Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Nesadeg, bet nokrīt
Tā kā astronomijas termini ne visiem ir skaidri, sāksim ar atgādinājumu, ka starpplanētu telpā kustas nelieli debess ķermeņi meteoroīdi. Tie izmēru ziņā ir lielāki nekā kosmiskie putekļi, bet mazāki par asteroīdiem un komētām. Tādiem, saduroties ar Zemi, piemīt liela kinētiskā enerģija. Iekļūstot atmosfērā, tie jonizējas un iztvaiko, radot spoža meteora vai pat bolīda – uguns bumbas – parādību. Mazāki meteoroīdi pilnībā iztvaiko atmosfērā, taču lielākie – atkarībā no uzbūves un izmēriem – var nokrist uz Zemes. Ja meteorīds iekļūst Zemes atmosfērā, redzam to kā krītošu zvaigzni – meteoru. Dažkārt nosaukumu meteors lieto nepareizi – tā ir parādība, nevis objekts, meteoru, tāpat kā gaismu no spuldzes, nevar sataustīt, bet var tikai redzēt sadegot. Ļoti spožu meteoru dēvē par bolīdu jeb uguns bumbu. Ja šis objekts nesadeg atmosfērā, bet nokrīt uz Zemes vai citas planētas, to saucam par meteorītu. Lielākā daļa meteorītu ir vecāki nekā Zeme.
Daži meteorīti ir saistīti ar asteroīdiem, sauktiem arī par mazajām planētām, piemēram, Vestu, kas piedzīvoja lielu kosmisku sadursmi apmēram pirms miljards gadiem, pazaudējot vienu procentu savas masas. Tagad šīs kosmiskās atlūzas laiku pa laikam saduras ar Zemi, radot meteorītus.
Meteorīti kosmiskajā telpā traucas ļoti lielā ātrumā, apmēram 10–70 kilometri sekundē, taču, nokļūstot Zemes atmosfērā, izmēros nelielie objekti sabremzējas, līdz beigās notiek brīvā krišana, it kā tie būtu izmesti no lidmašīnas.
Iespējams, ka no debesīm katru gadu uz Zemes nokrīt daži simti meteorītu, bet atrasti tiek mazāk nekā desmit no tiem.
Pašlaik reģistrēti 63 tūkstoši nokritušu objektu, taču daudziem precīzs nokrišanas laiks nav zināms.
Lielā sprādziena rezultāts
Meteorīti ir Saules sistēmas visvecākie objekti, kas veidojušies gandrīz pirms 4,5 miljardiem gadu. To saturā esošie vieglie atomi ir radušies Lielajā sprādzienā, bet smagākie nedaudz vēlāk – supernovu zvaigžņu sprādzienos.
Meteorītus no akmeņiem un Zemes iežiem var atšķirt pēc sakusušās, sacietējušās virsmas un plānās garoziņas, pat plānākas par milimetru, kas no ietriekšanās atmosfērā var būt nopulēta gluda. Meteorītus iespējams viegli pārbaudīt ar magnētu palīdzību, jo daudziem no tiem piemīt magnētiskas īpašības.
Ja kāds vēlas sākt meklēt meteorītus arī ārpus Latvijas, vislabākā vieta ir Antarktīda un tuksneši.
Mūsdienās visvairāk meteorītu atrod Sahāras tuksneša smiltīs, jo, tām plūstot, virspusē regulāri tiek iznesti senāk nokritušie Zemes viesi.
Latvijas meteorīti
Interesanti, ka vēl 18. gadsimtā neviens par meteorītiem neko nezināja. Pavisam senos laikos dominēja Aristoteļa izteiktā hipotēze, ka meteori ir Zemes izgarojumi, kas nav saistīti ar kosmosu. Pagrieziena punkts bija 1794. gadā, kad Rīgā un Leipcigā iznāca dabas pētnieka Ernesta Hladnija pirmā zinātniskā grāmata par meteorītiem. Tātad – varam lepoties, ka meteorītikas vēsturē ir ierakstīta arī Latvija un Rīga.
Varbūtība nokrist meteorītam visās vietās uz zemeslodes ir diezgan līdzīga, ar nedaudz lielāku iespēju ekvatoriālajos rajonos. Latvijā ir nokrituši četri meteorīti: Līksnā 1820. gada 12. jūlijā, Biržos 1863. gada 2. jūnijā, Neretā 1864. gada 12. aprīlī un Baldonē 1890. gada 10. aprīlī. Joprojām tiek meklēts piektais meteorīts, kurš, iespējams, nokritis, nevienam nemanot, ir nezinot izpostīts vai arī kaut kur gaida savu atklāšanu.
Visi Latvijā nokritušie meteorīti ir akmens meteorīti jeb hondrīti un sver ap pieciem kilogramiem. Šāda tipa meteorītus uz Zemes arī atrod visbiežāk – ap 86 procentiem no kopskaita.
Līksnas meteorīts nokrita laukstrādnieku acu priekšā.
Vakarpusē pie debesīm parādījusies pilnmēnesim līdzīga ugunīga bumba, kas ātri kustējusies, un tūlīt arī nokrituši lieli akmeņi. Lai gan strādnieki redzējuši nogāžamies vairākus gabalus, atrada tikai vienu – netālu no Lazdiņu māju lauka, otrs fragments nogrima Kalupes ezerā, bet trešais – Dubnas upītē, saduļķojot ūdeni. Tagad, visticamāk, tie ir pilnībā noārdījušies un savākt kosmiskos putekļus vairs nav iespējams. Tā kā ir saglabājies baltvāciešu ķīmiķa un dabas pētnieka Teodora Grothusa zīmējums, ir zināms, kā šis meteorīts izskatījās.
Neretas meteorītam, kas nokrita pie Svajāniem, atrada abus gabalus – apmēram kilometra attālumā. Vienu akmeni pārdeva un par saņemto naudu uzcēla Neretas skolu. Šī meteorīta fragments bija nokļuvis ASV, bet to izdevās atgūt.
Pirmavotos ir atrodamas kartes ar meteorītu nokrišanas vietām, taču, tā kā padomju laikos kartogrāfijas informācija tika noslepenota, pasaules katalogos atrodamas neprecīzas ziņas. Piemēram, Līksnas meteorītu patiesībā atrada vairāk nekā 20 kilometru attālumā no vietas, kuras koordinātas norādītas oficiālajā datu bāzē.
Kaut arī par Latvijā nokritušajiem meteorītiem cilvēki ir dzirdējuši, retais zina, ka Dobeles dienvidu daļa un pilsētas apkārtne atrodas uz četrarpus kilometru diametrā liela meteorītu krātera, lai gan zemes virspusē to nevar redzēt. Krāteri atklāja ģeoloģiskajos urbumos pagājušā gadsimta 70. gadu beigās. Iespējams, ka tas radies jau apmēram pirms 290 miljoniem gadu.
Dārgāki nekā dimanti
Meteorīti uz Zemes sastopami daudz retāk nekā dimanti, tāpēc to cena var būt līdz pat vairākiem tūkstošiem ASV dolāru par vienu gramu. Par ļoti īpašiem objektiem mēdz prasīt pat vairāk nekā miljonu dolāru. Līdz ar to, atrodot meteorītu, var nopelnīt, taču, protams, varbūtība tādu uziet ir maza. Ja tomēr izdosies, tad tas jāreģistrē Starptautiskajā meteorītu datubāzē, un Meteorītu savienība pieprasīs jums 20 gramus meteorīta zinātniskiem pētījumiem.
Pasaulē un arī Latvijā ir cilvēki, kas nodarbojas ar meteorītu biznesu. Viņi savā ziņā veic melno darbu, meklējot un piegādājot muzejiem un pētniecības institūtiem jaunu vērtīgu kosmisko materiālu. Kad kaut kur nokrīt meteorīts, meteorītu mednieki uzreiz pērk biļetes un steidzas turp meklējumos. Dažādās valstīs ir atšķirīgi likumi, kam pieder nokritušais meteorīts. Dažviet to uzskata par zemes īpašnieka, citviet – atradēja, citur – valsts īpašumu. Latvijā striktu noteikumu nav, principā tas pieder atradējam. ASV ir izplatīta prakse, ka meteorītu mednieki pirms meklējumiem vienojas ar zemes īpašnieku par kompensāciju.
Uz Mēness un Marsa meteorītus meklē ar robotu palīdzību. Tā kā atrasti tikai daži simti, tie ir dārgāki par citiem meteorītiem. Lielākie fragmenti tiek saskaldīti un nokļūst muzejos vai arī kolekcionāru rīcībā.
Pasaules brīnumi
Pašu pirmo meteorītu kolekciju izveidoja dabas pētnieks Hārvijs Ninindžers pagājušā gadsimta sākumā. Viņa kolekcijā bija gandrīz 90 procenti no visiem tolaik apzinātajiem meteorītiem.
Arizonas meteorīta krāteris ir viena no iespaidīgākajām meteorītikas vietām. Tas izveidojies pirms aptuveni 50 tūkstošiem gadu, kad 40–50 metru liela diametra asteoroīds ietriecās Zemē un tuvu pie tās uzsprāga, dažu sekunžu laikā izrokot ap 1200 metru lielu un 170 metru dziļu bedri.
Joprojām neatrisināta mīkla ir 1908. gada 30. jūnijā notikusī Tunguskas kosmiskā katastrofa. Meteorīta fragmenti tā arī nav atrasti – iespējams, šis objekts uzsprāga Zemes atmosfērā, bet asteroīda pārpalikums atkal tika aizsviests kosmosā. Šim notikumam par godu pasaulē atzīmē Starptautisko asteroīdu dienu, lai pievērstu uzmanību planētas apdraudējumam un izstrādātu iespējamos aizsardzības scenārijus.
Lielākā un tādējādi visizplatītākā meteorīta Kampo del Sjelo, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē debesu lauks, kopējā masa ir ap simt tonnām. To Argentīnā atklāja jau viduslaikos, taču tolaik, nezinot, ka tas ir meteorīts, izmantoja dzelzs darbarīku un ieroču gatavošanai. Mazu šī meteorīta fragmentiņu ir tūkstošiem, un tos joprojām ik pa laikam atrod, tāpēc tas ir viens no lētākajiem šāda veida objektiem.
Hoba meteorīts Namībijā ir pats lielākais viengabalainais meteorīts. Tā prāvākais gabals īpatnējā četrstūrainā formā ar 2,7 × 2,7 × 0,9 metrus lielu virsmu ir apmēram 60 tonnu smags un joprojām stāv, kur nokritis. Kaut tas noticis pirms 80 tūkstošiem gadu, to atklāja tikai 1920. gadā kāds zemnieks, kurš ar arklu uzdūrās cietam gigantiskam bluķim. Lielā svara dēļ to nav iespējams pārvietot, tāpēc tam apkārt izveidots amfiteātris, lai to varētu ērti apskatīt.
Postījumi un katastrofa
Lai gan rakstos atrodamas ziņas, ka meteorīts ir uzkritis cilvēkiem un mājlopiem, šie fakti nav līdz galam pārbaudīti. Vēsturiski atzīts un fotoattēlos dokumentēts tikai viens gadījums, kad 1954. gadā Silakogā, ASV, no meteorīta cieta kāda sieviete. Kad viņa gulēja gultā, meteorīts iztriecās cauri mājai un trāpīja sievietei rikošetā, ievainojot sānu.
Pīkskilas meteorīts 1992. gadā Ņujorkā uzkrita uz kādas automašīnas pārsega un izsita tajā caurumu. Sabojāta automašīna savu vērtību vienmēr zaudē, taču šajā gadījumā tā daudzkārt pieauga. Klakstonā, ASV, 1984. gadā neliels meteorīts sadragāja pastkastīti, kuru pēc tam pārdeva par 40 tūkstošiem ASV dolāru.
Jaunāko laiku lielākā Zemes kosmiskā sadursme notika 2013. gada 15. februārī, kad, nokrītot Čeļabinskas meteorītam, cieta vairāk nekā 1500 cilvēku, galvenokārt no lidojošiem stikliem. Trieciena brīdī sagāzās un sabruka sienas, taču laimīgas sagadīšanās dēļ bojā gājušo nebija. Negadījumu izraisīja Zemes atmosfērā ielidojis apmēram 17–20 metru liels iepriekš neatklāts asteroīds. Tas eksplodēja gaisā nepilnu 30 kilometru augstumā, izdalot enerģiju, kas bija aptuveni 30 reižu lielāka nekā uz Hirosimu nomestajai atombumbai.
Meteorīti noteikti kritīs uz Zemes arī nākotnē, taču to niecīgo izmēru un lielo kosmisko attālumu dēļ iepriekš paredzēt katastrofu nav iespējams. Meteoroīdi mēdz būt no dažiem centimetriem līdz vairākiem kilometriem lieli, bet attālums, kuros tie būtu jāpamana, ir simti tūkstoši un pat simti miljoni kilometru. Līdz šim astronomiem tikai trīs reizes ir izdevies atklāt maza izmēra asteroīdus un prognozēt to sadursmi ar Zemi.
Lielākā kolekcija Baltijā
Meteorītu muzejā Rīgā, Purvciemā, iepriekš piesakoties (meteoriti.lv), apskatāma visbagātākā šāda veida kolekcija Baltijā ar vairākiem simtiem unikālu eksponātu, kas sver no dažiem miligramiem līdz pat trim kilogramiem. Galvenā bagātība šeit ir visu četru Latvijā nokritušo meteorītu paraugi, kas uzskatāmi ne tikai par vērtīgu zinātnisku materiālu, bet arī par mūsu valsts kultūrvēsturisko mantojumu.
Kolekcijā ir vairāk nekā 15 procenti no visu meteorītu fragmentiem, kas civilizācijas vēsturē redzēti nokrītam uz Zemes visos pasaules reģionos, tostarp Antarktīdā.
