Raksts no žurnāla Ieva arhīva
Lielu daļu krīžu iespējams paredzēt un tādējādi arī vieglāk pārvarēt, turklāt veselīgi pārvarēta krīze pāri satuvina. Interesanti, ka krīzi var izraisīt ne tikai slikti, bet arī labi notikumi. Konsultē psihoterapeite Diāna Zande.
Laime nav konstants stāvoklis, tāpat kā kāzu tērpā nevar nostaigāt visu mūžu, jo – galu galā – gan kleitas korsete, gan augstpapēžu kurpes agri vai vēlu sāk spiest. Tikai pasakās un filmās jaunais pāris aizbrauc tālumā, lūkodamies vienā virzienā un atstādami kāzu viesus pārliecībā, ka dzīvos kopā ilgi un laimīgi, jo sākums taču bija tik skaists. Reālajā dzīvē ikvienu pāri skar krīzes, jo visus skar pārmaiņas.
Citi lasa
Krīze ir iekšējs vai ārējs notikums, pēc kura vairs nav iespējams dzīvot tā, kā līdz šim, izmantojot iepriekšējās problēmu risināšanas stratēģijas, tātad – tas ir pavērsiens, pēc kura notiek reālas pārmaiņas. Krīzi ne vienmēr rada kas slikts, teiksim, partneru attālināšanās, tuvinieka nāve, neuzticība, smaga slimība. To var izraisīt arī brīnišķīgi notikumi, piemēram, kopdzīves uzsākšana, mazuļa piedzimšana, mājas iegāde. Tāpat krīzei par pamatu var būt partnera individuālā attīstība, jo mēs visi maināmies un ne tikai kā pāris, bet arī katrs personīgi piedzīvojam krīzes.
Ja pārī abi saprot, ka piedzīvos krīzes, ka būs labās un sliktās dienas, labie un sliktie mēneši, varbūt pat labie un sliktie gadi, tad pāris var krīzēm iet cauri, aktīvi darbojoties un mācoties radušās problēmas risināt, nevis pasīvi gaidot, ka tās atrisināsies pašas no sevis.
Ja pāris iemācās iziet cauri mazām grūtībām, tad ir lielāks potenciāls tikt galā arī ar lielām grūtībām. Un tas ir jāmācās, jo mēs taču nepiedzimstam ar zināšanām, kā krīzes ir risināmas.
Vieglāk ir tiem, kuri savu vecāku ģimenē redzējuši labu piemēru problēmu un strīdu risināšanai. Atrast kompromisus attiecību krīzēs palīdz arī dzīvošana ģimenē kopā ar brāļiem un māsām. Ja augot gūta pieredze, ka strīds nav katastrofa un problēma nav beigas, ka sarežģītiem dzīves posmiem ir iespējams iziet cauri, atrast kompromisus un pat ļoti sakarīgus risinājumus, tad ir potenciāls partnerattiecībās sekot šim veiksmīgajam modelim. Tomēr nav arī nekāda katastrofa, ja ģimenē nav bijis iespēju mācīties – visu var paveikt, ja apzināti vēlies apgūt prasmi veidot attiecības. To vari darīt, analizējot savas kļūdas un veiksmes attiecībās ar partneri.
Vislielākais potenciāls pārvarēt krīzes ir tiem pāriem, kuri patiešām vēlas veidot attiecības un apzinās, ka attiecību veidošanā būs jāiegulda darbs – tām būs jāvelta uzmanība, kā jebkurai dzīves jomai, turklāt tas jāvēlas abiem partneriem. Ļoti svarīgas ir arī komunikācijas prasmes jeb spēja runāt par jūtām un notiekošo.
5 prognozējamās krīzes ikviena pāra attiecībās
1. Ideālu zaudēšana
Lielākoties iepazīšanās un attiecību uzsākšanas scenārijs ir šāds – rodas savstarpēja pievilcība, smadzenēs notiek bioķīmiska reakcija un seko iemīlēšanās. Sākumā smadzeņu pieres daivas garoza tik labi nepilda savu funkciju, tāpēc nav iespējas pilnīgi skaidri izvērtēt un saprast, vai ar šo cilvēku varētu veidot attiecības. Notiek tieši pretējais – tu esi pārņemta ar otru cilvēku, izcel viņā tikai to, ko vēlies redzēt, bet pārējo ignorē vai attaisno. Piemēram: jā, viņš iedzer, bet viņam ir tik sarežģīts darbs, tāpēc vajag atslābināties; jā, viņš ir nelaipns, bet viņam ir ekstremāla dzīves situācija, viņš šobrīd piedzīvo personīgu krīzi un ir sevis meklējumos; jā, viņam patīk citas sievietes, bet tas tāpēc, ka viņš ir ļoti radošs, bet mūsu attiecībās viņš mīlēs tikai mani…
Nereti otrs tiek idealizēts un viņam piešķirtas tādas īpašības, kādu šim cilvēkam nemaz nav, proti, daļēji tu iemīlies pašas izdomātā ilūzijā, jo tik ļoti gribas domāt, ka šis cilvēks ir tāds, kādu vēlies sev redzēt blakus. Ja spēj sev atzīt, ka daļa no iemīlēšanās ir ilūzija, tad kļūst vieglāk.
Brīdī, kad ilūzijas sabruks, būs skaidrs – sabruka tikai ilūzijas par cilvēku, nemainījās pats cilvēks.
Aplidošanas periodā, kas vidēji ilgst pusotru līdz divus gadus, cilvēki daudz laika pavada kopā, attiecībām tiek atvēlēta svarīgākā vieta dzīvē, partneri dara vislabāko un arī pretī saņem to pašu, kas ir brīnišķīgi. Dodot otram no sevis labāko iespējamo, kaut kādā ziņā mēs visi izliekamies labāki, nekā esam. Bet šī izlikšanās nav ļaunprātīga, tā ir bioloģiska tendence būt labiem, jo ir vēlēšanās būt pieņemtiem un mīlētiem. Šajā posmā partneri viens otru pastiprina pozitīvā veidā – jebko, ko otrs dara, tu redzi kā ļoti jauku esam.
Attiecību sākumposmā cilvēki parasti funkcionē virs savas dabiskās jaudas, bet ilgi tā funkcionēt nav iespējams, jo jebkurš izsīkst. Taču, pirms notikusi izsīkšana, vairums uzsāk kopdzīvi un apprecas. Tad agri vai vēlu jāsastopas ar realitāti, un ir klāt krīze, jo pāris vairs nevar dzīvot kā līdz šim. Ja satikšanās periodā viņš katru reizi ieradās ar puķi un tu gatavoji vakariņas, tad, sākot dzīvot kopā, ziedi vairs nebūs katru vakaru un nupat pagatavotas vakariņas arī ne. Sākas strīdi par sīkumiem: kāpēc tu nomet zeķes; kāpēc nepareizi izspied zobu pastu vai aizskrūvē tūbiņu par stingru; kāpēc pēc brokastīm nenomazgā krūzi, bet atstāj to izlietnē; kāpēc neizslēdz elektrību, izejot no istabas?
Lai krīzi pārvarētu, diviem cilvēkiem jāiemācās dzīvot kā pārim, nevis jāturpina dzīvot kā diviem atsevišķiem cilvēkiem, kuri ir katrs sava laika pavēlnieki.
Ir svarīgi vienoties par daudziem jautājumiem – kurš tīrīs paklājus; kurš mazgās logus; kā tērēsim naudu; kāds būs mūsu ģimenes budžets?
Ilūzijas sabrūk, kad ieraugi partneri realitātē, viņa ieradumus, problēmu risināšanas manieri. Var teikt, ka tad arī sākas reālā kopdzīve un tad patiešām var sākt veidot attiecības ar otru cilvēku – augot individuāli un pieņemot, ka manas gaidas var netikt piepildītas. Tad arī ir iespējams ieraudzīt, kādi esat kā pāris, ko abi gaidāt un ko no šīm gaidām reāli iespējams piepildīt. Interesanti – jo augstākas ir gaidas, jo zemāks ir kritiens. Bet mēs jau nenokrītam ļoti zemu, tikai pie realitātes. Ja pāris spēj šo realitāti pieņemt, tad var pārvarēt krīzi.
2. Bērna ienākšana ģimenē
Šo krīzi piedzīvo visi pāri, kas nolemj kļūt par vecākiem. Ļoti svarīgi, lai pirms bērna piedzimšanas pāris jau būtu iemācījies dzīvot divatā un dot otram viņa personīgo laiku, lai būtu beigušās kaujas par zeķu mazgāšanu, zobu pastas pareizu izspiešanu, kārtību mājās un citiem līdzīgiem jautājumiem. Labi, ja bērns ienāk ģimenē brīdī, kad pārim ir sajūta, ka viņu attiecībās ir vieta trešajam. Dzīvē nereti notiek citādi – bērns piesakās jau pirms tam.
Bieži lāča pakalpojumu jaunajām māmiņām un tētiem izdara žurnāli un grāmatas, kas stāsta tikai par to, cik skaisti viss būs – bildēs redzamas fotošopētas māmiņas ar jaukiem apaļiem mazuļiem, intervijas vēsta par to, kā partneri viens otru mīl, kādā mierā un saticībā bērns nācis pasaulē. Faktiski bieži vien tiek parādīta tikai jaukā un brīnišķīgā daļa, lai gan ikdienā sieviete varbūt izskatās nogurusi un brīžiem ir izsīkusi. Ir periodi, kad tikpat noguris ir vīrs. Un ir arī tādi mirkļi, kad pārguruši ir abi.
Piedzimstot bērnam, kardināli mainās dzīve, un krīzi rada arī tas, ka attiecībās nu ir trīs cilvēki, nevis divi. Un trešais ir maziņš un ļoti prasīgs.
Vecākiem jāiemācās un jāpieņem jaunā loma, kas līdz šim bijusi sveša. Nereti runā par to, ka, piedzimstot mazulim, sieviete novēršas no sava partnera, lai visu uzmanību veltītu bērniņam. Ideāli, ja vīrietis ir tik nobriedis, ka spēj to saprast un māk radīt mammai un bērnam drošību. Tas palīdz pārvarēt radušos attiecību krīzi. Diemžēl nereti vīrieši rīkojas pretēji – sāk strādāt pārāk daudz, lai nopelnītu ģimenei vairāk naudas. Drošības un atbalsta vietā rodas attālināšanās – sieviete ir pievērsusies mazulim, sekss ir arvien retāk vai nav nemaz, un partneri daļēji katrs sēž savā laivā, ļoti maz laika pavadot kopā. Partneriem šajā periodā jāmācās līdzsvarot lomas – mamma un tētis, sieviete un vīrietis. Un jācenšas ieklausīties otrā.
3. Pāra izjūtas zaudēšana
Kad pagājuši jau vairāki gadi no attiecību sākuma un zaudētas pirmās ilūzijas, kad piedzimuši bērni un pārim vairs nav tik daudz iespēju būt divatā un priecāties vienam par otru, tad, protams, var rasties jautājums: vai tas ir viss? Kas būs tālāk? Šajā periodā bērni vēl aizvien ir mazi un prasa daudz uzmanības, tāpēc slodze ir liela un var rasties spēku izsīkums.
Un tas arī ir iemesls, kāpēc pāra attiecības tiek atstātas novārtā – tās taču izdzīvošanai nav svarīgas, izdzīvošanai ir svarīgi sakoordinēt visus pienākumus, aizvest bērnus uz bērnudārzu un pagūt laikā uz darbu. Pāris ik dienas risina daudzas problēmas, un kādā brīdī varbūt sāk šķist, ka bez randiņiem un romantikas taču var iztikt. Bet īstenībā randiņš, ziedi, maltīte divatā – tas viss ir izdzīvošanas jautājums pašam pārim. Ja no grožiem tiek izlaista pāra sajūta, to atjaunot ir ļoti grūti. Un nevajag atrunāties ar laika trūkumu!
Ja ir iespējams atrast laiku, lai vismaz reizi dienā izpētītu feisbuka laika joslu vai reizi nedēļā noskatītos filmu, tad ir iespējams atrast laiku arī pārim.
Tā ir katra paša izvēle, kam laiks tiek atdots. Tas, protams, nozīmē, ka pāra laiks ir jāplāno, turklāt ir jāatrod kāds, kas tai brīdī varētu pieskatīt bērnus. Bet tas vis ir atrisināms un nokārtojams. Kad bērni sāks iet skolā, būs iespēja uzelpot, tikai jautājums – vai tad pievērsīsieties savām attiecībām? Ja to nedarīsiet, iepeldēsiet nākamajā krīzē.
4. Septiņu gadu krīze
Austriešu filozofs Rūdolfs Šteiners savulaik nāca klajā ar tēzi, ka cilvēks dzīvo septiņu gadu ciklos – gan pāru attiecībās, gan darbā –, tāpēc nereti runā, ka ik pēc septiņiem gadiem kaut kas jāmaina. Tomēr teoriju par septiņu gadu krīzi var arī laist gar ausīm – ja pievērsīsi īpašu uzmanību tam, ka pēc septiņiem kopdzīves gadiem varētu būt krīze, tad saasināti uztversi visu, kas šajā periodā notiek. Tieši tāpat kā 13. datumā piektdienā, kad nebūt nenotiek vairāk sliktu lietu nekā citās dienā, vienkārši šajā datumā cilvēkiem ir tendence sliktās lietas uzskaitīt.
Ja nu tomēr pāri ķer šī krīze, tā parasti nenāk kā zibens no skaidrām debesīm – ja pāris nav risinājis attiecību problēmas, tad kādā brīdī striķis trūkst, un bieži vien tas notiek pēc sešiem, septiņiem vai astoņiem kopdzīves gadiem.
Šis ir arī tas brīdis, kad var pamanīt, kāda bijusi katra partnera individuālā attīstība. Mēdz būt situācijas, kad individuālā attīstība pārī katram uzņem citu virzienu, tāpēc var būt ļoti grūti turēties kopā. Mūsdienās šis apdraudējums ir lielāks, nekā, piemēram, pirms divdesmit gadiem, jo cilvēki biežāk maina profesiju, pusmūžā sāk studēt, pārceļas no pilsētas uz laukiem, un otrādi, pievēršas garīgiem meklējumiem. Var notikt tā, ka vienam no partneriem svarīga izaugsme, otram – rāma dzīve un stabilitāte. Ja viens no partneriem krasi mainās, tas pārī rada plaisu. Tā veidojas arvien lielāka, un pārim varbūt pat vairs nav, par ko runāt.
Tāpēc viens no svarīgākajiem jautājumiem, par ko jādomā jau attiecību sākumā, ir kopīgās vērtības, kas dod pamatu vieglāk iet cauri dzīves grūtībām.
Pieņemot to, ka laika gaitā vērtības mainīsies, ik pa laikam jāatgriežas pie sarunas par šo jautājumu – kādas vērtības mūs vieno, uz kāda pamata mēs kā pāris stāvam?
Partneriem nebūt nav jāaug vienā virzienā, bet skaidrs, ka jāaug ir abiem. Ilgstošās attiecībās ir arī būtiski priecāties un interesēties par otra sasniegumiem. Tāpat kopā jādara tas, kas abus interesē un aizrauj, nevis jākoncentrējas tikai uz to, kas ir vajadzīgs, piemēram, mājas tīrīšanu un bērnu skolas pasākumu apmeklēšanu. Vajag dejot, makšķerēt, kāpt kalnos, spēlēt šahu, piedalīties rallijā, braukt ar riteņiem, vērot putnus, kaut vai iet pastaigāties. Tāpat cauri gadiem pāri iznes sarunas. Un, galu galā, svarīga ir ne vien mīlestība vienam pret otru, bet arī prasme būt draugiem. Jo mīlestība ir tikpat mainīgs lielums kā viļņi jūrā, bet, ja partneri saglabā spēju būt draugi, tad prot izturēt tos brīžus, kad mīlestība pačib, un spēj to atjaunot. Ja draudzības nav, tad, sākoties krīzei, divi cilvēki, ļoti iespējams, aizies katrs uz savu pusi.
5. Bērnu atligzdošana
Pāru attiecībām izaicinošs ir bērnu pusaudžu vecums, kad ir grūti tikt galā ar atvasēm. Bet vēl lielāka potenciāla krīze ir brīdī, kad bērni aiziet no ģimenes. Tad krasi mainās dzīves sistēma – bērni ir jāpalaiž, un pāris atkal paliek divatā. Vīrietis un sieviete vairs nefunkcionē kā mamma un tētis, attiecības ir jāpārkārto un jāatgriežas pie partnerības.
Šajā brīdī ir ļoti svarīgi, vai, bērniem augot, partneri ir saglabājuši pāra stīgu. Ja tā ir, tad daudzi pāri šajā periodā atplaukst.
Vairāki pētījumi liecina, ka apmierinātība ar partnerattiecībām strauji krītas pēc pirmā bērna piedzimšanas (sevišķi tad, ja pāris bijis ļoti apmierināts ar savstarpējām attiecībām pirms tam), bet apmierinātība ar attiecībām atkal pieaug, kad bērni izaug no pusaudžu vecuma, jo rūpes iet mazumā un partneri var funkcionēt kā pāris, arī seksualitāte atkal uzplaukst. Savukārt, ja pāra stīga nav saglabāta, bieži aktuāls kļūst jautājums: ar ko es esmu kopā? Tieši tāpēc tik daudzi šajā periodā šķiras.
Daudzi jaunībā sapņo par sirmām vecumdienām un redz sevi kopā ar partneri, bet tas nav apsolījums. Uz to ir mērķtiecīgi jāiet, pārvarot šķēršļus, krītot bedrēs, kārpoties ārā, brīžiem vienam otru nespējot izturēt, bet paturot prātā, ka ar šo cilvēku es gribu nonākt tajā bildē, kuru redzēju jaunībā.
Neprognozējamās krīzes
Jā, pastāv arī tādas. Un tās visbiežāk ir neuzticība vai pēkšņa un smaga slimība. Mazliet vairāk par katru no tām:
- Neuzticība un seksuāla atkarība
Ja vien runa nav par aprēķina laulībām, lielākoties precoties pāri domā, ka būs kopā visu mūžu. Neviens nerēķinās ar to, ka laulību iedragās neuzticība. Krāpšana liecina par abpusēju neapmierinātību partneru starpā, proti, ir kādi zemūdens akmeņi, kas pamudina izmantot izdevību (un izdevības taču visapkārt ir nepārtraukti!). Ja abi (!) partneri ar attiecībām ir apmierināti, tad šīs izdevības vai nu netiek ievērotas, vai arī ir skaidrs: ja izmantošu izdevību, apdraudēšu attiecības, kurās jūtos labi.
Un nobriedušās attiecībās cilvēki to labi saprot. Pēc krāpšanas ir grūti atgūt uzticēšanās pilnas attiecības, jo līdzšinējā dzīve ir sabrukusi. Lai pāris neuzticību varētu pārvarēt un turpmāk dzīvot veselīgi, lielākoties vajadzīga psihoterapeita palīdzība.
Ir vēl kāda neuzticības seja – ir cilvēki, kuri cieš no seksuālas atkarības un kuriem ir grūtības ar paškontroli. Tiesa, parasti tas ir redzams jau tad, kad pāris sāk veidot attiecības, tikai otrs partneris izvēlas brīdinājuma zīmes neievērot. Iepazīšanās laikā tas, visticamāk, pat nav ticis apzināti slēpts, bet vēlme būt maksimāli labam to notušējusi. Palikt kopā ar šādu cilvēku ir tas pats, kas pieņemt lēmumu dzīvot kopā ar alkoholiķi vai citas atkarības māktu cilvēku – tas nozīmē pieņemt, ka attiecībās vienmēr būs trešais spēlētājs. Un, ja šāds lēmums ir pieņemts, tā jau ir tava atbildība, jo esi izvēlējusies dzīvot ar vīrieti, kurš tevi krāpj.
- Pēkšņa un smaga slimība
Lielu krīzi var radīt partnera nopietna slimība, kas izraisa invaliditāti. Tā ir ļoti smaga attiecību krīze, sevišķi tad, ja viens no pāra ir aprūpējams. Situācija tad ir sarežģīta abiem diviem, īpaši, ja pāris ir jauns un slimība ierobežo seksualitāti. Jāsaprot arī, ka smaga slimība ļoti bieži maina cilvēka personību. Svarīgi ir rast atbildi uz jautājumu: kāda ir atveseļošanās prognoze? Ja cerīga, tad krīzi var pārvarēt. Ja slikta, vislielākās raizes piedzīvo veselais partneris. Daudz kas ir atkarīgs no pāra tuvības, spējas kopīgi pārvarēt grūtības, intimitātes līmeņa – tie vai nu iznes pāri cauri krīzei, vai arī noved pie šķiršanās, kas dažreiz tomēr ir veselīgākais risinājums.