Šķietami visvienkāršākais dārza atdzīvināšanas paņēmiens, kas ir modē jau gadus trīsdesmit – kopš laika, kad Latvijā radās privātās stādu audzētavas un sāka piedāvāt ko vairāk par tūjām kapiņiem. Skujkoku šķirņu un formu daudzveidība mūsdienās patiesi ir iespaidīga. Tomēr, ja tiek izmantoti par daudz, egles, tūjas, kadiķi un citi skuju kokaugi rada cerētajam pretēju iespaidu un gaisotne sāk kļūt drūma – kā kapsētas mūžīgais dārzs, kas nemainās nekad.
Lai dārzs ziemā izskatītos interesants, mūžzaļajiem augiem tajā vajadzētu būt ne vairāk par 15–20, lielākais 30 procentiem no visiem stādījumiem. Pārējais – lapu koki, krūmi un puķes. Turklāt skujkokiem nevajadzētu atvēlēt vietu priekšplānā. Labāk lai priekšā ir kādi lapu koki vai krūmi, piemēram, hortenzijas, jasmīni, ceriņi un visi pārējie, kas pavasarī skaisti zied un rudenī tikpat skaisti krāso lapas, nesot prieku un gaišumu, un ainavas mainību.
Savukārt, kad tie visi nobiruši, kā brīnums atklājas hemlokegle, kāda tūja vai egle, ko mēs vasarā pat īsti neesam redzējuši, pamanījuši un novērtējuši.
Kāds skujkoks otrajā plānā noderīgs arī tāpēc, ka palīdz piesegt skatu uz attālo lielceļu, transformatora mājiņu vai citām ne tik pievilcīgām vietām, kas citādi, lapām nobirstot, atklātos.
Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨













































































