Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Klubs arhīva
Konsultē apzinātības skolotājs Ansis Jurģis Stabingis.
Attiecības, kas balstītas uz gaidām
Ja mums par kaut ko ir ne silts, ne auksts, tad tas mūs neskar. Un tas, kas mūs neskar, mūs arī nevar ievainot. Tātad – vienalga. Vai vienaldzībai vispār var pielāgot kādu definīciju?
Ir divu veidu vienaldzība. Viena ir ar negatīvu pieskaņu, saistīta ar vēsumu, noraidījumu un atsvešinātību. Bet otra veida vienaldzība ir pozitīva, jo saistās ar pieņemšanu. Nu, piemēram, jūs zināt, ka kāds tuvs draugs vai draudzene garšīgi gatavo ēst. Kad viņš saka: zini, es kaut ko garšīgu uztaisīšu, atnāc sestdien ciemos – vai mums būtu ļoti svarīgi, ko tieši viņš uztaisītu? Vai mums būtu vienalga? Kaut kādā ziņā jā, jo mēs viņiem uzticamies. Vai, piemēram, ja bērni spēlējas blakusistabā, vai mums ir īpaši svarīgi, ko viņi dara?! Nav. Bet mums arī nav galīgi vienalga, ar ko viņi nodarbojas. Arī šai vienaldzībai nav nekādu īpašu, konkrētu gaidu, bet tā balstās tajā, ka es uzticos un pieņemu to, kas notiek.
Tad jājautā, ko nozīmē vienaldzība attiecībās? Pirmais, kas nāk prātā, ir divi atsvešinājušies cilvēki, kas turpina dzīvot kopā, tikai katrs savā pasaulē, nedaloties ar otru.
Ja viens cilvēks no otra gaida kaut kādas noteiktas reakcijas, piemēram, uzslavu, apbrīnu, pateicību vai arī gluži otrādi – dusmas, aizvainojumu, bet nesagaida ne vienu, ne otru, tad viņš ir vīlies. Jo viņš taču brīžiem ir tā trakojis, «cepies», apvainojis otru, bet tas nereaģē. Jautājums – kā tā vispār var? Šī apvainošana jau arī reizēm ir ar mērķi dabūt ārā reakciju. Un, ja nesaņem pretī to, ko gribas, tad savas emocijas jāpauž vēl stiprāk un vēl skaļāk. Bet problēma jau rodas nevis no tā, ka viens ir vienaldzīgs, bet no tā, ka otrs kaut ko no viņa gaida. Nevar teikt, ka vienaldzība uzreiz ir attiecību beigas. Bet tā ir viena noteikta veida attiecību beigas. Proti, tādu attiecību, kas balstītas uz gaidām.
Cieš, bet neko nedara
Līdzāspastāvēšana pārī ir iespējama ļoti daudzos veidos. Paradokss ir tas, ka cilvēki ir neiedomājami pacietīgi, lai visādi ciestu un pastāvētu līdzās. Bet viņi nav pietiekami pacietīgi, lai kaut kādi tiktu galā ar savām ciešanām. Viena lieta ir paciest un ciest, bet otra – nesteigties, būt neatlaidīgam. Kāpēc ir ciešanas? Tāpēc, ka cilvēkiem nepietiek pacietības tikt ar tām skaidrībā. Tā vietā viņi labāk meklē citu cilvēku, domājot, ka ar to kopā gan viņiem viss būs labi. Bet diez vai būs, jo attiecības bez pacietības nav iespējamas. Šķiet – kā iespējams iemācīties pacietību, ja gribas visu uzreiz, tūlīt un tagad, turklāt labi? Atbilde ir ļoti garlaicīga, bet būtiska – jāmācās. Un, paldies Dievam, dzīve pati mums dod šo iespēju – kļūt atvērtākiem, redzīgākiem, vērīgākiem un uzmanīgākiem.
Dažādas lekcijas, semināri var palīdzēt ieskatīties sevī, bet gatavas receptes, kā dzīvot, jau neviens mums neiedos. Jāsaņem drosme, jāatmet visas ilūzijas un jābūt godīgam pret sevi. Vai man patīk tas, kā es dzīvoju? Vai es ar to esmu mierā?
Strīdā dabūt ārā negatīvo enerģiju
Reizēm šķiet, ka pārī, kurā viens ar otru nemitīgi strīdas, nu gan kūsā dzīve. Kaut kas pilnīgi pretējs vienaldzībai. Un nereti itāļu cienīgas kaislības tiek pasludinātas par īstām, sulīgām attiecībām. Vai vispār iespējamas attiecības bez strīdiem?
Strīds parasti ir iekšēja konflikta sekas, un tas sākas tad, kad viens grib uztiept savu redzējumu, bet otrs tam nepiekrīt. Piemēram, viens apgalvo, ka šī ir labākā opera pasaulē, bet otrs saka – nav gan. Un tad jājautā, cik svarīgi, lai man būtu taisnība viedoklī. Ja man ir štrunts par attiecībām, varu turpināt strīdēties līdz bezgalībai. Bet, ja attiecības ir svarīgas, tad – kāda starpība par atšķirībām viedokļos. Bet otru nedzirdēt aklā, naidpilnā strīdā ir ļoti izplatīti.
Ir tāds labs stāsts par večiņu, kura nodzīvojusi līdz 130 gadiem. Pie viņas atbrauc žurnālists un prasa: «Kā jūs to dabūjāt gatavu?» Večiņa atbild: «Es nekad ne ar vienu nestrīdos.» Žurnālists turpina: «Bet tas taču nav iespējams.» Večiņa viņam pretī: «Nu, ja jūs sakāt, ka nav iespējams, tad nav iespējams.» Tā vietā, lai sāktu strīdēties ar žurnālistu, viņa nevis uzstāj uz savu viedokli, bet to nodemonstrē praksē. Viedokļu apmaiņa pārī, kurā katrs apspriež to, kas viņam patīk vai arī nepatīk, ir veselīga.
Bet strīds patiesībā ir pati prastākā un brutālākā forma, kā dabūt laukā enerģiju, kuru citādi neviens no pāra iegūt nemāk.
Jo kāda jēga no strīda? Visticamāk, tikai sabojāts garastāvoklis. Tā vietā, lai strīdētos par to, kā, piemēram, audzināt bērnus, par to var normāli vienoties sarunājoties. Attiecībās, kurās cilvēki ir atvērti viens pret otru un māk uzklausīt, bez strīdiem vispār var iztikt.
Samierināties vai pieņemt?
Pirmajā mirklī šķiet – ja attiecības mani neapmierina, ja otram ir vienalga, kad es nāku un eju un ko es daru, tad labāk šķiros. Kāpēc man jāsamierinās ar to, kas nepatīk? Rakstnieks un filozofs Ekharts Tolle ir teicis: «Pieņem to, kas ir.» Pieņemt un samierināties ir līdzīgi, bet tomēr ļoti atšķirīgi jēdzieni. Pieņemšanai ir nepieciešams liels iekšējs spēks, jo tas nozīmē atvērtu un labvēlīgu attieksmi. Savukārt samierināšanās ir nepieņemšana jeb daļēja otra pieņemšana – jā, es atzīstu, ka mums ir šitā, bet man tas nepatīk, es tā negribu dzīvot. Bet, tā kā es negribu vai nemāku to situāciju mainīt, ieeju upura lomā un ciešu. Un izvēloties upura lomu, mēs, pirmkārt, nodarām pāri paši sev, jo esam nelaimīgi, un ar savu nelaimīgu iespaidojam arī visus apkārtējos – gan dzīvesbiedru, gan bērnus, gan kolēģus, gan citus cilvēkus.
Pieņemšana ir radikāli atšķirīga no samierināšanās. Un pieņemt arī nenozīmē, ka es neko nevaru mainīt. Es varu. Ja man, piemēram, nepatīk manas tagadējās attiecības, es varu iet prom. Es varu atzīt, ka neesmu pietiekami gudrs, lai kaut ko risinātu, vai arī pietiekami vieds, lai mainītu situāciju. Bet es varu aiziet prom arī bez pieņemšanas un purpinot: kā viņa tā varēja? Tā sabojāt manu dzīvi?
Starp citu, šķiroties mēs vienmēr ceram, ka no kaut kā atbrīvosimies un kaut ko iegūsim.
Savā ziņā tā arī ir. Bet lielākoties tomēr ceram, ka ieguvums no mūsu rīcības būs lielāks nekā zaudējums. Taču mēs to nevaram zināt. Jo, lai kā mēs cerētu, ka atbrīvosimies no sliktā un iegūsim tikai labo, diemžēl mēs zaudēsim arī kaut ko labu un iegūsim kaut ko sliktu. Jā, katrā brīdī visam ir savi bonusi, bet arī savas izmaksas. Un mēs nekad neatradīsim līdzsvaru, ja meklēsim to ārpusē.
Būt laimīgiem ir mūsu paša atbildība, un neviens cits nav vainīgs pie tā, kā mēs dzīvojam vai nedzīvojam.
Arī kāršu spēlē kāds izdala mums tādas kārtis, kādas gadās. Kāda jēga strīdēties par iedalītām kārtīm?! Pilnīgi nekāda. Un mēs atkal atgriežamies pie stāsta par gaidām – gaidīju, ka man iedalīs kaut ko īpašu. Bet ir tā, kā ir, un šoreiz kārtis ir šādas. Ja tu to pieņem, tu liec lietā savu prātu un izdomā labākos iespējamos gājienus. Tieši tas pats notiek ar dzīvi, kura mums iedala dažnedažādas situācijas. Un neprāts ir tās nepieņemt un strīdēties pretī.
Klusēšana kā vienaldzības paveids
Šķiet, ja pārī viens visu laiku klusē – nesaka ne labo, ne slikto –, tad kaut kas ar viņu nav kārtībā. Bet kāpēc tas otrs klusē? Protams, vislabāk viņam to pajautāt. Bet var gadīties, ka viņš negrib runāties, un tā būs viņa izvēle. Bet vislabākais, ko var darīt, ja otrs klusē, – neiebraukt fantāzijās un neveidot kaut kādu pieņēmumu par to, ko viņš varētu domāt. Tiklīdz mēs sākam domāt otra vietā, tad rīkojamies, balstoties uz savām iedomām. Un tad var iebraukt auzās. Bet, ja mēs otru gribam lauzt, pārtraucot viņa klusēšanu ar varu, tad ļoti bieži mēs izspiežam ne jau to, ko viņš patiesībā domā, bet to, ko, viņaprāt, mēs gribētu dzirdēt. Cilvēki bieži piemelo, lai būtu miers mājās. Un tad atkal rodas doma, ka varētu šķirties un iet prom. Tikai māc bailes par to, ka tur ārā var arī nebūt labāk.
Vērts atcerēties, ka no laulības var dabūt ārā tikai to, ko tajā ieguldām. Kā izpaužas šis ieguldījums? Rūpēs, uzmanībā, cieņā, mazās ikdienas lietiņās – samīļojot otru, uztaisot viņam tēju, nopērkot mīļākās konfektes. Laimi jau nevar iedot otrs cilvēks, tā jāsajūt sevī pašā.
Bet var jau arī nerunāties gadiem, dzīvot kopā kā komunālā dzīvoklī, dalot uz pusēm īres maksājumus. Jautājums, protams, kāpēc cilvēki izvēlas šādu līdzāspastāvēšanas veidu. Bet ko mēs no malas varam spriest? Dzīve bieži vien saved kopā ļoti dažādus cilvēkus. Kādu laiku mums ir ar viņiem pa ceļam, bet neviens jau nezina, cik ilgi. Mēs nevaram paredzēt, cik ilgi un kādā kvalitātē mūsu dzīvē būs cilvēki, kas kādā brīdī bijuši ļoti svarīgi un nozīmīgi. Ļoti romantiski ir domāt, ka būsim kopā uz mūžu. Tādā veidā mēs mēģinām izspiest kaut kādas garantijas no dzīves. Bet tā jau ir vienmēr – kad jūtamies nedroši un nepaļaujamies uz saviem spēkiem, redzējumu un viedumu, meklējam to ārējās garantijās. Lai cik skarbi tas skanētu – mums nekas nepienākas. Mēs paši vai nu veidojam, vai arī neveidojam lietas savā dzīvē. Nemākot novērtēt to, kas mums ir šodien, nevarēsim novērtēt arī to, kas mums būs rīt.
Ja visu laiku ceru, ka kaut kur citur būs labāk, vairāk, īstāk, tad laipni lūgti nelaimīgumā uz mūžu.
Briedums un spēja tikt galā ar savām emocijām
Reizēm pāru attiecību temperatūru var nojaust, ar viņiem ilgāku laiku esot kopā. Nereti viņu savstarpējā komunikācijā jūtams tāds kā īgnums, tāda kā neapmierinātība vienam ar otru. Un īgnums saindē attiecības. Ja nemākam tikt galā ar sevi psiholoģiski un emocionāli, mēs nevaram teikt, ka esam pieauguši. Jā, mēs varam kādam palūgt palīdzību, parunāties, ieklausīties. Bet pieprasīt kādam, lai viņš mūs mīl, apbrīno, nepamet, savāc, salāpa, aizpilda mūsu tukšos caurumus, ir bērnišķīgi.
Briedums ir tad, kad cilvēks spēj ar sevi tikt galā.
Psiholoģiski un emocionāli tas nozīmē – ja man ir emocijas, tad man ir savi paņēmieni, kā es tieku ar tām galā. Un es neuzkrāmēju un neizgāžu tās pār citiem. Ja es nezinu, ko darīt ar savu īgnumu, aizvainojumu, dusmām, tad to savā ziņā var salīdzināt ar bērna bezpalīdzību. Var jau arī palīst zem galda un raudāt, iekrist alkoholisma bedrē, kļūt atkarīgam no kaut kā. Bet labākais risinājums, protams, ir iemācīties tikt galā ar savu aizvainojumu un dusmām veselīgākā veidā. Pateikt otram, ka viņš ir idiots un kretīns, un tomēr palikt kopā ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tikpat bezjēdzīgi ir pateikt – tu esi idiots – un šķirties. Jo šī frāze jau vairāk attiecas uz manām jūtām, nevis otra prāta spējām. Tā tikai pasaka, ka nespēju tikt galā ar savām jūtām. Tādā veidā tikai tiek izlādētas kaut kādas emocijas, kas diez vai atbilst patiesībai. Ja mēs attīstām sevī pieņemošu labvēlību un laipnību, tas ļoti palīdz izšķīdināt visas negatīvās izjūtas par citiem cilvēkiem. Viegli tas nav, bet to var un ir vērts darīt.
