Rīga -25°C 
«Tagad esmu pansionātā. Te nekas interesants nenotiek, var tikai ēst un sēdēt uz gultas. Aiztaustos līdz tualetei un vannasistabai un nāku atpakaļ,» Rūdolfs Plēpis stāsta žurnālam «Privātā Dzīve».«Te ir ļoti klusi, jo pansionātā pārsvarā ir cilvēki, kuriem ir astoņdesmit, deviņdesmit un vairāk gadu. Mēs satiekamies tikai ēdnīcā, kad ieturam maltīti, pēc tam dodamies atkal katrs uz savu istabiņu,» savu ikdienu apraksta Plēpis.
«Vienkārši vēlējos, lai meita atpūšas no manis. Ir grūti, jo diemžēl viss ir uz viņas pleciem,» saka aktieris.
Viktorija ir galvenā ģimenes apgādniece, viņa ik dienu smagi strādā, lai parūpētos gan par savu meitu, gan tēvu, kurš zaudējis redzi. «Ar mani nav viegli. Marijai un Viktorijai ir savas darīšanas, un, ja ir viens akls cilvēks pa vidu, kurš nepārtraukti prasa kaut ko padot, tas ir ļoti apgrūtinoši. To ir grūti iedomāties. Vārdos nevar izstāstīt, ko nozīmē šī problēma, ja ģimenē ir viens neredzīgs cilvēks,» skumji teic aktieris.
Kāda ir Plēpja ikdiena, kā norit cīņa par redzes atgūšanu, un kas iepriecina Rūdolfu, uzzini jaunākajā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā!
