Vijas Eniņas nomierinošā bišu terapija

Biškopība
Žurnāls IEVA
Ilze Klapere
10. oktobris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Tautā pazīstamā augu zinātāja un farmācijas doktore VIJA ENIŅA nu jau ir pensijā, taču pa reizei neatsaka arī kādu interviju presei – labi, ka tā, jo Eniņas kundzes zināšanu krātuve ir ļoti bagāta un viņas padomos ir vērts ieklausīties. Šoreiz gan viesojamies bišu dravā – izrādās, ka biškopība ir Vijas hobijs jau trīsdesmit gadus.

Eniņu dravas pieturzīmes

  • Vijai Eniņai biškopībā ir 30 gadu pieredze.
  • Dravā Vija allaž strādā kopā ar vīru Andri – divatā visu var paveikt ātrāk, efektīvāk un arī vieglāk, jo sievietei vienai izcilāt stropu jumtiņus nav nemaz tik vienkārši.
  • 18 stropi, šovasar apdzīvoti sešpadsmit no tiem.
  • Paši ar medu apgādāti, bērni un mazbērni arī, un vēl dažiem pastāvīgajiem kundēm pietiek. Bet par peļņu te nav runas – viss tikai pašu priekam! Galvenais ieguvums ir laikā un naudā neizmērāms, un tas ir pats process.

«Vai jums ir bites? Nu tad tagad būs!»

Aizraušanās ar biškopību sākotnēji nemaz nav bijusi Vijas kundzes plānos. Notika tā: «Kādā jaukā dienā – tas bija pagājušā gadsimta astoņdesmitajos – pie durvīm klauvē. Atveru, skatos – stāv divi sveši puišeļi un krieviski man prasa: «Jums bites ir?» Atbildu, ka nav gan. «Nu tad tagad būs – jums ābelē ielidojis spiets!»

Izeju dārzā, patiešām! Bet saprašanas man nekādas. Atcerējos, ka manam tēvam savulaik jaunībā bija bijušas bites, un viņš tika stāstījis, ka spietu vajagot samitrināt ar ūdeni, lai sēž mierā, tad savākt un ielikt vēsumā. Ko es? Sasēju tādu kā pirtsslotu, samitrināju, apšļakstīju bites, savācu kastē un ieliku pagrabā.

Zvanu vīram uz darbu un saku: «Ved mājās stropu, man ir bites!»

Šis otrā galā apsēžas, bet neko – stropu atveda, nopirkām kāres, bites salaidām iekšā. Saprašanas maz gan man, gan vīram – viņš, piemēram, no transformatora notina kapara vadiņus un ar tādiem plikiem vadiem stropā kaut ko stiprināja… Protams, tā saime mums pa ziemu aizgāja bojā, bet vīrs jau bija sācis iet biškopības kursos, tā ka atpakaļceļa vairs nebija.»

Biškopības kursi tajos laikos bijuši nopietni – veselus trīs gadus, gandrīz kā augstskolā! Arī eksāmenus nācās likt – viss, kā nākas. Tā Eniņi sāka nodarboties ar biškopību. «Kādu laiku bites turējām turpat, savā dārzā Jūrmalā, bet tad tās sāka traucēt kaimiņiem, un mēs pārcēlām bites šurp, uz Iecavas pusi, – man te draudzenei dzīvoja radinieki, un stropus varējām nolikt. Nu jau gadus divdesmit mūsu saimes mitinās šeit, un mēs tās regulāri apciemojam. Stundas brauciens, tam vajag gan laiku, gan līdzekļus, bet vai tad varējām beigt? Bites jau bija iepatikušās,» smaida Vijas kundze.

Vai ar bitēm tiešām neko nevar zināt?

«Vispār jau lācim Pūkam ir taisnība – ar bitēm neko nevar zināt. Pareizāk sakot, bites pašas visu zina lieliski, viņām ir stingra kārtība, bet tā ir VIŅU kārtība,» stāsta bišu saimniece. «Stropā valda stingra hierarhija, liels darba spars un sava sistēma. Kaut ko mēs, cilvēki, par bitēm zinām – ka viņām jānodrošina darbs, citādi tās izspietos, ka jāieliek barība un jānosiltina strops uz ziemu, lai saime izdzīvotu.

Bet ir lietas, ko nezinām, piemēram, kurā brīdī tieši tās izspietos. Vai arī – šogad mūsu liepa līdzās dravai bija pilnos ziedos, bet bites kokā nevienas! Kāpēc? Ej nu sazini. Viens variants ir, ka ziemeļvēja laikā augi vāji izdala nektāru, otrs – ja intensīvi līst, nektāru vienkārši izskalo. Reizēm ir šķitis – nu, šī mums tāda vājāka saime, ja vispār izdzīvos, būs labi. Bet sezonas beigās rudenī izrādās, ka tā ir visienesīgākā saime, savukārt tā, uz kuru pavasarī likām lielas cerības, bijusi pašvaka. Tā ka – nodarbojoties ar bitēm, jābūt iespējami rūpīgam un vērīgam, bet vienmēr jārēķinās arī ar savu daļu nezināmā.»

Bites sniedz mieru

Kas ir tas patīkamais, kas ved pie bitēm? Vijas kundze brīdi domā, tad saka tā: «Pirmais, kas nāk prātā, ir vienkārši iespēja būt dabā, uzņemt D vitamīnu, izkustēties (jā, gar stropiem sanāk tīri nekas vingrošana ar visiem pietupieniem!). Bet, ja tā dziļāk padomā, – pie stropiem atnākot, manī iestājas apbrīnojams miers.

Esmu domājusi par šo fenomenu – kā tas tā var būt? Reizēm ir karsts, spiedīgs laiks, jau tā nav fiziski viegli, bet jācilā vēl stropiem jumtiņi, pa starpu vēl kāda kreņķīga doma prātā maļas. Tad atveram stropu, uzsmaržo propoliss, bites san, mēs sākam darboties, un kaut kādā brīnumainā kārtā manī iestājas miers.

Visas satrauktās domas un notikumi itin kā aizslīd no galvas prom, es mierīgi čubinos gar bitēm…

Nevaru to laikam nemaz vārdos īsti izskaidrot! Man kādreiz bija students, kurš stāstīja, ka viņam pie stropa vienmēr uznāk miegs. Laikam jau ne velti daži bitenieki mūsdienās piedāvā tādu pakalpojumu kā pagulēšana uz sanošiem bišu stropiem īpaši iekārtotās guļvietās – tā ka, iespējams, bitēm tiešām piemīt kāda cilvēkam grūti izskaidrojama nomierinoša iedarbība.»

Bet, spriežot filozofiski, – esot pie bitēm un vērojot viņu konkrēto darbošanos, pārņem sajūta, ka vismaz kaut kur pasaulē ir noteikta kārtība, ka ir vieta, kur viss notiek, kā vajag. Tu, cilvēks, kaut ko ņemies, plosies, bet bites vienkārši strādā. «Varētu būt arī tā, jā,» piekrīt Eniņas kundze. «No bitēm vispār daudz varam mācīties – kā sadalīt darbus, lai viss rit uz priekšu raiti, kā nekurnēt, bet darīt pašam savu darbu un sadarboties ar citiem, strādāt kopējā labuma vārdā.»

Kas jāzina par bitēm un to uzvedību

  1. Ko darīt, ja bites uzbrūk?
    Ja iespējams, jāpaslēpjas telpās. Ja telpu nav, pirmkārt, ar kaut ko jāapklāj galva, lai bites neiepinas matos, jācenšas pasargāt seja, īpaši acis, deguns un mute, jo niknas bites vispirms mērķē uz tumšākajiem caurumiem (iespējams, tāpēc, ka tie raisa asociācijas ar lāča purnu!). Tāpēc arī pie bitēm ieteicams doties gaišā apģērbā, jo uz tumšu krāsu tās var reaģēt agresīvi.

    Ja bite ielido matos un tur spindzēdama ņemas, visdrīzāk tā nevis cenšas tikt laukā, bet gan piekļūt tuvāk ādai. Tāpēc galvassega ir būtiskākais apģērba gabals, dodoties pie bitēm. Nevajag brīnīties, ja bites uzbrūk, kad ej tieši garām vai stāvi ceļā stropa skrejai,– to viņas ļoti sargā! Ja jāapiet bišu stropi, ej tiem pa aizmuguri.
  2. Vai no spieta jābaidās?
    Nereti cilvēki domā, ka spieta laikā bites ir niknas. Taču spietošana ir dabiska bišu vairošanās, un izspietojušas bites nav agresīvas, jo tām nav ligzdas, ko sargāt. Vispār bites dzeļ aizsardzības nolūkos, sargājot ne tikai sevi, bet visu saimi un stropu. Ja bišu spiets iemeties kokā tavā dārzā, tam var iet klāt – nez vai bites dusmosies, jo koks nav viņu mājiņa, to viņas nesargā. Protams, ja vien speciāli bites nesakaitina.
  3. Kāpēc bitēm nepatīk dūmi?
    Sajūtot dūmus, bites domā, ka tuvumā izcēlies ugunsgrēks un strops ir apdraudēts. Un šādā brīdī cilvēks, kas darbojas ap stropu, bitēm šķiet nekaitīgāks par iespējamo ugunsgrēku, tāpēc tās steidzas pie šūnām, lai saēstos medu, kas sniegs enerģiju tālākam lidojumam.
  4. Ko darīt, ja bite tomēr iedzeļ?
    Kad bite iedzeļ, tās atskabargainais dzelonis iestrēgst ādā un kopā ar indes pūslīti iztrūkst no bites organisma, paliekot sadzeltajā ādā. Svarīgi ir izņemt dzeloni iespējami meistarīgi – tā, lai nesaspiestu indes pūslīti. Bites dzēliens esot veselīgs – ir daudz dažādu zinātnisku pamatojumu, kāpēc. Tomēr ir cilvēki, kuriem no bišu indes ir alerģija, un te par veselīgumu, protams, vairs nevar būt ne runas!

    Ja ir alerģija, jāuzmanās īpaši un jāzina, kas darāms tālāk, – jāvēro organisma reakcija un jāmeklē ārsta palīdzība. Starp citu, ja gribi sākt nodarboties ar biškopību, ir vērts veikt alerģijas noteikšanas testu – antivielas var noskaidrot arī tad, ja bite vēl nekad mūžā nav iedzēlusi.

 

Vismierīgākās bites ir saulainā, siltā laikā, kad tām ir daudz darba un nav laika pievērst uzmanību cilvēkiem, – tas arī ir labākais laiks apciemot bišu dravu. Tuvojoties lietum un negaisam, bites kļūst nemierīgākas un dažkārt pat agresīvas.

3 jautājumi par bišu produktiem

Atbild VIJA ENIŅA

  1. Vai medus labāks par cukuru?
    Tāpat kā cukurs, arī medus ir ogļhidrāts, abi ir saldi un sniedz enerģiju. Taču medū apmēram viena piektā daļa ir ūdens, kas ir labāk, salīdzinot ar cukuru. Vēl cukurā glikoze un fruktoze ir vienādās attiecības, bet medū ir vairāk fruktozes un tā ir saldāka, tāpēc medus ir saldāks nekā cukurs un mazāk jāpievieno dzērienam vai ēdienam, lai dabūtu to pašu saldumu. Turklāt medū esošās fruktozes izmantošanai mūsu organismā nav nepieciešams insulīns, kas ir labāk cukurslimniekiem.
  2. Vai bišu maize labāka par ziedputekšņiem?
    Abi ir iedarbīgi produkti, jo satur augu aktīvo vielu koncentrātu. Ziedputekšņu apvalciņi mūsu organismā pietiekami labi nešķīst – cilvēka kuņģa sula spēj tos noārdīt tikai daļēji, tāpēc pētījumi rāda, ka mūsu organisms spēj izmantot tikai apmēram 20% ziedputekšņu labuma.

    Bites pašas ziedputekšņus neēd, bet gatavo no tiem bišu maizi – tā ir jau daļēji pārstrādāta, fermentēta un nobriedusi, tāpēc cilvēka organismā tiek labāk izmantota. Abus produktus var lietot vīrusu laikā profilakses nolūkos organisma stiprināšanai, bet pārspīlēt nevajag – labāk kursa veidā, piemēram, divas nedēļas pa 1 tējkarotei dienā (bērniem vēl mazāk).
  3. Vai propoliss ārstē kaklu?
    Propoliss ir visspēcīgākais no bišu produktiem, ne velti tautā to dēvē par dabisko antibiotiku. Propolisu bites gatavo no augu sveķiem, skujkoku un lapu koku pumpuriem, šai masai pievieno arī putekšņu paliekas. Bites propolisu lieto, lai salīmētu rāmīšus stropā, aizdrīvētu dažādas spraugas, lai stropa telpa būtu sterila.
    Propolisam piemīt spēcīgas antibakteriālas un dezinficējošas īpašības, un tas tiešām palīdz gan pret kakla un zobu sāpēm, gan arī tad, ja ir elpceļu iekaisumi vai asiņo smaganas (mazu kriksīti propolisa vienkārši pakošļā vai lēnām nosūkā). Bet! Propoliss ir ļoti spēcīga viela, ar to nedrīkst pārspīlēt.

 

Ja arī tu vēlies savu bišu saimi

Par biškopi var kļūt jebkurš, taču, pirms sākt, ieteicams pašam izglītoties vai konsultēties ar kādu pieredzējušu bitenieku. Biškopības uzsākšana – ar bišu saimes iegādi, stropu un nepieciešamāko starta inventāru – izmaksā vidēji ap 500 eiro.

Bites var turēt gan laukos, gan pilsētā, taču pilsētā, protams, jāskatās, lai bites netraucētu kaimiņus. Civillikumā noteikts, ka uz laukiem bišu stropiem jāatrodas vismaz 15 metru, bet pilsētās un ciemos vismaz 25 metru attālumā no satiksmes ceļiem vai kaimiņu zemes robežas. Ja apstākļi spiež saimi novietot tuvāk par atļauto attālumu, jāierīko 2 metrus augsta sēta (laukos) vai 2,5 metrus augsts dzīvžogs vai sēta (pilsētā).

Cik bieži bites jāapciemo? Vajadzētu čaklos kukainīšus apraudzīt vidēji reizi nedēļā (Vija Eniņa teic, ka var būt arī desmit dienu intervāls) – sevišķi svarīgi tas ir aktīva ienesuma periodos, lai laikus pamanītu, ja bitēm stropā kļūst pārāk šauri – tad bites var izspietot.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs