Rīga +11°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Ieva arhīva
Daudzas no mums, iespējams, ne reizi vien ir prātojušas, ka psihoterapeits nav nepieciešams, ja līdzās ir tik lieliskas, atbalstošas, uzticamas padomdevējas kā draudzenes. Un – būsim godīgas – pat tavs vīrietis dažkārt par tevi nezina tik daudz un tādās detaļās, kādas tu mēdz izpaust sarunās ar savām vistuvākajām meitenēm.
Šņukstu pilni telefozvani vai īsziņas nakts vidū – viņas tev būs līdzās kā prieka un svētlaimes, tā krīzes brīžos, spēdamas saturēt, atbalstīt, mierināt un dažreiz pateikt arī kādu skarbāku vārdu. Taču – vai tiešām draudzenes spēj aizstāt profesionālu speciālistu, ja jūti, ka vairs nu nekādi nespēj atšķetināt prātā un dvēselē radušos samezglojumus?
Kāda ir psihoterapijas funkcija?
Kā norāda psihoterapeite Marija Ābeltiņa, sociālais atbalsta tīkls no tuviniekiem, draugiem, atbalstošiem kolēģiem pilnvērtīgai dzīvei ir ļoti būtisks: «Šie cilvēki spēj mūs atbalstīt, saprast, pieņemt, palīdzēt – gan praktiski, gan emocionāli. Svarīgi, lai atbalsta tīkls būtu daudzveidīgs un tajā būtu gan tuvāki, gan attālāki cilvēki, kas ir uzticami un uz kuriem varam paļauties.»
Psihoterapija atšķirībā no draudzības ir profesionāla palīdzība, un tai ir pavisam citi mērķi.
«Psihoterapijas ideja ir virzīties uz attīstību, sasniegt mērķus un mainīties, pieredzēt personības izaugsmi, apgūt jaunus uzvedības modeļus. Protams, terapiju virzieni atšķiras – ir tādi, kas vairāk koncentrējas uz pagātnes pieredzi, bet ir veidi, kas fokusējas uz šeit un tagad un virzību nākotnē.
Taču galvenais – jebkurā psihoterapijas procesā veidojas īpašās attiecības, kur psihoterapeits ir neitrālāks un objektīvāks nekā draudzenes. Tās ir attiecības, kas ir drošas izaugsmei. Jo, kad emocionāli un psiholoģiski augam un personība pārveidojas, mēs kļūstam ļoti ievainojami. Taču attiecības ar terapeitu ir drošas un tieši paredzētas šādai izaugsmei. Līdz ar to varam būt bez visām maskām – mums nav obligāti jāizskatās priecīgām vai jāpilda kāda funkcija, kā tas, iespējams, ir jādara attiecībās ar draudzeni, jo terapeits nesagaidīs no mums kādu konkrētu uzvedību,» skaidro psihoterapeite.
Terapijas sāpīgākā daļa
Psihoterapijas galvenā funkcija ir pavisam cita, nekā runājoties ar draudzeni, jo pacients neapzināti uz terapeitu pārnes agrīnās attiecības ar saviem vecākiem – agri vai vēlu ar terapeitu tiks izspēlēti uzvedības modeļi, līdzīgi tiem, kādi bijuši attiecībās ar māti vai tēvu. Draudzene to nespētu izturēt – kaut vai tāpēc, ka viņa taču nevar zināt, kā darbojas psihes aizsardzības mehānismi, kas, piemēram, ir pārnese un pretpārnese.
Cilvēku patiesībā ārstē nevis psihoterapijas metode, bet šo divu iesaistīto cilvēku (pacienta un terapeita) savstarpējās attiecības.
Pacientam ir ļoti svarīgi terapeitam izpaust tās emocijas, kuras tikušas izstumtas un kuras viņš nav atļāvies paust ne pret vecākiem, ne pret sevi. Tik daudz kas – izjūtas, atmiņas, pārdzīvojumi, aizvainojumi, sāpes – ir tik ļoti izstumts no apziņas jeb nolikts prātam neaizsniedzamā plauktiņā, ka psihe mūs no tā aizsargā. Taču terapijas laikā šie plauktiņi ļoti saudzīgi un pakāpeniski tiek vērti vaļā, tiek runāts par pašām sāpīgākajām lietām. Tāpēc terapija ir intensīvs un ilgs process, caur kuru iespējams iegūt jaunu pieredzi, iemācīties nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuriem neapzināti regulāri kāpjam.
Palēnām notiek apzināšana, izpratne, savu izjūtu atpazīšana un iepazīšana. Terapijas laikā saudzīgi tiek nolobīti biezie aizsardzības mehānismi, kas visu mūžu būvēti, lai slēptu savu traumu vai sāpi. Un terapijas laikā lēnām un pakāpeniski tiek audzēta jauna āda.
Īpašā sarunu māksla
«Psihoterapeits, iegūstot ārsta vai psihologa pamatizglītību, ir profesionāli apguvis īpašu sarunas mākslu. Un tā nav tukša pļāpāšana vai padomu sniegšana. Patiesībā gadījumi, kad terapeits patiešām sniedz padomus, ir ļoti reti un specifiski. Piemēram, es sāku studēt 1998. gadā un joprojām turpinu studijas doktorantūrā, kopā mācībām esmu veltījusi 20 dzīves gadus. Un vēl joprojām apgūstu daudz dažādu paņēmienu, kā un kādā veidā visefektīvāk, visprecīzāk veidot sarunu ar klientu, uzdodot jautājumus tā, lai cilvēkam pašam rastos atbildes,» atklāj psihoterapeite.
Terapeits nav guru, kas klienta vietā izdomās un pamācīs, kā būtu jārīkojas.
Izmantojot visas savas zināšanas, speciālists mēģina aktivizēt cilvēka iekšējos resursus, lai viņš pats spētu izdomāt risinājumu un tam būtu vislabvēlīgākā vide.
«Protams, ir lietas, ko klientam parādu vai piedāvāju plauktiņus, kurus var izmantot, lai sakārtotu iekšējo musturu. Ir terapijas veidi, kur saruna ir mazāk strukturēta, bet ir arī veidi, kur pastāv tāds kā protokols – kā soli pa solim būvēt sarunu, lai beigās nonāktu pie rezultāta, piemēram, lai cilvēkam vairs nebūtu lidošanas fobijas vai panikas lēkmju.
Terapijas procesā ir daudz dažādu faktoru, kas jāpieskata, tāpēc ir jāsaprot, kā funkcionē cilvēka psihe vai kādā veidā mānām paši sevi, izmantojot psihes aizsargmehānismus. Psihoterapija ir pilnīgi cits žanrs, kā norit saruna. Un šajā profesijā nepārtraukti jāatjauno zināšanas, jo izpratne par cilvēka psihi turpina attīstīties,» stāsta Marija Ābeltiņa.
Izventilēt savu sāpi
Ja cilvēks strādā par terapeitu, viņa darba specifika paredz grafiku, kas ir ierobežots laikā un telpā – tam ir konkrētas robežas, kas ļauj šīs attiecības padarīt iespējamas. Sievietei var būt neizturami smaga emocionālā bagāža, taču tā tiek pārcilāta noteiktā terapijas laikā un tam paredzētajā vietā. Ar draugiem šī robeža izzūd – pie draudzenes varam vērsties, tiklīdz sajūtamies slikti.
«Kad draudzenēm emocionāli izrunājam, izraudam, izdusmojam savu sāpi, tas ir īstermiņa risinājums. Uz laiku tas noteikti var palīdzēt noņemt spriedzi, mazināt nepatīkamās emocijas. Taču ir būtiski ar šo problēmu kaut ko darīt tālāk – meklēt reālus risinājumus, saprast, vai tā patiešām saistīta ar domāšanas un uztveres procesiem, varbūt emocionālām pagātnes traumām vai varbūt ar uzvedības ieradumiem, kas nemanāmi ir parādījušies un nu padara situāciju vēl postošāku. Tālāk jaunās psiholoģiskās prasmes nepieciešams regulāri trenēt – līdzīgi kā mācoties braukt ar skrituļslidām.
Sarunas ar draudzenēm ir vairāk tāda emocionāla ventilēšana – draudzenes tikai papūš, papūš uz brūces, kļūst mazliet vieglāk, bet reāli jau nekas nemainās.
Ja emocijas izventilē, bet tālāk nekas nenotiek un netiek risināts, izveidojas apburtais loks. Tiklīdz jūtos slikti, skrienu pie draudzenes, lai iegūtu īslaicīgu mieru un atvieglojumu, taču nekas jau neatrisinās, viss tāpat stāv uz vietas,» uzsver psihoterapeite.
Turklāt šāda rīcība var provocēt konfliktus – tad, ja viena draudzenēm nemitīgi pilda atbalsta un palīga funkciju, nenotiek apmaiņas process un veidojas nevienlīdzīgas attiecības.
Ja draudzenei nav profesionālās izglītības un neitrālas pozīcijas, viņa nevar palīdzēt, jo skatās tajā pašā virzienā, kurā raugies tu pati, un neredz kopainu. Un neapzināti, mīļā miera labad, viņa vienmēr nostāsies draudzenes pusē. Turklāt mēs bieži mēdzam identificēties ar draudzenēm – uztverot viņas kā daļu no sevis. Un tāpēc – lai arī cik atklāti un dziļi varam izrunāties, – tomēr esam ierobežotas spējā palīdzēt.
Ja regulāri uzvel savas sāpes otram, vienā mirklī sirdsdraudzenes pacietības mērs būs pilns un par tavām problēmām viņa vairs neko nevēlēsies dzirdēt.
Seriālā Sekss un lielpilsēta kādā epizodē Samanta savai draudzenei saka tā: «Mēs esam tikpat sačakarētas kā tu – neredzīgās, kas mēģina vadīt otru neredzīgo.» Un šajā teikumā ir liela patiesība – draudzenes tiešām nevar aizvest tevi tālāk un dziļāk tavā zemapziņas biezoknī. Draudzeņu funkcija ir atbalsts, būšana līdzās, taču ne analīze un izpratne par otra cilvēka neapzināto pasauli daudz dziļākā līmenī.
«Psihoterapiju var salīdzināt ar brūces attīrīšanu. Bērnam nepatīk, ja apstrādā un dezinficē brūci, un tad mēs, pieaugušie, bērnam sakām: nevar taču brūci tikai papūst, tur iekšā ir netīrumi, un tā tomēr būs arī jādezinficē. Jā, uz mirkli sāpēs, toties vēlāk jutīsies labāk. Tāpat arī ar terapiju – sākumā tā var izraisīt diskomfortu, jo jādomā un jārunā par problēmām, taču, tikai tās risinot, uzlabosies dzīves kvalitāte,» rezumē Marija Ābeltiņa.
Bet ja draudzene ir profesionāla psihoterapeite?
Protams, var rasties jautājums: bet kā ir tad, ja draudzene ieguvusi atbilstošu izglītību un strādā par psiholoģijas speciālisti? «Tas būtu tāpat kā situācijā, kad ķirurgs nedrīkst operēt savu radinieku. Iemesls – pastāv risks, ka tā roka tomēr nodrebēs,» norāda Marija Ābeltiņa. «Ja draudzene ir psihoterapeite, viņa nedrīkst strādāt ar draudzeni kā klienti, jo šīs attiecības ir saistītas ar citām emocijām un terapeits nespēj būt neitrāla persona, raudzīties uz draudzeni objektīvi.
Veidojas emocionāli sarežģīta situācija, pārklājas divas dažādas attiecības un sākas lomu konflikts. Bieži vien līdzīgu konfliktu cilvēki piedzīvo arī tad, ja strādā vienā darbavietā ar kādu savu tuvinieku. Ja draudzene ir terapeite, vienīgais veids, kā viņa var palīdzēt, ir – pamanīt vai konstatēt kādas problēmas un mudināt vērsties pie speciālista, kas nav viņa pati.»
Skats no malas
Vai draudzene spēj ieraudzīt mūsu tarakānus labāk, nekā mēs pašas to spējam apzināties? Kā uzskata Marija Ābeltiņa, no malas raugoties, vienmēr var saredzēt labāk – vai tas būtu draudzenes, radinieka, mīļotā cilvēka, darba kolēģa vai profesionāļa skatupunkts: «Draudzene var pat skaidri norādīt uz problēmu, piemēram: «Paklausies, vai tu patiešām sev blakus vēlies tādus cilvēkus, kas nepārtraukti izmanto tavu labvēlību un patiesībā nedod tev iespēju realizēt savas vajadzības?»
Un tam var pat piekrist: jā, es to redzu. Taču – ko ar šo informāciju darīt tālāk? Draudzenei taču nav tādu zināšanu, lai pateiktu, kādā veidā ir jāmaina domāšana, uzvedība; cik ilgi ir jātrenējas; kādi ir šķēršļi; vai ir kāda pagātnes pieredze, kas jādziedina. Neko no tā visa draudzene nespēs piedāvāt, lai arī cik atbalstoša, empātiska un emocionāli inteliģenta viņa būtu.»
