Dienvidkoreja – Āzijas Baltija? Valsts, kuras drošība svārstās uz naža asmens

Konsultē Mg. Hist. Roberts Rasums

Jau 2005. gadā Krievijas prezidents Vladimirs Putins, uzstājoties Krievijas Parlamentā ar ikgadējo prezidenta vēstījumu, nodēvēja Padomju Savienības sabrukumu par «20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu». Putina runā pirmo reizi Krievijas kaimiņvalstis sasniedza brīdinājums par «desmitiem miljonu krievu līdzpilsoņu aiz Krievijas robežām».

Citi lasa

Santa.lv

In memoriam

Pēkšņi miris miljonārs, tenisista Ernesta Gulbja tēvs Ainārs Gulbis

Santa.lv

Holivuda

Amerika ir sajūsmā par latviešu kaķi! Ir lielas cerības pacīnīties par «Oskaru»

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

2008. gadā Krievija uzbruka Gruzijai, mēģinot pārtraukt valsts tuvināšanos Eiropas Savienībai. Gadu vēlāk Krievija jau pie Baltijas valstu robežām organizēja mācības Zapad 2009. Manevru scenārijā tika iekļauti simulēti uzbrukumi Baltijas valstu teritorijai un preventīvs kodoluzbrukums Varšavai. 

Neraugoties uz šīm un tālākām indikācijām, par reāla teritoriāla apdraudējuma sajūtu var runāt tikai pēc 2014. gada agresijas pret Ukrainu. Šajā brīdī arī sākās pirmās lielās diskusijas par to, ko 21. gadsimtā nozīmē teritoriālā aizsardzība. Atšķirībā no Polijas, Ukrainas un pat Somijas Baltijas valstīm šis ir īpaši sāpīgs jautājums – niecīgais teritorijas dziļums (aptuveni 450 kilometru) nozīmē, ka mums ir sarežģīti iegūt laiku, ziedojot teritoriju. Aizsardzība šajā gadījumā nozīmē cīņu jau no pirmā metra.

Meklējot padomu, kā risināt šādu stratēģisku izaicinājumu, tipiskākais piemērs ir Šveice ar tās dzelzī iekalto kalnu neitralitāti. Tajā pašā laikā Baltijas valstīm īsti vairs neatbilst

Šveices piemērs 21. gadsimtā, kad valsti ieskauj kaimiņi, kurus par draudiem var uzskatīt tikai tradicionālā perspektīvā.

Gatavība karam dienu no dienas

Pasaules kartē viena no valstīm, kas nekad nav guvusi iespējas maksāt «miera dividendi», ir Dienvidkoreja. Lai gan pirmajā acu uzmetienā Dienvidkorejas un Baltijas valstu situācijas salīdzinājums šķiet nedaudz absurds, skaitļi un vēsturiskā pieredze starpību atsevišķos aspektos samazina.

Paradoksāli, bet atsevišķos aspektos Dienvidkorejas gadījums ir pat sūrāks nekā situācija uz Baltijas un Krievijas robežas.

Līdzīgi kā Baltijas valstis un Polija, Dienvidkoreja ģeopolitiski atrodas sarežģītā situācijā – pieeja jūrai stratēģiski svarīgā vietā nāca komplektā ar agresīvām lielvalstīm. Vēsturiski Korejas pussala vienmēr bijusi Ķīnas un Japānas teritoriālo ambīciju saraksta augšgalā.

Pēc Otrā pasaules kara posta sekoja ne mazāk postošais Korejas karš, kas valsti sadalīja divās naidīgās daļās, kuras teorētiski joprojām viena ar otru atrodas karastāvoklī. Pamiers, kas vieno Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju, ir visai trausls – Ziemeļkoreja uzskatāma par vienu no visvairāk militarizētajām 21. gadsimta sabiedrībām, kuras līderi ieročus, arī kodolieročus, žvadzina ar intensitāti, kurā mēroties varbūt var tikai Krievijas bijušais prezidents Dmitrijs Medvedevs.

Ziemeļkorejas draudi Dienvidkorejai ikdienā paradoksālā kārtā ir daudz bīstamāki nekā Krievijas draudi Baltijai. Lai gan Krievijas pēdējo divdesmit gadu tradīcija ir katrus četrus gadus izspēlēt Baltijas okupācijas scenāriju mācībās Zapad, ikdienā pie mūsu Austrumu robežas kaujas gatavībā krievu divīzijas nestāv. Tas zināmā mērā NATO sniedz laika logu, kas līdzīgs tam, ko 2021. gada nogalē pie savām robežām pieredzēja ukraiņi; lielas operācijas īstenošanai jākoncentrē spēki, jāpieved resursi un specializētas vienības.

Baltijas valstis nevar atļauties atslābt un atstāt gatavošanos tikai krīzes apstākļiem. Savukārt Korejas pussalā abu valstu spēki pie robežas kaujas gatavībā stāv dienu no dienas, pozīcijas jau izveidotas un munīcija – piefrontes noliktavās. Ģeogrāfiski situācija ir vēl drūmāka – lai gan Dienvidkorejas aizsardzības dziļums ir līdzīgs Baltijas valstīm, tās galvaspilsēta Seula ar gandrīz 10 miljoniem iedzīvotāju atrodas tikai 50 kilometru no Ziemeļkorejas robežas. Tas nozīmē, ka jau kara pirmajās stundās miljoniem valsts iedzīvotāju nonāktu ne tikai vidēja un tāla darbības rādiusa raķešu, bet pat konvencionālās artilērijas sniedzamības rādiusā.

Dzelzs dūre

Šādos apstākļos vārds «atturēšana» iegūst pavisam citu perspektīvu. Dienvidkorejas sabiedrība un bruņotie spēki ir veidoti situācijai, kurā valsts ir gatava ne tikai aizstāvēties no pirmās minūtes, bet arī veikt prettriecienu tādā apjomā, kur vārds «proporcionalitāte» ir tukša skaņa. Šā iemesla dēļ Dienvidkorejas bruņoto spēku uzbūve atgādina ne tik daudz Rietumu modernās armijas, cik Aukstā kara stila spēkus. Tie ir smagi mehanizēti, daudzskaitlīgi un ugunsspēkā balstīti formējumi.

Dienvidkorejas bruņoto spēku pamatu veido vispārējs obligātais militārais dienests 18 līdz 21 mēneša garumā, kas ikdienā ļauj uzturēt vairāk nekā pusmiljonu karavīru lielus bruņotos spēkus, no kuriem četras piektdaļas dienē Sauszemes spēkos.

Krīzes gadījumā, iekļaujot cilvēkus, kam nav jāpilda militārais dienests, bet ir īpašas funkcijas kara gadījumā, Dienvidkoreja rēķinās ar 3,5 miljoniem cilvēku. Tie ir aptuveni 6,8 % visa iedzīvotāju skaita.

Baltijas valstu gadījumā ekvivalents būtu vairāk nekā 420 000 karavīru un to atbalsta personāla.

Šā personāla vajadzībām Dienvidkorejas krājumos ir vairāk nekā 2000 kaujas tanku, 550 kājnieku kaujas mašīnu, 2500 bruņutransportieru, tomēr pats iespaidīgākais skaitlis ir artilērijas sistēmu skaits. Dienvidkorejas Sauszemes spēku rīcībā ir 2300 pašgājēju artilērijas sistēmu, no kurām lielākā daļa ir modernas 155 mm K9 un amerikāņu M109A2 sistēmas, ko papildina 3500 velkamās artilērijas sistēmas, 300 raķešu zalvjuguns sistēmu un 6000 mīnmetēju.

Dienvidkoreja arī netaupa naudu aviācijai. Gaisa spēku kodols ir 39 moderni 5. paaudzes iznīcinātāji F-35, kas gan vēl ir piegādes procesā. Tas ir skaitlis, kas līdzvērtīgs Vācijas pasūtījumam. Lielā mērā Rietumvalstu gaisa spēkiem ar to pietiktu, taču Dienvidkorejas gadījumā F-35 uzdevums ir salauzt kaimiņu pretgaisa aizsardzības kupolu. Pēc tam dzelzs lietu nodrošinātu 59 Korejas ražojuma F-15E, 167 F-16 un 60 Korejas ražojuma FA-50 vieglie reaktīvie iznīcinātāji uz F-16 bāzes. Gadījumā, ja tomēr Ukrainas kara pieredze atbalsotos arī citur un pretinieka pretgaisa kupols nebūtu tik viegli salaužams, Dienvidkoreja ir viena no retajām valstīm, kuras rīcībā ir zeme-zeme tipa spārnotā raķete, kas 500 kilogramu smagu lādiņu var nest līdz pat 3000 kilometru attālumam.

Trešais komponents ir valsts Jūras spēki. Ņemot vērā Dienvidkorejas ekonomikas Ahilleja papēdi – pieeju pasaules tirgiem un atkarību no enerģijas importa –, jūras ceļu nodrošināšana valstij ir vitāli svarīga. Šajā kontekstā nozīmīgu lomu spēlē Dienvidkorejas iespaidīgā kuģubūves industrija, kas ļauj arī būvēt vienus no pasaulē spēcīgākajiem iznīcinātājkuģiem, ko papildina 19 vācu parauga dīzeļelektriskās zemūdenes un seši desantkuģi. Visi Dienvidkorejas kuģi lielākā vai mazākā mērā ir savienojami ar ASV flotes komandvadības sistēmām.

Pašmāju ražotāji un eksporta ambīcijas

Lai gan Dienvidkoreja ir neapšaubāms ekonomiskais milzis, šādu bruņoto spēku uzturēšana prasa milzīgus resursus, tāpēc tikpat svarīgi kā skaitļi ir mehānismi, kā Dienvidkorejieši ilgtermiņā nodrošina šādu arsenālu.

Pirmkārt, Dienvidkorejas militārais budžets nekad nav nokrities zem daudzinātās 2 % barjeras. Otrkārt, būtisku lomu spēlē Dienvidkorejas militāri industriālā kompleksa sasaiste ar valsts aizsardzības plānošanas procesu; jau no sākta gala Dienvidkorejas aizsardzības plānošanas pamatu veidoja uzskats, ka iespēju robežās ir jāražo pašiem, turklāt tādā kvalitātē, kas šos produktus padara pievilcīgus pasaules tirgum. Tas veido ļoti stabilu ciklu – pastāvīgais un apjomīgais finansējums veicina Dienvidkorejas uzņēmumu ieinteresētību iesaistīties militārās industrijas nodrošināšanā. Vienlaikus tā ir drošības garantija ne tikai ilgtermiņa piegādēm, bet arī izmaksām – vietējais pieprasījums ļauj veidot pieprasījuma bāzi un līdz ar to kalpo kā līdzfinansējums piegādēm ārpus Dienvidkorejas. Tas attiecīgi ļauj palielināt ražošanas apjomus un – samazināt vienas vienības izmaksas. Tas arī ļauj palielināt dolāra vērtību valstī – viens dolārs Dienvidkorejas militārajā budžetā ir divreiz vērtīgāks nekā ASV.

Šādā situācijā Dienvidkorejas lielākie uzņēmumi vienlaikus ir militārās industrijas giganti: Samsung ražo K9 pašgājējas haubices, Hyundai – zemūdenes, KIA – armijas kravas un vieglo transportu utt. Dienvidkorejas prasība pēc labākā un vietējā ļauj ražošanu attīstīt pakāpeniski, piemēram, sākotnēji K2 tankos bija vācu ražojuma dzinējs un transmisija, vēlāk dzinējus korejieši sāka ražot paši, un jaunākajos tankos arī transmisijas ir korejiešu.

Pēc tam cikls sāk griezties pretējā virzienā; Norvēģijai pasūtot K9 haubices, tā prasīja integrēt norvēģu VIDAR ugunsvadības sistēmu. Tagad Dienvidkoreja tirgū var piedāvāt savas haubices ar NATO standartam atbilstošu ugunsvadības sistēmu, ko iepērk somi, poļi un igauņi. Šādā veidā Dienvidkorejas militārā industrija lēni, bet noteikti sāk konkurēt ar Rietumu pasaules milžiem, piedāvājot lielāku daudzskaitlību, elastību un ietaupījumu.

Doktrīna un teritoriālā aizsardzība

Ņemot vērā Dienvidkorejas sarežģīto stratēģisko situāciju un augošos Ķīnas draudus, nav pārsteigums, ka Dienvidkoreja stingri sevi pozicionē kā «uz noteikumiem un vērtībām balstītas pasaules kārtības» apoloģētu. Dienvidkorejas Nacionālā drošības stratēģija[1] par savu galveno drošības partneri, protams, nosaka ASV un sevi pozicionē kā atbalsta punktu ASV konfrontācijā ar Ķīnu. Jāņem vērā, ka ASV Dienvidkorejai ir nepieciešamas ne tik daudz teritoriālās aizsardzības nodrošināšanai, drīzāk kā līdzsvarojošs faktors pret Ziemeļkorejas kodolarsenālu un Ķīnas augošajām ambīcijām Dienvidķīnas jūrā.

Vienlaikus nepārtrauktā kaujas gatavība uz robežas un Ziemeļkorejas politiskais, ekonomiskais un sociālais stāvoklis neļauj izslēgt teritoriāla konflikta realitāti.

Potenciāla kara gadījumā Korejas pussalā iesaistītie spēki daudz neatšķirtos no tiem, ko pašlaik frontē iesaistījusi Ukraina un Krievija, taču jāsaprot, ka viss frontes līnijas garums Korejā nepārsniegtu 250 kilometru. Šis ir militarizētākais reģions pasaulē, kur konflikta gadījumā artilērijas lādiņu lietus aizsegtu sauli, taču baisa nianse ir iespējamais kodoltrieciens.  

Šādos apstākļos Dienvidkorejiešu atturēšanas politika balstās uz trim pīlāriem. Pirmkārt, Dienvidkoreja patur tiesības preventīvi iznīcināt Ziemeļkorejas kodolarsenālu gadījumā, ja rastos iespaids, ka drīzumā sagaidāms Ziemeļkorejas uzbrukums. Otrkārt, Dienvidkoreja iegulda nozīmīgus spēkus pretraķešu vairoga veidošanā. Treškārt, Dienvidkoreja savā koncepcijā skaidri ir uzrakstījusi: «Ziemeļkorejai ir jāsaprot, ka jebkādas provokācijas sekas pārsniegs iespējamos ieguvumus.» Dienvidkorejas aizsardzības koncepts nosaka visaptverošu, masīvu prettrieciena spēju no gaisa un sauszemes, vienlaikus neizslēdzot iespēju tieši vērsties pret Ziemeļkorejas militāro un politisko vadību. Ņemot vērā, ka Ziemeļkorejas politiskā elite neizrāda pārlieku lielas rūpes par nācijas labklājību, personīgi draudi šajā gadījumā ir reāls atturēšanas instruments.

Mācības Baltijai

Dienvidkoreja ir valsts, kas atrodas nemitīgā apdraudējuma stāvoklī, kas var manifestēties atklātā krīzē gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Šā iemesla dēļ valsts ir attīstījusi masīvu, taču vienlaikus arī elastīgu aizsardzības sistēmu. Apstākļos, kuros Baltijas gadījumā spekulē par valsts aizsardzību «3 dienu», «3 nedēļu» un citos laika termiņos, tomēr būtu rūpīgāk jāstudē Dienvidkorejas gadu desmitos attīstītā atturēšanas sistēma.

Pirmkārt, tā ir politiski, sociāli un militāri savīta sistēma.

Dienvidkorejai ir modernākās ieroču sistēmas, tās robeža ir visnomīnētākā teritorija pasaulē un tā iegulda nozīmīgus resursus, piemēram, autonomo ieroču sistēmu attīstībā.

Pašmāju ražošana ļauj ne tikai samazināt izmaksas, bet arī pielāgot sistēmas vietējiem apstākļiem. Visaptveroša valsts aizsardzība sākas ar vispārēju obligāto militāro dienestu, kas apvieno ne tikai kvalitāti, bet arī kvantitāti.

Otrkārt, nevar nepamanīt, cik smagi ir Dienvidkorejas bruņotie spēki. Šajā kontekstā interesants ir Dienvidkorejas jūras kājnieku korpusa gadījums. Laikā, kad visā pasaulē jūras kājnieki kļūst aizvien vieglāki, Dienvidkorejas jūras kājnieku rīcībā ir tikpat kaujas tanku un vairāk pašgājēju haubiču nekā visos Francijas Sauszemes spēkos. Bruņas papildina masīvs tālā uguns atbalsta arsenāls, kas nosedz visu potenciālā pretinieka teritoriju.

Treškārt, valsts aizsardzības koncepcija dienvidkorejiešiem primāri balstīta savās pašu spējās ne tikai uzņemt triecienu, bet arī atbildēt ar neproporcionāli lielu jaudu, kas iever ne tikai tālā uguns atbalsta sistēmas, bet arī kiberspējas un fizisku vēršanos pret pretinieka politisko un militāro eliti. Aliansei ar ASV šajā kontekstā ir ne tik daudz lūdzēja, bet arī nopietns partnera statuss.

Apskatot iepriekšminētos punktus, prātā nāk Polijas gadījums, un nav pārsteigums, ka Dienvidkoreja pašlaik ir Polijas nozīmīgākā bruņojuma piegādātāja, kas attīstīs ražošanu arī Polijas teritorijā. Nākamais jautājums, protams, ir par Baltijas valstīm; to aizsardzības politika līdz šim bijusi ļoti sadrumstalota. Reāli teritoriālās aizsardzības elementi sāk parādīties tikai pēdējos gados. Vienīgais veids, kā atturēt pretinieku, ir skaidri parādīt, ka viņš tiks apturēts visiem līdzekļiem. Nav indikāciju, ka Krievijas draudi samazināsies, tāpēc Baltijas valstīm kopīgi jāpārņem dienvidkorejiešu filozofija – kvantitāte, kvalitāte, pastāvīga gatavība, aizsardzība no pirmā centimetra un neierobežots prettrieciens no pirmās sekundes.