• Šobrīd

    weather img

    Rīga +6°C Daļēji apmācies, D/DA vējš, 2.06 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Cik priekšmetu man drīkst piederēt?

    IEVA dzīvo zaļi
    Inga Melberga
    4. februāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: SHUTTERSTOCK
    Ja es tīri labi dzīvoju un iztiku bez kārotās dizaina lampas, baltā vilnas paklāja un rozā tējkannas, varbūt man tos nemaz nevajag? Un labums tiek arī planētai, jo, mazāk patērējot, mēs mazāk piesārņojam.

    Kad pārvācāmies uz jaunu mājokli, kas bija krietni lielāks par iepriekšējo un pamainījies bija arī ģimenes sastāvs, aktuāls kļuva iekārtošanas jautājums – kādas mēbeles, traukus, dizaina lietas iegādāties? Kā gribas justies šajās telpās? Idejas meklēju internetā, un, kā jau tas nereti līdzīgos gadījumos notiek, manā redzeslokā nonāca tādas lietas, par kuru eksistenci līdz šim nemaz nezināju. Kad uzzināju, izrādās, tās man patīk un man tās vajag!

    Apjukums izvēļu daudzveidībā

    Kaut arī pasaulē izvēļu pārbagātība patēriņa jomā vēl nekad nav bijusi tik plaša kā tagad, tā rada arī arvien lielāku apjukumu un stresu. Ne velti arī ideja par minimālismu kā dzīvesveidu gūst arvien vairāk piekritēju.

    Pastāv teorija, ka mums katram ir limitēts lēmumu pieņemšanas reižu skaits dienā, uz ko mūsu smadzenes un nervu sistēma ir spējīga.

    Jo lielākas ir mūsu izvēles iespējas, jo vairāk tērējam savu mentālo enerģiju. Nogurdinām sevi ar lēmumiem, kas pēc būtības ir mazsvarīgi, un bieži vien mums pietrūkst enerģijas lieliem, nozīmīgiem lēmumiem, kas attiecas uz ģimeni, iekšējo izaugsmi.

    Un tad nu sanāk, ka nesaprotam, kas esam, ko gribam, jo esam daudz spēka iztērējuši, izvēloties kaut kādus statusa simbolus vai īsa prieka objektus.

    Attīstoties tehnoloģijām un jo sevišķi tagad, pandēmijas laikā, ilgstoši atrodamies virtuālajā realitātē, kur apkārt valda milzīgs digitālais troksnis: ņirb ne tikai aicinājumi pirkt un patērēt, bet arī it kā noderīgi piedāvājumi – ir tik daudz lekciju, meistarklašu, sociālajos tīklos interesanti profili, kam sekot. Ir ļoti daudz informācijas, kas nevis atnes mieru un skaidrību, bet rada vēl lielāku trauksmi.

    Vieni no pasaulē slavenākajiem minimālistiem, vietnē Netflix pirms pāris gadiem populārās dokumentālās filmas Minimalism, dažādu grāmatu, lekciju un bloga The Minimalists autori Džošua Fīlds Milberns un Raiens Nikodemus, kuru kopējā sasniegtā auditorija mērāma vairākos desmitos miljonu vienkāršāk un jēgpilnāk dzīvot gribētāju, jēdzienu minimālisms skaidro kā ceļu uz lielākas brīvības sasniegšanu, tiekot vaļā no sabiedrības tieši vai netieši uzspiestajiem stereotipiem. Minimālistu pārliecība ir: mums nav vajadzīgas arvien jaunas lietas, lai justos laimīgi.

    Vienam par maz, citam par daudz

    Bet kas tad ir minimālisms? Cik priekšmetu man drīkst piederēt, lai es varētu saukties par minimālistu? Vai ir kādas aktivitātes, no kurām jāatsakās vai, gluži otrādi – jāiekļauj savā ikdienā? The Minimalists autori teic: kas vienam daudz, otram – maz, piemēram, kādam pietiek, ja telpā ir tikai dažas funkcionālas mēbeles, bet cits nejutīsies labi, ja viņa mājoklis nebūs piepildīts ar zaļojošiem augiem vai bagātīgu grāmatu klāstu, un vēl kādam prieku sagādā skaņuplašu kolekcionēšana – arī tas nav pretrunā ar minimālisma filozofiju, jo galvenais ir domāšanas veids un apzināšanās, kāpēc mēs iegādājamies kādu lietu.

    «Minimālisms nav nekas objektīvs, ko varētu izmērīt konkrētās vienībās, to var skatīt drīzāk garīgā virzienā un apzīmēt ar vienu vārdu – pietiek. Iztieku ar to, kas ir, un pietiek. Taču tā ir iztikšana, nevis knapināšanās. Jūtot piepildījumu un gandarījumu, ar esošajiem, minimāliem līdzekļiem sasniedzot iecerēto. Vienmēr var pielikt kaut ko vairāk. Kā mūzikā – vari izpildīt solo, bet vari arī pielikt vēl vienu dziedātāju, mūzikas instrumentu, kori.»

    «Vienmēr var vairāk, bet minimālisms ir par to, ka mazāk gan nevar. Ja ir mazāk, tad kaut kas nefunkcionē,» uzskata psihologs, pasniedzējs un apzinātības skolotājs Ansis Jurģis Stabingis.

    Runājot par patērēšanas kultu, viņš skaidro, ka dziņu iegādāties aizvien vairāk un vairāk vada cilvēka ego, ar ko Austrumu garīguma praksēs apzīmē nepareizu, maldīgu priekšstatu par to, kas mēs esam, un tas ir atšķirīgs no zināmajām Zigmunda Freida un Karla Gustava Junga teorijām par ego.  «Austrumu zinību izpratnē ego ir doma, ka es esmu tas, kas man pieder. Iepazīstoties mēs stāstām, kas mums pieder, – tāda un tāda izglītība, pieredze, vēsture, pagātne, amats. Šajā gadījumā mēs nelietojam vārdu pieder, bet būtībā identificējamies ar to. Taču tas, kas man pieder, vienmēr ir mazāk nekā tas, kas vispār eksistē pasaulē, un tāpēc ego ir apdraudēts un vēlas, lai tam pieder vairāk. Tas izpaužas dažādās jomās: vairāk muskuļu, pielūdzēju, naudas, kleitu, sekotāju sociālajos tīklos, arī kulturāli – vairāk izstāžu, koncertu, ceļojumu, vairāk paziņu augstā statusā. Kaut ko visu laiku vajag vairāk. Jo vairāk man pieder, jo lielāks un varenāks esmu! Tās ir bailes no nāves – ja man piederēs mazāk, tad es pats pazudīšu. Tā nav taisnība, bet ego to nezina,» teic psihologs.

    Vajag vai gribas?

    Bet kā tad ar attīstību? Radošumu? Progresu? Dziņa gūt vairāk zināšanu, atklāt ko jaunu ir neaizstājama zinātnē, mākslā. Ansis Jurģis Stabingis skaidro, ka svarīgs ir samērs un prāta klātesamība, apzinoties, kāpēc mēs kaut ko darām vai pērkam: «Planēta mūsu progresu vairs nespēj izturēt un izraisīs ekoloģisko katastrofu. Tas ir ekonomikas attīstīšanas dzinulis – kaut ko uzlabot, piedāvāt it kā ko jaunu, it kā labāku. Labāku telefonu, jaunāka modeļa auto.  Katru reizi, kad cilvēks tiek pie jaunas lietas, viņš jūtas labi, tiesa gan, uz neilgu laiku – vai tā ir jauna kleita, ceļojums vai telefons. Un šo labsajūtu gribas vēl un vēl. Šķiet, ka tādējādi ir vairāk iespēju. Mēs izplešamies. Bet uz kā rēķina? Mēs domājam, kā pakļaut un ierobežot dabu, lai varētu vēl vairāk izplesties, un brīnāmies, ka arī daba pretojas, ka mūs piemeklē zemestrīces, plūdi, vētras un slimības.»

    Mēs paši sevi iemānām pirkšanas un patērēšanas ratā, pārliecinot, ka mums vajag to, ko mums tikai gribas, bet bez kā mēs ļoti labi varam iztikt. Cilvēkam vajag svaigu un kvalitatīvu ēdienu, nevis to, kas vests pāri visai pasaulei, vajag saziņas līdzekli, nevis obligāti jaunāko telefonu. Vajag pārvietošanās līdzekli, nevis dārgāko auto un varbūt vispār pietiek ar velosipēdu, cilvēkam vajag apģērbu, nevis dizainera kleitu…

    Seku apzināšanās

    Komforta līmenis mūsdienās ir ļoti audzis. Mēs gribam būt laimīgi, bet jautājums, vai mēs tiešām kļūstam laimīgi, kad mums pieder kārotās lietas? Viens no dabas dotiem cilvēka esības mērķiem ir izbaudīt, apmierināt jutekliskās dziņas. Bezpajumtnieks grib pasēdēt siltumiņā saulītē, savukārt mums vajag uz Bali, alkoholiķis vēlas piedzerties, bet mēs gribam baudīt šampanieti no kristāla glāzes – būtībā jau tā ir viena un tā pati dziņa pēc baudas, tikai dažādos izpildījumos. Arī klausīties Vāgnera mūziku izcilā izpildījumā vai lasīt Raiņa dzeju, pēc psihologa domām, nozīmē apmierināt kādu no dziņām pēc baudas. Un nekad nebūs diezgan.

    «Nevajag baidīties un sevi šaustīt, ja kaut ko gribas. Nav jāknapinās, jāatsakās un sevi jāmoka, bet, manuprāt, ir svarīgi ieraudzīt šo mehānismu, ka tas ir ego, kas mūs vada un rada sajūtu, ka es neesmu pietiekams un pietiekami labs, gudrs, bagāts, smuks un tā tālāk. Saprast, ka tā ir tikai ideja, ka tā nav patiesība. Patiesībā es esmu pietiekams jau tagad un tāds esmu bijis jau no dzimšanas brīža un nekas, ko es pielikšu klāt – gan fiziskus atribūtus, gan ceļojumus, pieredzes, akadēmiskos grādus – mani nepadarīs pilnīgāku. Apzināšanās, kāpēc es kaut ko gribu un kādas tam ir sekas, palīdz izvēlēties gudrāku un ilgspējīgāku dzīvošanu, neapaugt ar lieko,» uzsver psihologs.

    Droši vien daudzi, kas uzsākuši, piemēram, zero waste dzīvesveidu, pievērsušies vegānismam vai tml., zina azartu un aizrautību, gribot būt maksimāli zaļi un pareizi. Ansis Jurgis Stabingis teic, ka ego ir jaudīgs un viltīgs, tas var jebkuru lietu izmantot savās interesēs. Arī to pašu zaļo dzīvesveidu – gribu būt vēl zaļāks, vēl pareizāks, labāks kā kaimiņš vai kolēģis… Svarīgi savas izvēles veikt, nevis, lai būtu pareizāks, bet tāpēc, ka tās ir objektīvi labas izvēles ne tikai citiem cilvēkiem, bet arī citām dzīvām būtnēm. Varbūt tas sagādā neērtību, bet es ar šo neērtību daru labu lietu, bet tāpēc neesmu labāks. Cilvēka briedumam ir dažādas pazīmes, bet viena no tām ir apzināšanās, ka mēs šeit uz planētas visi esam saistīti. Būtu jau labi, ja mēs spētu šo vienotību izjust ne tikai tad, kad nonākam krīzē, par kādu var dēvēt strauji norisošās klimata pārmaiņas. Jācer, ka nebūs par vēlu!

    Attēlā Danas Gulbes grāmatas vāks.

    Lai lietas kalpo mums, nevis mēs lietām

    Vēloties nonākt pie minimālisma savā dzīvē, nav obligāti jāizmet visas līdzšinējās mantas un jāpaliek ar vienām biksēm un karotīti. «Es minimālismu redzu kā iespēju atrast savu optimālo lietu daudzumu. Kā to panākt? Viena metode ir kārtošana.»

    «Kad esam visu sakārtojuši, pie sava optimālā lietu daudzuma nonākam dabiski un intuitīvi, un mums nav sajūta, ka tiek kaut kas atņemts,» uzskata Dana Gulbe, organizēšanas konsultante, pazīstama kā Dana ar kasti.

    Kārtošana ir par kontroles iegūšanu – tu apzinies, kas tev pieder, tu apzinies, ko tu lieto, tu apzinies, kas tev patīk, un tas dabiski un saudzīgi palīdz nonākt līdz optimālajam mantu daudzumam, ar ko jūties ērti.

    Neatņemams minimālisma komponents ir funkcionalitāte – mēs paturam tikai to, ko izmantojam. Tai skaitā lietas, kas sagādā prieku. Svarīgi ir apzināties, ka saprotam savas iespējas mantas aprūpēt. «Mēs esam tik dažādi. Veselīgi ir skatīties uz sevi ar mīlestību, protams, paturot prātā, kā ietekmējam vidi sev apkārt. Tas arī ir iemesls, kāpēc tik daudzi cilvēki pievēršas minimālismam un kārtošanai, jo intuitīvi ir sajutuši, cik ļoti nogurdinoša ir izvēļu pārbagātība mūsdienās. Svarīgi, lai lietas kalpo mums, nevis mēs lietām. Tas jau nenozīmē, ka neko nedrīkst pirkt, bet jādarbina papildu filtrs – vai man to vajag vai arī es vienkārši šobrīd gribu sevi palutināt, vai tam būs vieta manā mājā, vai tas man sagādās prieku,» teic Dana un iesaka pirms pirkuma uzdot sev pajautāt: kā šī lieta ir tapusi, no kurienes nākusi, kādus resursus patērējusi, vai es ar savu pirkumu vēlos par to balsot? Katru reizi, iztērējot naudu, mēs nobalsojam par konkrēto produktu un procesu, kā tas līdz mums nonācis.

    Tie nav ērti jautājumi, un vieglāk ir neanalizēt, taču pienāk kritiskie punkti mūsu dzīvēs, kad esam gatavi kaut ko mainīt. Ja šo punktu nesasniedzam, mums nav impulsa rīkoties citādi.

    Kādam šāds impulss var būt jauns mājoklis, bērna piedzimšana, attiecības, karjera vai ceļojums, kas licis paskatīties uz dzīvi citādi. Arī Dana, ar augstskolas grādiem bioloģijā un pirmsskolas pedagoģijā, līdz organizēšanai un kārtošanai nonākusi, kad piedzimis bērniņš. Vispirms sakārtojusi savu mājokli, tad palīdzējusi draugiem, un reputācija gājusi plašumā, un tagad Dana gan lasa lekcijas un vada nodarbības, gan palīdz individuāli, kopā ar cilvēku sakārtojot viņa mantas. Viņai ir ne tikai Instagram konts ar daudziem tūkstošiem sekotāju, bet arī savs TV raidījums. Viens no viņas iedvesmas avotiem kārtošanā ir Marijas Kondo grāmata Kārtības maģija.

    Sajūta, ka pietiek, atnāk pakāpeniski, kad esi sācis pārlūkot sev piederošo mantu daudzumu. Nav jēgas lasīt un skatīties padomus, ja tie netiek realizēti dzīvē – kad izlasi vai noklausies kaut ko, kas tevī rezonē, neatstāj to iedvesmas līmenī, bet sāc tūlīt. Kaut vai sakārto savu somiņu vai atvilktni virtuvē.

    Dot otru iespēju

    Atkritumu problēma ir globāla mūsdienu nelaime, un tās sakne ir pārāk liels un neapzināts patēriņš. Izmainot to, kā ienesam lietas mājās, mainās arī veids, kā tās metam ārā. «Reizēm strādāšana pie problēmas saknes prasa izmest, lai saprastu un panāktu izmaiņas uzvedībā. Ja ir sajūta, ka tas bijis muļķīgs pirkums, nav jēgas paturēt tikai tāpēc, ka jūties vainīgs. Taču esmu ievērojusi, ka ir daudz cilvēku, kam nav grūti izmest liekās mantas, viņi maisiem vien ik gadu nodod kaut ko labdarībā, kas, protams, nav slikti, taču – pērk atkal jaunu. Cilvēkiem nav žēl šķirties no lietām, jo mūsdienās viss ir tik relatīvi lēts un pieejams. Tāpēc es aicinu atrast sev būtisko minimumu, ar ko ir komfortabli dzīvot, nevis klejot nemitīgos jaunu lietu meklējumos,» stāsta Dana Gulbe.

    Kaut arī minimālisms ir par funkcionalitāti, svarīgi atcerēties, ka arī siltas, priecīgas emocijas ir funkcionālas, tāpēc piekrītu Danai, ka mums ir nepieciešamas lietas, kas ir mīļas un dārgas, ar sentimentālu vērtību. Svarīgi, ka mēs tās neiekapsulējam un laiku pa laikam pārskatām. Iespējams, kādai varam piešķirt arī otru dzīvi. Dana atceras kādu klienti, kurai bijis ļoti žēl izmest meitiņas dzimšanas dienas kleitu, no kuras mazā jau sen izaugusi. Risinājums atrasts, no apģērba gabala uzšujot dekoratīvu spilvendrānu.

    Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+