Rīga +16°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latvijas dabas īpašās bagātības
Kad Latvijā beidzot kļūst silts, dažādi pārgājieni kļūst īpaši iecienīti, un sociālie tīkli ir pilni ar aicinājumiem pievienoties kādai dabasmīļu grupiņai – gājējiem, laivotājiem, supotājiem… Un tad vēl tie krāšņie saullēkti purvā, kas taču beidzot noteikti ir jāredz!
Kad populārākie dabas objekti aplūkoti un kājas ievingrinātas pārgājiena solī, prāts nesas uz lielākiem izaicinājumiem – marķētā maršruta vietā sekot zvēru taciņai un ļauties nezināmajam. Vārdu sakot, gribas piedzīvojumus!
Latvijas meži, upes, ezeri, jūra, purvi, pļavas un citas dabas teritorijas ir atvērtas visiem, kas spēj novērtēt to saturu, skaistumu un cienīt tiesības uz pastāvēšanu. Daļa no šīm bagātībām pieder valstij un pašvaldībām, vēl citas ir privātīpašumi, turklāt jāņem vērā, ka Latvijā ir 683 īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, kuru statuss apstiprināts ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem.
Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas iedalāmas astoņās kategorijās:
- 4 nacionālie parki, kas ir plaši apvidi, kur tiek saglabātas dabas un ainaviskās vērtības, kā arī kultūrvēsturiskais mantojums, vienlaikus veicot zinātnisko izpēti, izglītošanu un atpūtas organizēšanu.
- 42 dabas parki – teritorijas, kas pārstāv noteikta apvidus dabas un kultūrvēsturiskās vērtības un kas ir piemērotas sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai.
- 9 aizsargājamo ainavu apvidi, kas izceļas ar savdabīgu ainavu un īpašu skaistumu. Tie izveidoti, lai aizsargātu un saglabātu kultūrainavu, tās daudzveidību, vienlaikus nodrošinot iedzīvotāju atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu.
- 261 dabas liegums – tās ir cilvēka darbības mazpārveidotas vai dažādās pakāpēs pārveidotas dabas teritorijas, kas ietver īpaši aizsargājamo savvaļas augu un dzīvnieku sugu dzīvotnes, īpaši aizsargājamos biotopus.
- 4 dabas rezervāti – cilvēka darbības neskartas vai mazpārveidotas teritorijas, kurās tiek nodrošināta dabisko procesu netraucēta attīstība, lai aizsargātu un izpētītu retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas.
- 1 biosfēras rezervāts – plaša teritorija, kurā atrodas starptautiskas nozīmes ainavas un ekosistēmas, tā izveidošanas mērķis ir dabas daudzveidības saglabāšana biosfērā kopumā, vienlaikus veicinot teritorijas sociālo un ekonomisko attīstību.
- Mums ir arī septiņas aizsargājamas jūras teritorijas un vairāk nekā 355 atsevišķi, savrupi dabas vai cilvēku veidojumi jeb dabas pieminekļi – ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie veidojumi; aizsargājamie koki; dendroloģiskie stādījumi un alejas.
Dažādām teritorijām atšķirīgi noteikumi
«Katram no šiem īpaši aizsargājamo teritoriju veidiem ir mazliet citādi noteikumi, kas regulē cilvēku uzturēšanos šajās vietās. Visstingrākie – kur bez Dabas aizsardzības pārvaldes atļaujas uzturēties aizliegts – ir dabas rezervātiem (izņemot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu, kas ir citā statusā). Šādi ir Teiču, Moricsalas, Krustkalnu un Grīņu dabas rezervāti. Ir vēl dažas stingrāka lieguma zonas, kas atrodas nacionālajos parkos, piemēram, Gaujas nacionālajā parkā,» stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas tūrisma un izglītības eksperts Andris Soms.
No tūrista kājāmgājēja vai velobraucēja viedokļa lielas atšķirības nav, jo atšķirīgās īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas norāda, kāda veida dabas vērtības tajās aizsargājam. Ja ir ierīkotas tūrisma takas, nav svarīgi – tas ir dabas parks vai liegums. Iespējami zonējumi, kuros darbojas sezonāli liegumi, – ir vietas, ko putnu ligzdošanas laikā nav atļauts apmeklēt, bet, piemēram, Ummja ezerā vasarās tiek noteikts liegums peldēties, lai saudzētu tur augošo ļoti reto un īpaši aizsargājamo Dortmaņa lobēliju. Ar šiem izņēmumiem iespējams iepazīties DAP interneta vietnē vai konkrētās pašvaldības informatīvajos materiālos.
Dabas liegums ir vērsts uz kāda biotopa vai sugu aizsardzību, teritorija parasti nav plaša un tajā nav tūrisma infrastruktūras. Arī Lubāna mitrājs ir dabas liegums, taču ļoti pieejams tūristiem un interesē gan putnu vērotājus, gan laivotājus, pārgājienu mīļotājus un velobraucējus.
Savukārt dabas parks ir ne tikai dabas un kultūras vēstures vērtību sargātājs, bet arī infrastruktūra tajā organizēta, lai būtu piemērota izglītošanai, tūrismam.
«Ejot dabā, mēs ejam ciemos pie kāda, un attiecīgi tā arī jāuzvedas – putnam, vilkam, briežvabolei un citiem radījumiem mājas ir dabā, bet mēs tur esam tikai viesi,» uzsver Andris Soms.
Noskaidro!
Nebūdami profesionāli dabas eksperti, nevaram no galvas zināt, kāds kurai teritorijai ir statuss, jo jebkura īpaši aizsargājama teritorija apzīmēta ar zīmi Ozollapa. Tāpēc, plānojot brīvdienu atpūtu dabā un nevēloties sekot citu iestaigātām takām, noteikti vērts ieskatīties vietnē www.daba.gov.lv, lai netīšām no dabas mīļotāja nekļūtu par dabas postītāju.
Pavasarī un vasaras sākumā – ar sevišķu piesardzību
Andris Soms gan mierina, ka pārgājienā drīkst iet gandrīz visur. Ierobežojumi ir saistīti vien ar privātīpašumiem un rezervātiem, kuru tomēr ir salīdzinoši maz. «Parastam vidusmēra tūristam šīs vietas arī diez vai interesēs, jo tās ir grūti pieejamas, tām ir šķēršļaini apvidi. Aizliegums saistīts ar nepieciešamību saglabāt ļoti unikālas dabas vērtības. Parasti tur cilvēku infrastruktūra un darbība notikusi tik sen vai tik maz, ka dabas saglabājusies tāda, kāda tā būtu bijusi bez cilvēka iejaukšanās,» skaidro DAP Rāznas nacionālā parka Dabas centra vadītāja Regīna Indriķe. «Arī šajās vietās ir dabas takas, kurās parādīts, ko mēs sargājam, kā un kāpēc.»
Tiesa, šo taku apmeklēšanas laiks ir ierobežots, piemēram, Krustkalnu dabas rezervātā kopā ar DAP darbinieku var doties iepazīt Krākas avotu takas apkārtni no 1. maija līdz 31. oktobrim, savukārt Teiču rezervāts atvērts no 1. jūnija līdz 31. oktobrim – pavasarī tur ir retu putnu sugu ligzdošanas un mazuļu audzināšanas laiks.
«Cilvēks ir troksni un ietekmi radoša būtne. Šo rezervātu tuvumā arī apdzīvotība ir minimāla – Teiču dabas rezervāta lielāko daļu aizņem purvs, tā tuvākajā apkārtnē nav dzīvojamo māju, izņemot Siksalu, kurā atrodas tikai viena viensēta. Savukārt Krustkalnu dabas rezervātā ir dažas mājvietas un pārējā teritorija ir neskarta. Tādēļ putni un cita dzīvā radība cilvēka klātbūtni uztver ļoti saasināti, jo nav pie tās pieraduši,» skaidro Regīna Indriķe.
Daudzus gadus bija populārs pārgājiens no Kolkas līdz Dubultiem. Dalībnieku uzdevums bija 136 kilometrus mērot 55 stundās. Pirmoreiz, 2009. gadā, ceļā devās vien daži draugi, bet vēlāk – jau vairāki simti dalībnieku. Sākotnēji pārgājiens notika maijā, taču pēdējos gados tas pārcelts uz vasaras otru pusi. «Pavasaris ir atmodas laiks, kad putni iekārtojas ligzdās, perē, sāk rūpēties par nākamo paaudzi. Piekrastē mīt arī smilšu krupis – viena no sugām, kas īpaši jutīga pret traucējumiem. Pavasara sezonā masveidā pārvietojoties pa pludmali, var ne tikai izbradāt krupīšu nārsta vietas, bet arī sabaidīt dzīvnieku, un pēcnācēju tam nebūs. Pavasaris ir ļoti jutīgs laiks, kad vajadzētu izvairīties rīkot masu pasākumus dabā. Ja tomēr ir tāda vēlme, sazinoties ar DAP jānoskaidro, vai izvēlētajā teritorijā šādas aktivitātes ir pieļaujamas,» piebilst Andris Soms.
Daba ir trausla, un dažkārt mēs ar savu neuzmanību varam tai nopietni nodarīt pāri.
Tādēļ nav vēlams rāpties pa smilšakmens vai dolomīta atsegumiem, nekādā gadījumā nedrīkst tos drupināt, mēģināt kaut ko iegravēt. Apmeklējot alas, jāuzvedas klusi un piesardzīgi, bet ziemā, kad tur auksto sezonu pārlaiž sikspārņi, alās iekšā iet nevajadzētu vispār. Latvijā visi sikspārņi ir aizsargājamo sugu sarakstā. Kā jau lielākajai daļai sugu, pavasaris un vasaras sākums arī sikspārņiem ir mazuļu laiks.
Ar suņiem – uzmanīgi
«Rīkojot pārgājienus dabas rezervātos, lūdzam suņus līdzi neņemt, jo neskartā dabā putni un dzīvnieki ir ārkārtīgi jutīgi pret jebkuru dzīvnieku, kurš nav rezervātā mītošs. Tomēr esmu ievērojusi, ka cilvēki arvien biežāk dodas pārgājienos ar suņiem. Ja plānojat piedalīties organizētā pasākumā, pajautājiet, vai drīkst ņemt līdzi suni, arī organizatoram ieteicams skaidri norādīt – drīkst vai nedrīkst. Ja drīkst, tad jāpārrunā noteikumi,» iesaka Regīna Indriķe.
Vislabāk, ja suns izkustas un izskrienas tur, kur nevar nodarīt pāri citām sugām.
Pludmalē putnu ligzdošanas laikā ir ļoti būtiski suni pieskatīt.
Atliek ieraudzīt putnu, kas uzspurdz, un instinkti nostrādā – lai cik mācīts suns būtu, visticamāk, viņš skries pamanītajai radībai pakaļ, ries. Ar lielo troksni izbiedēs putnu, kurš, iespējams, vairs neatgriezīsies ligzdā. Tas ir ļoti riskanti, jo neizperēta ola nozīmē neizšķīlušos mazuli.
Pludmale ir bridējputnu mājvieta, piemēram, zīriņiem, tārtiņiem, dažādiem pīļveidīgajiem. Maijs, jūnijs ir laiks, kad šķiļas un ārpus ligzdām sāk pārvietoties putnu mazuļi. Jūras krastā putnu ligzdošanas un migrāciju laikā suns jātur pavadā, jo tas viegli atrod putnu olas un mazuļus un var tos iznīcināt.
Nakšņošana un uguns kuršana
«Vispārīgie īpaši aizsargājamu dabas teritoriju noteikumi paredz, ka ugunskurus kurināt un teltis celt drīkst tikai īpaši tam paredzētās un iekārtotās vietās. Tās atzīmētas vietnēs tiekamiesdabā.lv, arī Latvijas valsts mežu GEO lietotnē. Plānojot pārgājienu, ar rezervīti jāņem vērā savas spējas pieveikt iecerēto attālumu,» iesaka Andris Soms.
Savukārt garo distanču pārgājienu Jūrtaka, Mežtaka un Ezertaka maršrutu autors Juris Smaļinskis teic, ka maršruti ir sadalīti vienas dienas posmos un dalījums ir tāds, lai maršruta sākums un beigas, kas ir nākamās dienas posma sākums, būtu loģiskās vietās ar nakšņošanas iespēju vai citiem nepieciešamajiem pakalpojumiem. «Kopā ar Dabas aizsardzības pārvaldes, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, kā arī pašvaldību ekspertiem izveidojām Dabas tūristu ētikas kodeksu, kas tagad pieejams tiešsaistē gan latviešu, gan angļu valodā. Tur iespējams atrast plašu informāciju par visu aktuālo, lai atpūsties dabā būtu gan ērti un patīkami cilvēkam, gan droši dabai,» skaidro Smaļinskis.
Nav jāmokās līdz pēdējam elpas vilcienam, meklējot kādu kempingu, it sevišķi, ja tuvojas jau nakts. Taču, ierīkojot apmetni, jāievēro minimālās ietekmes princips. Nedrīkst lauzt krūmus, lai atbrīvotu vietu, piemēram, teltij. Atļauts salasīt zarus ugunskuram, bet ideāli, ja līdzi ir prīmusiņš ēdiena gatavošanai un ugunskuru kurināt nemaz nevajag.
Atkarībā no laikapstākļiem ik gadu Valsts meža dienests nosaka mežos ugunsnedrošo periodu. Parasti tas ilgst visas vasaras garumā un sākas jau maijā. Lai samazinātu meža ugunsgrēka izcelšanās iespējas, meža ugunsnedrošajā periodā ir noteikti vairāki būtiski aizliegumi un ierobežojumi. Piemēram, nedrīkst veidot atklātu liesmu mežā un purvā, izņemot rekreācijas objektus, kas nepieļauj uguns izplatīšanos ārpus šīs vietas. Rekreācijas objektos ugunskura vietu drīkst atstāt vien tad, kad uguns nodzēsta un gruzdēšana pilnīgi beigusies. «Piesardzība un respekts pret dabu – tai būtu jābūt pašsaprotamai praksei, ejot jebkurā dabas maršrutā, vai tas ir nacionālais parks vai parasts mežs. Dodoties prom, vajag sakopt vidi tādu, kāda tā bija pirms jūsu ierašanās,» uzsver Juris Smaļinskis.
Telti nakts pārlaišanai var uzcelt jūras pludmalē (izņemot īpaši aizsargājamas dabas teritorijas – tur drīkst tikai īpaši ierīkotās un atzīmētās vietās), taču jāņem vērā, ka to atļauts darīt tikai pludmales smilšu zonā līdz vietai, kur sākas veģetācija. Smiltīs drīkst kurināt arī ugunskuru, taču Andris Soms norāda, ka nedrīkst izmantot izskalotos kokus, kas var būt patvērums dažādām dzīvām radībām, sākot no sīkiem kukaiņiem, beidzot ar tārtiņiem un citiem putniem, – aizvējš, ligzda līdzās.
Ko atnesi, to aiznes!
Diemžēl joprojām nevar nerunāt par atkritumiem dabā. Līdz ar depozīta sistēmas ieviešanu ir samazinājies plastmasas un stikla pudeļu daudzums, tomēr joprojām pat meža biezoknī gadās pamanīt visādu drazu.
Droši vien ikviens dabā gājējs ir ievērojis DAP izveidoto zīmi ar āpsīti, kas jau vairākus gadus aicina: Ko atnesi, to aiznes! Andris Soms pastāsta, ka DAP pamazām atsakās no atkritumu urnām, kas dabas teritorijās atrodas tālāk no ceļiem, jo jārūpējas, lai tās ir regulāri iztukšotas, un tas prasa daudz resursu. Tā vietā, lai tīrītu miskastes, līdzekļus var izmantot tūrisma infrastruktūras atjaunošanai un izveidei. Šāda prakse ir arī citās valstīs.
«Dabā mūsu saražotie atkritumi nesadalās uzreiz – citi dažos gados, citi gadu simtos un tūkstošos. Pudeles, bundžas var kļūt par nāvējošām lamatām kukaiņiem un maziem dzīvniekiem, putniem. Tādēļ atkritumi ir ne tikai estētisks, bet pat dzīvības un nāves jautājums,» teic Andris Soms.
Bet kā ar organiskajiem atkritumiem? Vai varam dabā izmest ābola serdi, banāna mizu, persika kauliņu? Diskusijas par to nereti notiek pat rūdītu dabā gājēju starpā. Vieni uzskata, ka nekāds ļaunums nenotiks, jo šie atkritumi ātri sadalīsies, citi ir pārliecināti, ka dabā nedrīkst atstāt neko, kas nav tās daļa. DAP eksperts norāda, ka šāda informācija nav detalizēti aprakstīta nevienā Latvijas likumā. Savukārt viņš zina teikt, ka ASV, ejot pa pārgājienu takām dabas parkos, pat ābola serdi nedrīkst izmest, jo ābeles tur neaug. Iesējoties vai trūdēšanas procesā bagātinot augsni ar barības vielām, notiek vides izmaiņas, kas nav raksturīgas konkrētajai vietai. Andris Soms uzskata – to, kas nav raksturīgs Latvijas dabai, nevajag tajā izmest.
Juris Smaļinskis iesaka izmantot vairākkārt lietojamus traukus pārgājienu ēdiena līdzņemšanai un jau laikus to sapakot, tā samazinot izmetamā iepakojuma daudzumu, kas paņemts līdzi ceļojuma mugursomā.
Ar dronu dabā uzmanīgi
- Moderno tehnoloģiju cienītāji arvien biežāk savus piedzīvojumus dabā mēdz iemūžināt arī ar dronu palīdzību. Protams, šādi iespējams iegūt skaistus skatus, taču ne visur dronu izmantot ir atļauts.
- Noteikumi par to, kur un kā drīkst filmēt un fotografēt ar dronu, atrodami Civilās aviācijas aģentūras tīmekļa vietnē.
- No dabas saudzēšanas viedokļa jāņem vērā, ka drons var būt traucēklis dzīvniekiem un putniem, tos izbiedējot.
- Nekādā gadījumā nedrīkst vadīt dronu putnu ligzdu tuvumā, it sevišķi aizsargājamās teritorijās. Putni ierīci, visticamāk, uztvers kā apdraudējumu un vai nu ligzdu pametīs, vai mēģinās nelūgto viesi padzīt un uzbruks, tādējādi riskējot savainoties.
- Īpaši aizsargājamās dabas teritorijās bez saskaņošanas ar DAP un zemāk par 300 metriem dronu izmantot nedrīkst.
Noderīgi resursi dabā gājējiem
- Plānojot brīvdienu maršrutus dabā, vērts ieskatīties Jūrtakas, Mežtakas vai Ezertakas interneta vietnēs. Šie ir garo distanču pārgājienu maršruti, kas ved gar jūras piekrasti un cauri iekšzemei visās trijās Baltijas valstīs, savukārt Ezertaka ir maršruts Latgalē ar kopējo garumu virs1000 kilometriem Ludzas, Rēzeknes un Balvu novados. Taka ir veidota cipara 8 jeb bezgalības zīmes formā. Visi maršruti sadalīti arī vienas dienas posmos.
- Noderīgas idejas un maršrutus vari atrast vietnē tiekamiesdabā.lv.
- Lietotnē LVM GEO vienkopus pieejams visplašākais karšu un datu slāņu klāsts, turklāt kartogrāfisko materiālu var izmantot gan tiešsaistē, gan lejupielādēt izmantošanai bezsaistē. Te atrodama arī LVM atpūtas vietu un tūrisma maršrutu informācija.
- Tūrisma uzņēmums Lauku ceļotājs kopā ar Dabas aizsardzības pārvaldes, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, kā arī pašvaldību ekspertiem izveidojis Dabas tūristu ētikas kodeksu, kas pieejams tiešsaistē latviešu un angļu valodā un ietver plašu informāciju gan par atpūtu mežā, lauku teritorijās, gan uz un pie ūdeņiem.
- Par īpaši aizsargājamām teritorijām visplašākā informācija, tai skaitā noteikumi un normatīvi, atrodami vietnē daba.gov.lv.
Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
Populārākie raksti
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
