez ambīcijām, ka tā būs grāmata, – rakstīju vienkārši savam garīgajam līdzsvaram. Viena no LOB biedriem ir rakstniece Inese Zandere, un viņa reizēm vēršas pie manis pēc padoma putnu jautājumos, savukārt es, kad biju uzrakstījis grāmatu, vērsos pie viņas kā bērnu literatūras speciālistes pēc padoma, jautāju, vai manis uzrakstītais izskatās pēc grāmatas. Inese iepriecināja mani, atzīstot, ka izskatās gan, un tā izdevniecība «Liels un Mazs» to publicēja. Vēlāk tapa «Korras pasaules» – zaļās vārnas ceļojums no izšķilšanās brīža līdz tam, kad pašai šķiļas mazuļi.
Droši vien arī jūsu ģimene ir entuziastiski dabas pazinēji?
Mana sieva Laura ir bioloģe, savulaik bijām kursabiedri LU Bioloģijas fakultātē, abi darbojāmies arī LOB. Ģimenē mums aug četri bērni – Norai ir trīspadsmit, Martai vienpadsmit, Dārtai seši un Jānim pieci gadi. Nav tā, ka mēs bērnus mēģinātu speciāli bīdīt dabaszinību virzienā, bet, mežā dzīvojot, viņi neizbēgami apgūst izpratni par vidi. Redzu, ka audzināšanā laikam jau kaut ko esmu darījis pareizi, piemēram, kad meita no dīķa saudzīgi nes dēli un grib man to parādīt. Mums ir džungļu pārgājieni gar grāvmalām, kur var lauzties cauri brikšņiem, un rotaļu laukums uz nokritušiem kokiem. Esmu pārliecināts – maniem bērniem būs gan interese, gan izpratne par dabu.
Mežs maniem bērniem ir viņu dabiskā dzīvotne,
un domāju, ka pieaugot viņi pratīs novērtēt būtisko dabā. Un tas būtībā ir jautājums par vērtībām. Pret šo jautājumu nereti atduramies arī mežsaimniecības jomā, diskutējot par vides aizsardzību. Nav jau tā, ka mežsaimniecības nozares cilvēki būtu neizglītoti, dumji vai slikti, vienkārši viņu izpratne ir pilnīgi citāda. Tur, kur es redzu meža beigas – izcirtumu, viņi redz tikai meža sākumu, kur augs jaunie koki. Man vecs, beigts koks mežā liekas liela vērtība, jo tas ir svarīgs ekosistēmai, savukārt kārtīgam mežiniekam tas ir atkritums vai, labākajā gadījumā, malka. Runa ir ne tikai par akadēmiskām zināšanām, bet to, kas kuram ir svarīgs un ir vērtība. Zināšanas tu pakārto tam, kas tev ir vērtīgs.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
