Sandra Kalniete: Nesaprotu, kāpēc no manis baidās

Ilgi domājāt grāmatas nosaukumu – Tev būs četri vīri?

Kārtējo reizi uzrakstīto pārlasot, man kļuva skaidrs, ka šāds būs pietiekami intriģējošs un neparasts. Un faktiski ar to grāmata arī sākas.

Ja sieviete precējusies vairāk par trim reizēm, ko tas par viņu liecina?

Droši vien precēties jāsāk agri, lai to varētu sasniegt. Protams, ja esi Holivudas dīva, ievērojamu skaitu vīru var dabūt īsā laikā, bet parastām sievietēm tas nav tik vienkārši. Manuprāt, tas liecina par spēju ar otru cilvēku iedibināt dziļāku garīgu vai seksuālu kontaktu.

Jūs grāmatas rakstāt ar roku?

Datorā. Laikā, kad tie cilvēku dzīvē vēl īsti nebija ienākuši, rakstīju ar rakstāmmašīnu. Kaut kas tajā pieskārienā taustiņam ir tāds enerģizējošs un palīdz man domāt, un raitāk plūst teksts.

Vieglāk rakstīt no rīta vai vakarā?

Man svarīgi, lai būtu klusums. Troksnis man traucē un novērš uzmanību Nav vajadzīga arī mūzika, lai gan esmu mūzikas mīle. Ir tā, ka piesēsties pie datora varu tikai tad, kad esmu pabeigusi mājas lietas. Kad esmu Eiroparlamentā Briselē, ir līdzīgi – pienāk vakars, visa aktīvā parlamenta rosība beigusies, palīgi aizgājuši. Tad ir vairākas stundas, kas pieder man pašai. Rakstu.

Eiroparlamentā sēdes droši vien ir bezgala garlaicīgas. Esat kādreiz īsinājusi laiku, rakstot grāmatu?

Daudzas tik tiešām ir garlaicīgas, bet to laikā es nevis rakstu, bet lasu. Un ne jau izklaidējošus žurnālus, bet lietas, kas saistītas ar darbu.

Jums nav aizrādījuši: «Kalnietes kundze, varbūt tomēr pievērsīsieties sēdē notiekošajam?»

Bet tur visi lasa!

Kāda tad jēga tam nabadziņam tribīnē uzstāties, ja neviens viņu neklausās?

Kad tas nabadziņš tur runā, būtībā viss jau ir izlemts – lielais un melnais darbs notiek pirms plenārsēdes. Runa ir izrādīšanās, jo pēc tam deputāts saviem vēlētājiem var aizsūtīt video. Arī es izrādos.

Eiroparlamenta kolēģi zina, ka sēž blakus talantīgai latviešu rakstniecei?

Tagad droši vien zina! (Smejas.) Godīgi sakot, sākumā gribēju publicēt romānu ar pseidonīmu. Arī līgumā jau bija iekļauts pseidonīms – tas bija galvenās varones vārds un uzvārds. Taču dažas nedēļas pirms grāmatas palaišanas ražošanā, pēkšņi sāku domāt: kā tad tā, tagad es rakstu otru romānu, vai to arī publicēšu ar pseidonīmu?

Sandru Kalnieti vismaz visi pazīst. Pareizi vien darījāt, ka neuzlikāt pseidonīmu.

Jā, bet tajā ir viens liels risks. Pirms pāris gadiem, vēl pirms pandēmijas, man bija tikšanās ar lasītājiem, kurā kāda kundze man uzdeva jautājumu par nākotnes plāniem. Es atbildēju, ka man ļoti gribētos pamēģināt uzrakstīt sieviešu romānu. Uz ko viņa man paziņoja, ka mani tad neviens vairs necienīs. Tolaik jau palēnām biju sākusi knibināt Tev būs četri vīri, un sapratu, ka man tomēr gribas, lai mani cienītu, tāpēc nolēmu to laist tautās ar pseidonīmu. Beigās tomēr savu attieksmi mainīju.

Kas uz to pamudināja?

Sapratu, ka esmu tik veca, ka viss vērtīgākais, ko dzīvē esmu izdarījusi, jau ir aiz manis. Ja ar tādu nieku kā sieviešu romāns kādam mainās attieksme pret mani, tā nav mana problēma.

Grāmatas vāku rotā Maču Pikču attēls. Kāpēc tieši tāda izvēle?

Tas daļēji saistīts ar ļoti personīgu pārdzīvojumu, bet daļēji arī ar izdomātu. Ir tā, ka visu savu dzīvi biju vēlējusies redzēt Maču Pikču. Kad tur ar mazdēlu aizbraucu, iespaids bija milzīgs.

Un otra daļa ir tāda, ka mana romāna galvenajai varonei nomirst dēls. Īsi pirms dēla nāves viņa bija skatījusies vietas, ko vēl vajadzētu redzēt. Un dēls viņai saka: «Mamma, apsoli, ka tu aizbrauksi uz Maču Pikču.» Savu solījumu viņa tur. Aizbrauc uz Peru un dodas kājām uz Maču Pikču, lai sagatavotos tam brīdim, kad atkal tiksies ar savu dēlu. Emocionāli man tā šķiet grāmatas nozīmīgākā epizode. Tajā iekļauts visvairāk no mana personīgā pārdzīvojuma. Protams, kājām uz Maču Pikču es neesmu gājusi, bet tās izjūtas, kad varone domā par savu mirušo dēlu, ir līdzīgas. Domāju, katra sieviete, kura ir zaudējusi bērnu, saprot, par ko es runāju.

Jūs esat katra vīrieša sapnis – ne tikai lieliska rokdarbniece, bet arī kulināre. Ir ēdiens, kurš jums nu nekādi nepadodas?

Rauga mīkla. Raugam laikam nepatīku. Nemāku izcept klasiskāko latviešu ēdienu – speķa pīrādziņus. Kamēr silti, tie, protams, ir pufīgi, bet pēc tam ar tiem logu var izsist.

Jūsu mazdēls Armands ir pavārs, varēja apmācīt vecmāmiņu.

Nevis ir, bet bija. Nu viņš studē kultūras menedžmentu un ir dīdžejs. Tā ir joma, kas viņu vienmēr ļoti saistījusi. Tad, kad rakstīju savu pavārgrāmatu Prjaņiks, debesmannā un tiramisu, Armands bija galvenais ēdienu fotografētājs un redzēja, kā rodas ēdiens. Domāju, ka tas lielā mērā ietekmēja viņa izvēli pēc vidusskolas studēt pavārmākslu. Taču tad, kad tu ieej pavāra ikdienas rutīnā, konkurencē un milzīgajā fiziskajā slodzē, tādu dzīvi ir ļoti grūti nest. Ne velti daudziem pavāriem izjūk ģimenes, jo tu virtuvē esi no agra rīta līdz vēlam vakaram, nekam citam vairs laika neatliek. Vienā brīdī mazdēls saprata, ka negrib tādu dzīvi. Es priecājos, ka viņš pieņēma šādu lēmumu.

Varbūt vajag atvērt Kalniešu kafejnīcu – jūs cepat kūkas un šmorējat, bet mazdēls rosās pie dīdžeja pults?

Lieliska ideja. Pērku! Pārdošu mazdēlam.

Kā pirms Ziemassvētkiem nosvinējāt savu dzimšanas dienu?

Jau kādu laiku tās neatzīmēju, jo man patīk svinēt tikai tad, kad man ir tam nepieciešamais noskaņojums. Pēdējā laikā negribas svinēt arī Ziemassvētkus un Lieldienas, jo tas skaļais notikums uzliek milzīgu spiedienu – jādara, jāpērk, nemitīgi kaut kur jāskrien. Tajā visā redzu iepriecinošu jēgu līdz brīdim, kamēr bērni vēl ir mazi. Viņiem tas ir svarīgi. Bet manā tagadējā vecumā tā mirdzošā acu prieka vairs nav.

Nākamgad 2022. gada 22. decembrī jums būs 70. jubileja. Tik daudz divnieku! Šim ciparam jūsu dzīvē ir kāda nozīme?

Man ar divniekiem nav bijušas dramatiskas attiecības, jo skolā ļoti labi mācījos. Bet citādi es numeroloģijai absolūti neticu, un tā mani neinteresē.

Uz svētkiem cepat vienu kūku pēc otras, bet resnāka nepaliekat ne par gramu. Kur noslēpums?

Es tās tikpat kā neēdu. Pirms desmit gadiem man atklāja paaugstinātu cukura līmeni asinīs un bija bažas, ka var attīstīties cukura diabēts. Negribēju tik tālu nonākt un rīt tabletes, tāpēc kardināli mainīju ēšanas paradumus un pārstāju lietot cukuru. Zaudēju kādus 15 kilogramus liekā svara. Tagad tik stingri šo noteikumu vairs neievēroju – kādreiz sagrēkoju, bet ne katru dienu.

Vīrs vismaz jūsu meistardarbus ēd?

Kurš tad cits to visu apēd? Saldumi viņa vecumā ir viena no galvenajām dzīves baudām.

Jūsu vīrs Ansis ikdienā dzīvo ieskauts meiteņu kompānijā – bez jums mājā dzīvo arī divas burvīgas kaķenes Ella un Roze. Nav bijusi doma paņemt arī kādu runci, lai vīram būtu vismaz kāds vīrieša cilvēks, ar ko parunāt?

Nē, jo Ansis ir liels sieviešmīlis. Viņam nekad nav jutis diskomfortu sieviešu sabiedrībā. Arī iepriekšējā dzīvē, kad viņu vēl nepazinu. Ja mēs runājam par mūsu divām kaķu dāmām, tās, manuprāt, viņam ir ļoti svarīgas, jo izklaidē Ansi, kamēr esmu Eiropas Parlamentā. Tad kaķenes ir viņa galvenās apčubināmās.

Sen pie tām tikāt?

Nu jau būs divi gadi. Atradu tās sludinājumā. Vispār sākumā mums ar kaķiem bija ļoti neveiksmīga pieredze. Pirmais kaķītis, ko mēs atradām patversmē, un viņam vajadzēja braukt pakaļ, mūs nesagaidīja. Nomira… Otrais kaķītis, ko mēs pēc pāris mēnešiem paņēmām no patversmes, bija ļoti slims. Trīs dienas viņu vadājām pa klīnikām, bet diemžēl… Vīrs šausmīgi pārdzīvoja, tāpēc pusgadu citus kaķus nemeklējām. Taču pienāca brīdis, kad tūlīt, tūlīt atsāksies darbs parlamentā, es aizbraukšu, un vīrs paliks viens. Agrāk viņam kompānijā bija vismaz mans tēvs, taču nu arī viņš ir mūžībā. Baidījos, ka Ansim vienam mājās būs pārāk vientulīgi un drūmi. Ziņkāres pēc atvēru sludinājumu portālu, kur pirmā fotogrāfija, kas atvērās, bija divu piecus mēnešus vecu kaķenīšu bilde. Viena no viņām bija pelēka, otra – ruda. Tā viņas nonāca pie mums.

Pasē viņām ir jūsu vai vīra uzvārds?

Viņas mums bez uzvārda. Lai gan skaisti skanētu – Roze un Ella Kalnietes.

Daudz laika pavadāt lidmašīnās. Ko jūs tur nekad neesat darījusi?

Klausījusies mūziku un gulējusi. Nespēju aizmigt, lai gan tas būtu ļoti svētīgi, īpaši, kad ir agrie reisi.

Jums patīk bārdaini vīrieši?

Ļoti! Manās acīs šādi vīrieši izskatās vīrišķīgāki un romantiskāki. Arī mans vīrs ir ar bārdu.

Kādus vīriešus nevarat ciest?

Pļāpīgus. Tādus, kas nemitīgi tarkšķ. Man nepatīk sevis pārņemti vīrieši, un tieši tādi arī ir tie lielākie pļāpas. Lielākoties tie saistīti ar politiku.

Vai kāds no Eiroparlamenta deputātiem ir mēģinājis piesist jums kanti?

Mīlīt, manā vecumā? Kam es vairs esmu interesanta?! Ja arī kāds mani uzaicina uz kafiju, tās ir lietišķas sarunas. Un tie daži komplimenti, ko man pasaka, ir tikai tāpēc, lai iesmērētu to lietišķās sarunas ceļu. Nekas vairāk.

Kādu komplimentu saņemat visbiežāk?

Nemācēšu atbildēt, un ne jau tāpēc, ka es būtu ļoti kautrīga. Es laikam tam diezgan maz uzmanības pievēršu.

Kurš ir smukākais Latvijas politiķis?

To es nedrīkstu teikt.

Nosauciet taču kādu savējo! Ar bārdu man uzreiz viens nāk prātā.

Nē, nē, es atļaušos neatbildēt.

Kura garšviela jūs raksturo?

Tā ir tāda moderna, kuru tagad sāk lietot arvien biežāk. Daļēji arī toksiska un saucas – tonkas pupiņas. Tai vienlaikus ir jutekliski salds aromāts un piemīt arī asumiņš. Tas ir par mani.

Vai jums kādreiz ir dots kukulis?

Sen, sen atpakaļ vienu reizi mēģināja. Tolaik strādāju Ārlietu ministrijā, un bija tāds posms, kad pēc 4. maija deklarācijas pieņemšanas uz ārzemēm ceļot varēja tikai ar PSRS dienesta pasi. Latvijas pasu vēl nebija, un PSRS dienesta pases kārotāji stāvēja garās rindās pie ministrijas. Un tad pie manis atnāca viens cilvēks, nesaukšu vārdā, ar milzīgu rožu pušķi. Laikam ļoti tā pase bija vajadzīga. Patriecu viņu ar visu rožu pušķi.

Tikai rozes? Nekā cita nebija?

Varbūt bija, bet tik tālu mēs netikām. Kopš tā brīža man neviens kukuli vairs nav mēģinājis iesmērēt. Acīmredzot tās runas, ka Kalnieti nevar uzpirkt, bija aizgājušas tautās ļoti ātri.

Vai padotie no jums baidās?

Dīvainā kārtā – jā. Līdz brīdim, kad iepazīst mani tuvāk. Vienmēr atcerēšos, kā sekretāre, kura konkursa kārtībā tika nosūtīta pie manis uz vēstniecību, pēc kāda laika man teica: «Es nesaprotu, kāpēc visi no jums baidās?  Kad nācu te strādāt, visi līdzjūtīgi mani par jums brīdināja.» Nezinu, kāpēc no manis baidās? Neesmu barga, esmu komandas cilvēks, kurš vienmēr pados roku. 

Cik kurpju pāru jums ir mājās?

Entie! Tik daudz, ka pat nezinu, kas man tur skapī īsti stāv. Esmu domājusi, kāpēc tas tā ir, un nonākusi pie secinājuma – droši vien tas saistīts ar dramatisko situāciju, kāda bija manā jaunībā, kad neko nevarēja nopirkt. Tur nebija jautājums – patīk apavi vai nepatīk? Ja universālveikalā izsvieda importa kurpes un biji rindas tuvumā, ņēmi bez domāšanas. Apaviem man ir pat speciāls milzīgs plaukts. Tur stāv kaste uz kastes. Desmitiem kastu ar apaviem.

Un viena kaste vīra apaviem.

Nē, viņam ir piecas! (Smejas.)

Pie kādas mūzikas veicat rīta vingrošanu?

Vingroju klusumā, aizvērtām acīm.

Kas ir dīvainākā lieta, kuru jelkad esat apēdusi?

Biju Meksikā, kur nogaršoju ceptus siseņus un skudru kūniņas.

Cik daudz atslēgu ir jūsu atslēgu saišķī?

Pastkastīte, apakšējās durvis, vārti un divas dzīvokļa durvīm. Piecas. Nekas daudz. Tie milzu saišķi raksturīgi večiem, lai būtu garīgais līdzsvars. Tāds ir arī manam vīram. Kā tik tur nav. Man šķiet, tur atrodamas atslēgas pat no vecā Šveices dzīvokļa.

Esat kādreiz iesitusi vīrietim?

Jā, vienu reizi! Jaunībā. Viņš to bija pelnījis.

Jums ir kāda rēta?

Vairākas. Bet drīkst – es neatklāšu, kur?!

Jums pirkstā ir gredzens ar milzu akmeni. Tas ir briljants?

Tas ir topāzs. Ja tas būtu briljants, es varētu nopirkt teju visu uz šīs pasaules. Šis gredzens gatavots tieši man pēc pasūtījuma. To sev uzdāvināju, kad uzrakstīju grāmatu Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos.

Vai kādreiz esat bijusi arestēta?

Nē! Kaut kas tāds manā mūžā vēl nav bijis. Un ceru, ka aiziešu mūžībā bez šāda pārdzīvojuma. 

Ja nu tomēr ziņās pavīdētu virsraksti, ka Sandra Kalniete ir aizturēta. Kāda būtu jūsu radinieku pirmā doma – par ko?

Par satiksmes noteikumu pārkāpšanu. Kādreiz, vēl Francijas periodā, biju visai agresīva braucēja. Savulaik uz ceļa nevarēju pieļaut, ka kāds mani apdzen. Nu tas ir pagātnē.

Ja jūs loterijā laimētu salu, uz kuras varētu taisīt savu valsti, kādus likumus jūs izdotu?

Pirmais – jāmāk garšīgi ēst. Otrais – jānovērtē ūdens, kas ir blakus. Jāpeldas, jāaplaistās, jānirst. Un trešais – visiem valsts iedzīvotājiem jābūt ļoti tīriem. Veči nedrīkst smirdēt pēc alkohola un tabakas. Un sievietēm jāsmaržo pēc svaiguma. Vai nebūtu brīnišķīga valsts?

Visradošākais apvainojums, kādu jūs vien varat izdomāt?

Gumijas dibens.

Kāda būtu pasaule, ja tā būtu piepildīta ar jūsu sieviešu un vīriešu kopijām?

Ļoti garlaicīga. Tas jau ir interesanti, ka cilvēki ir tik dažādi. Protams, nav tā, ka man pilnīgi visi cilvēki patīk, bet man ir tā priekšrocība izvairīties no saskarsmes ar man nepatīkamiem cilvēkiem. Es vispār sistemātiski izvairos no konfliktiem, man nepatīk asas vārdu pārmaiņas.

Ja jums pie deniņiem turētu pistoli un teiktu: ja tu tūlīt mūs nepārsteigsi ar savām deju kustībām, tu tiksi nošauta. Kādas deju kustības jūs rādītu?

Jaunībā es locītos daždažādi, jo biju laba dejotāja. Šobrīd droši vien mēģinātu pārsteigt ar kankānu. Neesmu gan pārliecināta, ka tas atstātu uz viņiem iespaidu un es paliktu dzīva.

Kāpēc sievietes biksēs izskatās normāli, bet vīrieši svārkos ne?

Man patīk vīrieši skotu svārkos. Ja tā padomā, visa senā kultūra faktiski ir bez biksēm. Tās ienāca ar klejotājiem, jo bija jāsēž uz zirgiem. Paskatieties uz romiešiem, persiešiem vai grieķiem – vai tur ir kāds biksēs? Nē! Bet nevarētu teikt, ka viņi tādēļ būtu mazāk vīrišķīgi.

Vai ir kāds veikls paņēmiens kā veikalā, kad uz sejas ir maska, atvērt celofāna maisiņu?

Es ar diviem pirkstiem burzu tik ilgi, kamēr atburzu vaļā. Tad parādās tāda maza spraudziņa, aiz kuras var aizķerties. Bet šis paņēmiens der tikai tiem, kam gari nagi. Pārējie lai sēž pie ratiem.

Ko var darīt tikai retu reizi, ne katru dienu?

Draudēt. Jo, ja to darīsi katru dienu, vairs neviens neņems to par pilnu.