Rīga -1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
12
-
0
-
0
-
1
-
1
-
1
-
0
-
1. Mantkārība
Nonākot šajā pasaulē, paņemam līdzi apgūstamo mācību stundu sarakstu. Tajā uzskaitītas arī cilvēciskās īpašības, kas mums dzīves laikā ir jāizprot. Pozitīvās īpašības, piemēram, ziedošanās, līdzjūtība, mīlestība, ir jāattīsta, bet no negatīvajām jāatbrīvojas. Ja cilvēks iepriekšējās dzīvēs nav izpratis mantkārības negatīvo dabu, viņam šī īpašība palikusi kā šajā dzīvē neapgūtā mācībstunda un no tās ir jātiek vaļā.
Mantkārības sinonīms ir alkatība. Alkatīgam cilvēkam ir jāizprot dievišķais došanas un ņemšanas likums, kas māca: es dodu, lai dotu, nevis, lai saņemtu. Mantrausi var atpazīt pēc tā, ka visa kā ir gana, bet gribas vairāk. Visi augstākie garīgie skolotāji māca: mūsu lielākais ienaidnieks ir vēlmes. Mantkārīga cilvēka vēlmes ir neapmierināmas – tiklīdz viņš vienu piepilda, vietā rodas vēl divas trīs. Tas ir nebeidzami, bet kādā brīdī vajadzētu sev pateikt – stop, man pietiek! Mantkārīgs cilvēks to nespēj, viņš pērk vēl un vēl. Vēlmēm piemīt purva spēks, un cilvēks grimst arvien dziļāk. Kā Pasakā par vērdiņu, kur nabaga pirtnieks Ansis pēkšņi kļūst par neiztērējama vērdiņa īpašnieku un dzīvi velta krāšanai – domā, ka vērdiņš padarīs viņu laimīgu, taču maldās, un laime paiet garām. Nevienam nevar pārmest, ka viņš pērk īpašumus, naudu nogulda bankā, taču tam, kurš daudz saņēmis, ir jādalās ar citiem, jāziedo.
Jāatceras, ka jebkura šajā dzīvē neapgūta mācība nākamajā izpaudīsies spilgtāk.
Citi lasa
Tas nozīmē – ja cilvēks turpina dzīties pēc mantas un nesamazina vēlmes, šo mācību viņš nav apguvis. Par to, ka cilvēks nav sapratis garīgās mācības, pirmkārt signalizē fiziskais ķermenis. Ja cilvēks visu laiku dzenas pēc mantas, viņam pietrūkst laika sev, ģimenei, nav laika lasīt grāmatas, apzināt garīgās vērtības. Cilvēks strādā, un ir tikai laika jautājums, kurā brīdī augstāki spēki teiks – stop! Nemitīgi dzenoties pēc mantas, cilvēka organismā ir paaugstināts adrenalīna un stresa līmenis. Tā kā ne vienmēr izdodas piepildīt savas vēlmes, sasniegt iecerēto, neapmierinātība rada vēl lielāku stresu. Parādās arī vainas izjūta, ka cilvēks nav gana labs, pietiekami veiksmīgs. Šīs emocijas ietekmē veselību, īpaši sirdi. Sāp krusti, gūžas, ceļu locītavas, kājas, jo ķermeņa lejasdaļa atbild par ekonomiskajiem jautājumiem. Var parādīties arī problēmas ar gremošanas traktu, aknām, nierēm, aizkuņģa dziedzeri, jo šie orgāni reaģē uz to, kā cilvēks īsteno savus plānus. Ja viss sanāk, veselība ir laba. Mantas vergu pavada arī citi pārbaudījumi – kāds apzog, pats pazaudē naudu.
2. Lepnība
Lepnību, ko sauc arī par egoismu, sākumstadijā ir grūti ieraudzīt. Lai sevī to atklātu, cilvēkam jāpavēro, kā viņš reaģē un jūtas, kad apkārtējie nerīkojas viņam pa prātam. Ja tā vietā, lai izlabotu citu pieļauto kļūdu, viņā mostas neapmierinātība un dusmas, cilvēks ir dziļi iestidzis lepnībā. Par augstprātību liecina arī prieks, redzot citu neveiksmes, vai nomākts garastāvoklis, uzzinot, ka tuvākajam uzsmaidījusi veiksme. Lepnu cilvēku aizvaino sīkākie aizrādījumi par viņa kļūdām, bet patīk dzirdēt uzslavas par īpašībām, kas viņam nemaz nepiemīt. Slavas dēļ viņš ir gatavs izrādīt sev nepiemītošus tikumus, talantus un sasniegumus. Lepns cilvēks, nopircis dārgu automašīnu, ar nicinājumu skatās uz tiem, kas brauc ar zemākas klases auto. Lepnības pazīme ir arī bailes. Lepnība neprot zaudēt un necieš neveiksmes, lai gan dzīvē tās ir neizbēgamas. Lepns cilvēks neveiksmes uztver saasināti. Tas ietekmē viņa nervu sistēmu un pakāpeniski cilvēku sagrauj. Garīgie skolotāji saka, ka lepnība ir viens no lielajiem ienaidniekiem, kas pazudina cilvēku.
Pārsvarā lepnība ietekmē attiecības. Kas notiek, ja satiekas divi lepni partneri? Ģimenē uzvirmo strīds par bērnu audzināšanu, mājokļa iekārtošanu, par jebko – katrs paliek pie sava viedokļa, un strīds ieilgst. Ja viens no pāra atpazīst sevī lepnību, saprot, ka tā ir slikta īpašība, nolemj paiet solīti pretī, konfliktsituācija atrisinās. Ja ne viens, ne otrs nepiekāpjas, sākas pārdzīvojumi.
Ļoti daudz laulību ir izjucis lepnības dēļ.
Lepnības augstāka pakāpe ir augstprātība. Augstprātīgs cilvēks uzskata, ka ir pārāks par citiem, un pat nepieļauj, ka kāds varētu sasniegt viņa līmeni, ieņemt viņa vietu. Lepnības zemākajā līmenī cilvēks meklē, ar ko sevi salīdzināt, lai varētu lepoties, savukārt augstprātīgais sevi pat vairs nesalīdzina ar citiem – viņš sevi ir iecēlis ķēniņa kārtā un jūtas kā pirmā persona.
Visprecīzāk lepnību var atpazīt pēc tā, vai cilvēks sevi salīdzina ar citiem. Iespējams, cilvēkam nav, par ko īsti lepoties, jo citiem ir labāk apmaksāts darbs, dārgāka automašīna, bērni mācās prestižākā skolā, bet tik un tā piemīt tieksme sevi salīdzināt ar citiem. No tā ir jācenšas atbrīvoties.
Lepnības un augstprātības grēku var uzvarēt ar lēnprātību un pazemību. Lai sevī attīstītu pazemību, cilvēkam jāsasniedz pietiekami augsts garīgās attīstības līmenis. Jāsaprot, ka eksistē karmas likums: ja mani piemeklē problēma, es pats to ar kādu pagātnes rīcību esmu izprovocējis, piemēram, esmu sevi stādījis augstāk par citiem. Cilvēks, kas to saprot, pieņem šo problēmu ar pazemību. Arī no lepnības var atbrīvoties, pieņemot šo īpašību un izprotot tās bīstamās sekas.
3. Skaudība
Skaudība ir nesamērojama vēlēšanās pēc kaut kā, ko nav iespējams dabūt, neapmierinātība ar savu statusu, rakstura īpašībām, sabiedrības novērtējumu. Pats vienkāršākais skaudības formulējums – vēlme iegūt to, kas pieder citiem. Tās ne vienmēr ir materiālās vērtības. Skaudību bieži pavada vainas izjūta, aizvainojums, zema pašapziņa, bailes un citas destruktīvas emocijas. Ir cilvēki, kas neprot priecāties par citu panākumiem. Dzirdot, ka otram labi klājas, viņš ir saņēmis paaugstinājumu karjerā vai algas pielikumu, cilvēkam pasliktinās garastāvoklis, ir nepatīkami, iestājas apātija, neapmierinātība ar dzīvi un pat depresija vieglā formā.
Taču skaudībai ir arī pozitīvais: ja cilvēks sevī šo negatīvo emociju atpazīst un sāk to kontrolēt, tas ir solis ceļā uz garīgu izaugsmi.
Skaudība rodas no salīdzināšanas. Cilvēks skatās, ko dara citi, kā ģērbjas, cik pelna, un salīdzina ar sevi. Skaudīgs cilvēks nepieļauj, ka citiem varētu klāties labāk nekā viņam. Lai no šīs īpašības atbrīvotos, jāapzinās skaudības sekas. Skaudīgs cilvēks sāk sevi grauzt. Viņam neveicas sportā, biznesā, skolā nesokas tik labi kā klasesbiedriem, un viņš sāk sevi noniecināt. Zobakmens – tā ir maigākā šīs negatīvās emocijas somatiskās izpausmes forma. Ja līdztekus skaudībai parādās arī vilšanās, sevis noniecināšana, vainas izjūta un citas iezīmes, var parādīties problēmas ar aknām, nierēm un citiem orgāniem. Piemēram, nieres par sevi liek manīt, kad cilvēks piedzīvo vilšanos, jo ir zaudējis kādā personīgā cīņā. Skaudības pamatā ir bailes, nedrošība par sevi un neticība saviem spēkiem.
Nav baltās, melnās vai pelēkās skaudības. Skaudība ir destruktīva emocija, no kuras grūti atbrīvoties. Tā nav diagnoze, ko var izārstēt ar zālēm. Cilvēkam, kas nestrādā ar negatīvajām emocijām, ar gadiem tās izpaužas spēcīgāk un ievērojami pasliktina dzīves kvalitāti. Bieži vien ir jābūt kādam smagam pārbaudījumam, lai cilvēks saprastu, ka ir jāatbrīvojas no skaudības. Lai to izdarītu, cilvēkam pirmām kārtām jāpieņem, ka viņam piemīt šī negatīvā rakstura iezīme. Tāpat jānoskaidro, kas izraisa negatīvās emocijas – kāda cilvēka pakāpšanās pa karjeras kāpnēm, ārējais izskats vai ģimenes laime –, un jāpadomā, kas pašu traucē to visu sasniegt. Vēlams arī sevi iztēloties apskaustā cilvēka ādā. Iespējams, karjeras dēļ viņš strādā divpadsmit stundu dienā, tai ziedojot ģimeni un veselību. Katru reizi, kad parādās skaudības uguntiņa pret kādu, ieteicams domās vēlēt viņam labu: lai šodien viņš ir labāks, veiksmīgāks, laimīgāks, uzņēmīgāks nekā vakar.
4. Dusmas
Dusmas ir negatīvas emocijas, no kā visvairāk cieš cilvēka ķermenis. Vispirms tiek traucēta aknu darbība, jo tās ir dusmas, ļaunumu, nicinājumu un naidu uzkrājošais centrs.
Dusmojas visi. Taču jāatceras – dusmas var izraisīt nopietnu saslimšanu, tāpēc tās nedrīkst paturēt sevī, no dusmām ir jāatbrīvojas. Cilvēks, kuru kāds ir sadusmojis, bieži vien dusmas atbrīvo, uzbļaujot tuviniekiem vai kolēģiem un tā nodarot pāri citiem. Taču šis cilvēks dusmas ir atbrīvojis un nesaslimst. Liela dzīves gudrība ir sevi garīgi pilnveidot, lai dusmas neuzņemtu sevī. Lai kas arī notiktu, visas situācijas jāuztver mierīgi. Ja cilvēks tomēr ir dusmīgs, viens no vienkāršākajiem un nekaitīgākajiem dusmu atbrīvošanas veidiem ir sports vai fizisks darbs, jo ar sviedriem izdalās dusmas. Pats vienkāršākais veids, kā neļaut sev dusmoties, ir pieņemt situācijas, kas šīs emocijas izraisīja. Piemēram, pieņemt, ka laukā līst, nevis dusmoties uz laikapstākļiem. Savukārt piedošana ir vienīgā atbrīvojošā enerģija, kas kā dzēšgumija nodzēš stresu un dusmas, palīdzot atveseļoties un atrisināt problēmas. Piedošanai ir vairāki līmeņi. Pirmais – mums katram vajadzētu piedot cilvēkam, kurš pret mums ir izturējies slikti. Otrais – ir jāpiedod sev, savam ķermenim, ka esi ielaidis sevī šo postošo enerģiju. Jālūdz piedošana arī pašam stresam par to, ka esi turējis šo spriedzi savā ķermenī kā cietumā un neesi devis tai brīvību.
5. Negausība
Negausīgam jeb alkatīgam cilvēkam gribas vairāk naudas, mantas, ēdiena, seksa, alkohola. Alkatība ir lamatas. Bībelē teikts: «Ja vien ir iztika un apģērbs, ar to mums būs diezgan. Bet, kas grib iedzīvoties bagātībā, tie krīt kārdināšanā, lamatās un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās. Tas viss iegrūž cilvēku postā un pazušanā, jo visu ļaunumu sakne ir alkatība. Pēc naudas tiekdamies, dažs ir nomaldījies no ticības un daudzkārt sagādājis sev asas sāpes.»
No alkatības var atbrīvoties, tikai cīnoties ar savu egoismu un iekāri, trenējot savu gara spēku. Līdzīgi kā trenējas sportists, lai sasniegtu rezultāti, arī garīgajā dzīvē ir jātrenējas, lai izaugtu līdz tam, ka var pateikt – man nevajag! Jo laimīgs cilvēks ir nevis tas, kam ir daudz, bet tas, kuram pietiek.
Vecos laikos svētnīcai no ganāmpulka upurēja labākos vēršus, āžus, jērus. Tā bija Dieva prasība, lai cilvēku atradinātu no alkatības. Jo ir šausmīgi žēl un grūti šķirties no treknākā jēriņa, gribas dot slimu vai klibu… Vecajā Derībā paredzēts dot desmito tiesu – kaut ar sāpēm, bet no sirds atraut desmito tiesu un atdot citiem, nevis izmantot pašam. Alkatīgie bieži vien neapzinās, ka uz paradīzi bagātību nevarēs paņemt līdzi. Bībelē teikts: «Jo mēs neko neesam ienesuši šajā pasaulē un neko nevaram arī iznest.»
Paradoksāli, bet pirms svētkiem cilvēkiem pieaug nemiers, pārņem iepirkšanās drudzis, nevis labsajūta, svētku gaidīšanas prieks.
Cilvēkus, kas negausīgi pērk un pērk, vada sātans, kas vēlas, lai viņu prāts būtu aizņemts ar pasaulīgām lietām – mantām, dāvanām, ēšanu. Garīgo pasauli uz zoba neuzliksi, neaptaustīsi, bet tā ir spēks. Stiprs cilvēks ir tas, kurš šiem kārdinājumiem un vilinājumiem spēj pateikt nē.
Senāk kari izcēlās maizes rieciena dēļ, bet mūsdienās attīstītajās valstīs cilvēki pārticības dēļ zaudē sāta sajūtu. Bieži cilvēks nemaz nav badā, bet stresa situācijās vai vakarā, sēžot pie televizora, roka pati stiepjas pēc kaut kā garšīga. Lai atbrīvotos no ēdelības, ir jāizprot stresa iemesls. Tie, kam gribas saldu ēdienu, pabaro savas bailes, tiem, kam prasās rūgti, sāļi produkti, izjūt vainas apziņu, bet gaļa norāda uz dusmām.
Negausībai pretēja ir pieticība. To vēlams paturēt prātā, gan ēdot, gan arī dzīvojot.
6. Slinkums
Latviešu tautas paruna vēsta, ka slinkums ir bada vēstnesis, bet Zālamana gudrībās teikts – slinkuma dēļ gāžas sijas, un roku kūtruma dēļ ūdens pil nama jumtam cauri.
Slinkums attīstās bērnībā nepareizas audzināšanas dēļ. Piemēram, bērns vēlas nomazgāt savu šķīvi, tikai neprot to izdarīt tik akurāti kā pieaugušais. Mammai zūd pacietība, un viņa saka: es pati nomazgāšu! Kad bērns ir paaudzies, mamma dusmīgi pārmet – kāpēc tu neesi nomazgājis savus traukus? Bērnā rodas pretestība, neizpratne – kad es gribēju to darīt, man neļāva, bet tagad, kad nevēlos, liek. Tā ir gribas ietekmēšana. Nākamajā posmā vecāki sāk piespiest bērnu mācīties, kārtot māju, apmeklēt pulciņus. Tā kā bērns jūtas vājāks un baidās no pieaugušo dusmām, tad dara, ko viņam liek. Taču, kad vecāki pārspīlēti uzspiež savu gribu, neieklausās bērnā, vienā brīdī gribas apspiešana sasniedz kritisko robežu. Kad tā pārsniegta, cilvēks kļūst slinks. Kad tas noticis, ir ļoti grūti piespiest sevi strādāt. Taču tas nav neiespējami.
No slinkuma var atbrīvoties, izprotot, kā un kāpēc tas radies.
Sliņķim nevar palīdzēt, ja viņš pats to nevēlas. Ir cilvēki, kas izvēlas lūgt palīdzību no citiem – ubago uz ielas, bet arī tas ir darbs. Sliņķi nedara neko. Slinks cilvēks meklē attaisnojumu, kāpēc viņš nestrādā, jo attaisnojums mazina vainas izjūtu.
Slinkums ir pretstats gribai. Griba ir mugura. Ja cilvēks vaino sevi par to, ka ir slinks, neko nedara, viņam sāk sāpēt mugura. Sāpes parasti parādās lāpstiņu rajonā, taču tās var būt arī jostas rajonā. Ja vainas izjūta nemoka, tad nekas nesāp. Viņš ir tā sauktais dzīvais mironis, vienkārši eksistē.
Lai arī cilvēkam viss ir, viņam jāstrādā. Ja cilvēks zaudē darbu, jāpadomā, kāpēc tā notika? Iespējams, viņam ir jādara kaut kas cits. Tiem, kas nevar atrast darbu profesijā, ir jāizskata citi piedāvājumi. Dievs vienmēr piedāvā darbu, bezdarbība nav viņa plānos. Cilvēki mēdz būt izvēlīgi – tādu darbu nedarīšu, tur maksā pārāk maz utt. Ja cilvēks iestidzis materiālismā un nav gatavs strādāt mazāk prestižu vai mazāk atalgotu darbu, parādās neapgūtā mācība – lepnība un kauns. Laimīgs ir tas, kurš gatavs strādāt bez atalgojuma, nodarbojas ar to, kas viņam patīk. Cilvēks, kuram ir pareiza attieksme pret darbu, katru brīvo brīdi izmanto lietderīgi, viņš visu laiku strādā. Ja piezogas doma, ka gribu paslinkot, neko nedarīt, tas nozīmē, ka cilvēka attieksme pret darbu nav pareiza – darbs ir nevis aicinājums, bet ienākumu avots. Bet, strādājot tikai naudas dēļ, cilvēks ātri nogurst, parādās izdegšanas sindroms. Darot sirdij tīkamu darbu, nogurumu nejūt, jo Dievs dod daudz enerģijas. Ja darba dēļ moka bezmiegs, tas nozīmē, ka cilvēka attieksme pret darbu nav pareiza. Ir jāmaina vai nu attieksme, vai darbs.
7. Iekāre
Svētais Akvīnas Toms teicis, ka visu grēku grēks ir iekāre. Šo īpašību biežāk attiecina uz miesaskāri, taču iekāre ir arī alkas pēc varas, naudas, baudām un ēdiena. Mūsdienās vismokošākais kārdinājums nereti ir sekss, intīmās baudas. Vīrietis pamet sievu, kas ir apnikusi, un meklē prieciņu pie citas. Prāts izsver – melot ir izdevīgi, apmierināt iekāres, īpaši seksuālās, nav nekas slikts, mainīt sievas, krāpt meitenes citu pēc citas ir patīkami –, egoisms atbalsta, un cilvēks iet un dara. Kādas ir sekas? Sākumā cilvēks nodara pāri apkārtējiem, bet vislielāko ļaunumu nodara pats sev. Iekāre noved pie personības degradācijas. Viņš vairs nefunkcionē ģimenes dzīvē, ir kā tukša vieta. Tas ir egoisms visspēcīgākajā izpausmē. Cilvēks ir pazaudējis dvēseli. Garīgumam attiecībās vajadzētu būt lielākam par miesīgajām kaislībām. Veidojot attiecības, vispirms vajadzētu novērtēt otra cilvēka personību, domāšanas veidu. Apzināties, ka otrā ir kāda atklāsme, bagātība, pienesums, kas mani papildina.
Ar kārdinājumiem sastopas visi, bet jautājums – kādiem vilinājumiem mēs ļaujamies.
Cilvēks, kuram nav svarīgas vērtības, vēlas baudīt visu, ko dzīve piedāvā. Viņa sauklis – dzīvoju vienreiz, man viss ir jāpamēģina. Un viņš arī metas baudās pēc pilnas programmas – maina partneres, mīl labi paēst, baudīt alkoholiskos dzērienus. Tiem, kuri apzināti izvēlas garīgās izaugsmes ceļu, katrā attīstības posmā jārēķinās ar citiem kārdinājumiem. Ceļa sākumā tie pārsvarā ir mantiski kārdinājumi. Piemēram, cilvēkam piedāvā darbu, kurā viņš var daudz nopelnīt, taču izrādās – peļņas avots nav visai likumīgs. Un cilvēks nonāk izvēles priekšā – piekrist vai pelnīt mazāk, bet godīgi. Nākamajā garīgās attīstības posmā viņš sastopas jau ar grūtākiem pārbaudījumiem. Piemēram, sieviete daudzus gadus meklē otru pusīti, bet viņai neizdodas izveidot stabilas attiecības. Un tad viņa iepazīstas ar vīrieti, kas piedāvā mīļākās statusu, un sieviete nonāk izvēles priekšā – veidot attiecības vai atteikties no tām. Cilvēks, kas nedomā par garīgām vērtībām, karmu, bez sirdsapziņas pārmetumiem melos vēlētājiem, pieņems kukuli, iesaistīsies noziedzīgos darījumos.
Kristietībā viens no baušļiem skan: «Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.» Šis bauslis aicina neļauties arī citiem kārdinājumiem, piemēram, iekārot jaunu mašīnu, jo tādu nesen ir nopircis draugs, kolēģis vai kaimiņš. Mūsdienās mārketinga un reklāmas bizness veidots ar nolūku veicināt kārdinājumu nopirkt un pamēģināt. Arī ziņkārība ir viens no kārdinājumiem. Cilvēkam gribas zināt, kas notiek kaimiņa sētā, citā ģimenē, blakus kabinetā. Ir atšķirība starp zinātkāri un ziņkārību. Zinātkārs cilvēks noskaidro to, kas viņu interesē un kļūst gudrāks, bet ziņkārīgais, uzzinot jaunumus otra ģimenē, no tā nekādu labumu negūst. Ja nu vienīgi, apmierinājis savu ziņkāri, viņš pēc tam jaunumus atstāsta citiem.
