Rīga +5°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
1
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Ceļojot pa Dienvidameriku, īpaši – Peru, būtu grūti nepamanīt alpakas, jo tās šeit atrodamas burtiski uz katra stūra. Vienā vietā atrodami adījumi no to vilnas, citā – ausaines, vēl kādā ganās paši lopiņi. Tūristu apsēstos tirdziņos nopērkami alpaku atslēgu piekariņi, gleznas un figūriņas. Un ne velti – alpakas kopā ar lamām te ir populārākie lopiņi.
Alpaku stāsts sākās pirms aptuveni 7000 gadu, kad viņas tika pieradinātas, kļūstot par mājlopiem. Laika gaitā alpaka kļuva par vienu no centrālajiem objektiem vairākās Dienvidamerikas kultūrās, piemēram, nasku, čavinu, huati, pukaru un visbeidzot – arī inku. Skaidrības labad jāpiebilst, ka alpakas nekad nav bijušas savvaļas dzīvnieki un joprojām nav sastopamas savvaļā.
Ilgu laiku tika uzskatīts, ka gan lamas, gan alpakas cēlušās no vēl kāda Peru sastopama savvaļas dzīvnieka – gvanako. Tikai 2011. gadā zinātnieki ar jaunākajām DNS izpētes tehnoloģijām atklāja, ka lamas un alpakas nav tik tuvas radinieces, kā bija domāts, un alpaku priekšteči ir vikuņas – savvaļā dzīvojoši dzīvnieki, kas pēc izskata tiešām atgādina apcirptu alpaku. Savulaik, pieradinot un selekcionējot vikuņas, radītas alpakas, savukārt, pieradinot gvanako, – lamas.
Vikuņas sastopamas gan Čīlē esošajos tuksnešainajos reģionos, gan Bolīvijas džungļu un Peru kalnu aplaimēs. Šī iemesla dēļ aplakām ir viegli piemēroties dzīvei gandrīz jebkādos apstākļos – pat dzīvošana retinātā gaisā 5000 metru augstumā esošajos Peru kalnu reģionos tām nesagādā problēmas.
