Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2014.gada Nr.4
Garnizona puika
Slavenā krievu televīzijas žurnālista Vladimira Poznera raidījuma viesis ir Vitālijs Kļičko. Rodas iespaids, ka Pozners ar urķīgiem jautājumiem vēlas pasaules čempionu iedzīt stūrī, taču viņš braši turas pretī. Kad izskan jautājums: «Vitālij, vai jūs brīvi runājat ukrainiski?», saausos. Esmu lasījusi Kļičko oponentu pārmetumus, ka kvēlais patriots nemaz neprotot veikli izteikties ukrainiski. Kļičko vispirms ātri runā ukrainiski, tad krieviski paskaidro: «Mana pirmā valoda ir krievu, mēs ģimenē vienmēr runājām krieviski. Nekad neesmu slēpis, ka ukraiņu valodu mācījos pēc atgriešanās Ukrainā. Bet, ja jau esmu apguvis vācu un angļu valodu, kāpēc lai neiemācītos ukraiņu?»
Tam, ka savu vecāku dzimtenē Vitālijs atgriezās jau kā pusaudzis, ir vienkāršs izskaidrojums. Viņa tēvs Vladimirs Kļičko bija kara lidotājs, tāpēc kopā ar sievu, skolotāju Nadeždu regulāri mainīja dienesta vietas. Viņu vecākais dēls Vitālijs piedzima Kirgistānā, bet jaunākais, Vladimirs – pēc pieciem gadiem Kazahstānā. Ģimene paspēja padzīvot arī Krievijā, Lietuvā un – tiem laikiem ekskluzīvi! – pat Čehoslovākijā. 2006.gadā intervijā žurnālam Klubs Vitālijs atcerējās, kā garnizona bērni nespēja noturēties, ieraugot uzrakstu Bīstamā zona, ieeja aizliegta! Parasti viņi tur ielīduši, meklējot piedzīvojumus. Un tie arī gadījušies!
Vienreiz Vitālijs poligonā atradis mīnu, ko pārnesis mājās un dārgumu noslēpis visdrošākajā vietā – zem vecāku gultas.
«Tad vēl neapzinājos, ka ar spēļmantiņu pietiktu, lai pilnībā iznīcinātu ne tikai mūsu dzīvokli, bet visu piecstāvu māju, kurā dzīvojām.» Par laimi, tēvs mīnu atradis, puiku aiz ausīm izcēlis no miega un nolasījis tādu lekciju, ka viņš visu sapratis uz mūžu.
Lai bērniem atliktu mazāk laika blēņām, garnizonos organizēti dažādi pulciņi. Vitālijs aizrāvās fotografēšanu, un pēc mammas vēlmes mācījās spēlēt akordeonu. Bet tad likteņa lomu nospēlēja līdz tam neredzēts personāžs – boksa treneris. Kurš puika gan atteiktos no uzaicinājuma pamēģināt boksēties? Trīspadsmitgadīgais Vitālijs nebija izņēmums, aizgāja uz treniņu un… akordeons šajā mačā pārliecinoši zaudēja. Kad pēc gada ģimene pārcēlās uz dzīvi Ukrainā, zēns boksam pievērsās no visas sirds. Panākumi neizpalika, un drīz vien lielā brāļa pēdās sekoja arī jaunākais.
Trešais spēks
Lai nosauktu abu brāļu izcīnītos titulus boksā, nāktos rakstīt garumgaro sarakstu. Mūsu stāsta sakarā piebildīšu būtiskāko – abi ir vairākkārtēji pasaules čempioni dažādās versijās smagsvariem. Tā kā boksa pasaulē ir gana organizācijas, kas rīko mačus, brāļi nekad nav cīnījušies viens pret otru ringā. «Vai jūs esat Kļičko? – Nē, es esmu viņa brālis!» – tā sauc dokumentālo filmu par abiem Kļičko. Tās pirmajos kadros Vladimirs stāsta Vitālijam, kā viņu atpazinis kāds cilvēks, kas drošības pēc pārjautājis: «Vai jūs esat Kļičko?», bet bokseris atbildējis: «Nē, es esmu viņa brālis!» Filmā Vitālijs un Vladimirs stāsta par savām attiecībām, atzīstot, ka sportā par labu nākusi abu nemitīgā sāncensība, vēlme neatpalikt no brāļa, būt pārākam, vienlaikus nemitīgi izjūtot otra atbalstu. Vitālijs neslēpj, kad no dzemdību nama pārvests Vladimirs, visa vecāku uzmanība tikusi mazajam, un viņš domājis, ka tas nemaz nav labi, bet: «Kā man uzdeva brāli pieskatīt, tā joprojām to daru, jo šis rīkojums nav atcelts!»
Protams, bokss nav nekāds maigais sporta veids. Ne velti kāds neiroķirurgs ar preses starpniecību mudināja Vitāliju Kļičko pārtraukt sportot, uzskatot, ka viņam tas kļūst bīstami. Jo daudzie pretinieka sitieni atstājot iespaidu – kavējot koordināciju un runu, izraisot agresiju un atmiņas zuduma epizodes. Ko pats Kļičko? Viņš jautā, kāpēc pašlaik tiek atgādināta šī pāris gadus vecā ziņa, kas met ēnu uz viņa veselību un spriešanas spējām? Patiešām, kad visas pasaules uzmanība pievērsta notikumiem Ukrainā un ārzemju žurnālistiem notiekošo tekošā vācu vai angļu valodā komentē pasaulē pazīstama personība, ir īstais brīdis sēt šaubas par Kļičko patiesajiem nolūkiem. Taču tiem, kas apšauba, vai kādreizējais bokseris var kļūt par politiķi, Kļičko piekritēji atjautā: bet kāpēc nē, ja pašreizējais Ukrainas prezidents Janukovičs ir ticis divreiz tiesāts, bijušais prezidents Kučma tika vainots par līdzdalību opozīcijas žurnālista nogalināšanā, bijušo premjerministru Lazarenko ASV tiesa atzina par vainīgu naudas atmazgāšanā?
Vitālijs Kļičko savu naudu un slavu ir nopelnījis godīgi – boksa ringā. Turklāt ukraiņi, noguruši no divu politisko spēku, ko simbolizē prezidents Janukovičs un cietumā iemestā bijusī premjera Timošenko, nebeidzamās cīkstēšanās par varu, korupcijas, ekonomiskās lejupslīdes, ar cerībām raugās uz trešo spēku. Turklāt var teikt, ka spēku burtiskā nozīmē – ar stiprām dūrēm. 2010. gadā Kļičko kļuva par politiskās partijas UDAR līderi, vēl pēc diviem gadiem viņu ievēlēja par parlamenta deputātu, un tur politiķis vada savas partijas frakciju.
Savējais ar zinātņu doktora grādu
Tauta bokseri un politiķi mīl, jo uztver to kā savējo. Viņš ir kā jaunības sapņu iemiesojums: visu acu priekšā cīnījies ringā, sagrāvis pretiniekus, nopelnījis naudu un nodrošinājis savu ģimeni, apgrozījies pasaules zvaigžņu aprindās. Tas, ka Kļičko brīžiem neprot gana veikli un gudri izteikties, tikai apliecina – viņš ir tāds pats vienkāršs cilvēks, kā es! Protams, cits jautājums – vai Kļičko spēs politikā darboties tikpat pārliecinoši un veiksmīgi kā ringā?
Taču skaidrs ir viens – Kļičko vēlas, lai Ukraina iekļaujas Eiropā, nevis paliek Maskavas ietekmes zonā.
Kļičko nav savu jaunību nav ziedojis tikai boksam. Tā kā viņa mērķis aizvien bijis izsisties dzīvē, Vitālijs to darījis gudri, ne tikai ar dūru spēku. Vispirms viņš ieguva augstskolas diplomu, kļūstot par fiziskās kultūras skolotāju. Līdztekus karjeras veidošanai ārzemēs, viņš turpināja mācības aspirantūrā, izstrādājot pētījumu par boksera spēju noteikšanas metodiku. Protams, viņam bija divi lieliski «izmēģinājuma trusīši» – pats un brālis. Runājot par Vitāliju, reizēm tiek atgādināts, ka viņš ir pirmais pasaules čempions boksā ar zinātņu doktora grādu.
Kad bruka PSRS, jaunais bokseris pārcēlās uz dzīvi Vācijā, kā arī ļoti daudz laika pavadīja ASV. Šis ir arī viens no punktiem, ko viņam pārmet oponenti, – Kļičko pārāk ilgi dzīvojis ārpus Ukrainas, kā gan viņš var saprast, ko vēlas tauta? Savukārt Vitālijs uzskata, ka rietumos viņš ieraudzīja, kā cilvēki dzīvo cilvēka cienīgu dzīvi. «Ticiet, man ir iespēja palikt Vācijā vai Amerikā, tur gan dzīves apstākļi, gan ceļi ir citādāki. Taču es gribu dzīvot dzimtenē, tikai – normālos apstākļos.» Kā piemēru sakārtotai valstij viņš stāsta kādu notikumu Hamburgā. Kļičko braucis ar auto, bet nepiesprādzējies, un par to viņu apturējusi policiste. Izrādījies, ka sieviete ir boksera fane – izteikusi viņam savu apbrīnu, palūgusi autogrāfu un tad… izrakstījusi soda kvīti par 30 eiro. «Lūk, tā ir jādzīvo!» secina Kļičko. «Kāpēc es iesaistījos politikā? Dzīve piespieda to darīt. Man bija 20 gadi, kad Ukraina atguva neatkarību. Nu jau pagājuši 20 gadi, bet vai valstī ir kādas pārmaiņas ar ko varam lepoties? Nav gan. Nesen pabiju Polijā, kur pēdējo reizi biju deviņdesmitajos gados. Tolaik dzīve tur neatšķīrās no mūsējās. Tagad tiku patīkami pārsteigts, jo Polija man atgādināja Vāciju. Mēs varam runāt un kritizēt, un neko nedarīt, bet varam kritizēt un rīkoties. Es izlēmu darīt.»
Kličko gan vairs nav iesācējs politikā. Divas reizes viņš kandidēja uz Kijevas mēra posteni. Pirmo reizi uzvarēja konkurents, kas iekaroja pilsētas pensionāru sirdis, izdalot viņiem pārtikas pakas. Pēc diviem gadiem mēra opozīcija pieļāva stratēģisku kļūdu – neizvirzīja vienu, bet četras kandidatūras, līdz ar to vēlētāju balsis sadalījās, un atkal Kļičko neuzvarēja. «Arī savu pirmo cīņu boksā es zaudēju,» viņš velk paralēles ar sportu un politiku. «Sākt ko jaunu vienmēr ir grūti. Kad sāku nodarboties ar boksu, nācu mājās ar zilumiem zem acīm, pārsistām lūpām, sarkanu degunu. Ar laiku ieguvu iemaņas un pieredzi, un man vairs nebija zilumu sejā.»
Vēl bīstamāk par boksu?
Kļičko – tā ir vēl viena dokumentālā filma par brāļiem, kas pārliecina – nu, ir viņiem šarms un harizma, un arī ar prātu un humora izjūtu puišiem viss kārtībā! Filmā redzama arī Vitālija sieva – skaistule Natālija. Viņa nav slēpusi, ka neatlaidīgi gāja uz mērķi – kļūt par modeli. Tādēļ arī piedalījās konkursā Mis Ukraina 1993. Natālija savu sapni īstenoja, turklāt neesot varējusi atkauties no puišu uzmanības, kaut arī viņai jau bija līgavainis. Un tad festivālā Черная жемчужина skaistā modele slīdēja pa mēli, kad pamanīja: «Viņš sēdēja pirmajā rindā un tā skatījās, ka man sāka trīcēt kājas.» Protams, viņš – tas bija jaunais bokseris. Savukārt Vitālijs allaž lepojas, ka savu mīļoto atsitis līgavainim. Tas gan esot prasījis pusgadu neatlaidīgas aplidošanas, lai pierādītu skaistulei, ka viņš nav, piedodiet, stulbs sportists. Taču neatlaidība vainagojās ar bildinājumu un jā vārdu.
Aprīlī apritēs jau 17 gadi, kopš viņi apprecējās. Jaunajam vīram bija 25, jaunajai sievai – 23, kad abi vienkārši aizgāja un noformēja savas attiecības zagsā. Līgavai nebija baltā kleita un plīvura, netika lūgti viesi un izpalika pat vakariņas ģimenes lokā. Uzreiz pēc laulības apliecības parakstīšanas Vitālijs viens aizlidoja uz kārtējo maču Vācijā. Tāpēc saprotama ir Kļičko kundzes vēlme – kaut kad nosvinēt kāzas, bet nu gan pa īstam! Viņa gribētu rīkot kārtīgas svinības dabā, kur «jaunlaulātos» atved jau pieaugušie bērni.
Kļičko ģimenē aug trīs atvases. Pirmdzimtais Jegors Daniels, tētim piedaloties dzemdībās un pārgriežot nabassaiti, pasaulē nāca 2000.gadā Losandželosā. Pēc diviem gadiem brālim pievienojās Elizabete Viktorija. Otrs vārds meitenei ticis par godu tēta kārtējai uzvarai ringā, ko viņš izcīnīja tikai divas stundas pēc meitiņas piedzimšanas. Kad 2005.gadā ģimeni papildināja dēls Maksims, laimīgais tētis atzinās, ka abi ar sievu jau no laulības sākuma vēlējušies trīs bērnus.
Vitālijs gan paškritiski atzīst, ka ir svētdienas tētis, galvenā bērnu audzinātāja ir māte. Par savu pārtraukto modeles karjeru viņa nesērojot, esot tik daudz darāmā ģimenē! Kopā ar vīru un viņa brāli Natālija ir veidojusi ne vien Ukrainā, bet arī Vācijā (tur vien pārdeva pusmiljons eksemplāru!) populāru grāmatu par fitnesu, kurā abi kungi dalījās savā pieredzē, savukārt Natālija uzrakstīja nodaļu Mans ceļš līdz ideālam augumam un bija fotomodele, kas izpildīja čempionu ieteiktos vingrinājumus.
2011.gadā vācu žurnāls Gala Natāliju un Vitāliju atzina par gada pāri. Starp citu, Vācijā Kličko ir ļoti populāri un mīlēti. Acīmredzot šīs labvēlības iespaidoti viņi savulaik sadūšojās vācu televīzijas raidījumā izpildīt krievu romanci – Natālija dziedāja, bet Vitālijs spēlēja ģitāru. Viņa ir dziedājusi arī pirms abu brāļu Kļičko mačiem ringā, tāpēc apkārtējie vairs nebrīnījās, kad Natālija, piepalīdzot Vitālijam un Vladimiram, šoziem dziedāja opozīcijas mītiņā Brīvības laukumā Kijevā. Ko sieva saka par vīra pievēršanos politikai? Atbalsta, kaut sūri secina: «Politika ir daudz bīstamāka par boksu.»
Netieši viņai piekrīt vīrs, atzīstot: «Kopš iesaistījos politikā, esmu uzzinājis par sevi un savu ģimeni daudz ko jaunu, arī visādus brīnumus.» Jo īpaši tagad, kad opozīcija nepiekāpīgi cīnās pret promaskaviski noskaņoto valdību, melnās ziņas par vienu no opozīcijas līderiem nav retums. Tiek ziņots, ka Kļičko savu bērnus drošības apsvērumu dēļ aizvedis uz Floridu, pats pieprasījis uzturēšanās atļauju ASV, ka laimīgā ģimenes dzīve ir tikai izlikšanās publikas priekšā. Jo, redz, hakeri uzlauzuši Kļičo epastu un internetā publicēta boksera it kā sarakste ar viņa mīļākajām.
Kā ir patiesībā – to zina pats Kļičko, kas nākamgad gatavojas kandidēt Ukrainas prezidenta vēlēšanās. Ja pasaules čempionam izdosies uzvarēt šajā cīņā, mēs varētu priecāties arī tādēļ, ka viņam pret Latviju ir siltas jūtas, te viņam esot draugi, ko viņš mēdzot inkognito apciemot. Turklāt, kā savulaik Vitālijs stāstījis žurnālam Klubs: «Man Latvijā bija liela mīlestība, neskaitāmas reizes esmu bijis Rīgā un Jūrmalā. Biju iemīlējies latvietē Ilonā un braucu pie viņas, kad vien varēju. Sen tas bija – deviņdesmito gadu sākumā, taču to laiku atceros labi.»
Karš Ukrainā
