Rīga +17°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Profesors Danilāns mīl sacīt tā: «Ja gribi dabūt žultsakmeņus, tad tievē. Badojies!» Ko jūs varētu ieteikt, lai tiktu pie nierakmeņiem?
– Ja nav nekādu iedzimtu vielmaiņas traucējumu, kad nierakmeņi veidotos tik un tā, mans padoms būtu – ievērojami samazināt šķidruma uzņemšanu. Šajā riska grupa ir arī ķirurgi, kuri stundām ilgi operē un nedabū padzerties, vai tālbraucēji šoferi, kuri ir spiesti ierobežot šķidruma uzņemšanu, jo nav iespējams jebkurā brīdī pačurāt.
– Bet var taču pēc tam, kad vairs neoperē vai nesēž pie stūres, riktīgi sadzerties ūdeni!
– Jā, protams, un par to ir jāatceras. Bet – aizmirstas! Vairumam pacientu, kam ārstējam nierakmeņu slimību jeb nefrolitiāzi, mēs neatrodam nekādus iedzimtus vai iegūtus vielmaiņas traucējumus. Iespējams, ka ir kādi citi slimības cēloņi, par kuriem vēl nezinām… Daudziem nierakmeņu rašanos provocē hronisks urīnceļu iekaisums.
– Kas tas par iekaisumu?
– Jebkurš akmens, kurš stāv urīnceļos, pats ir iekaisuma izraisītājs. Bet vispār urīnceļu iekaisumu ierosina mikrobi. Neārstējot tas pāriet hroniskā formā, plus vēl kādi izraisoši faktori. Kaut vai cukura diabēts, organisma imunitātes traucējumi. Piemēram, pacientam bijusi ķīmijterapija vai viņam ir kāda autoimūna slimība – reimatoīdais artrīts, kura dēļ lieto medikamentus, kas nomāc imunitāti. Arī labdabīgi palielinoties prostatai, vīrietis nevar labi izčurāties, un veidojas iekaisums.
Ja negribi, lai veidojas nierakmeņi, lieto daudz šķidruma!
– Kā veidojas nierakmeņi?
– Nierakmeņi veidojas situācijā, kad urīns ir pārsātināts ar dažādu veidu sāļiem, vai arī urīns ir par skābu vai par bāzisku, un sāļi nešķīst. Pārsātinājuma rezultātā sāļu pārpalikums izkrīt nogulsnēs un veido kristālus, kas turpina augt, un rodas nierakmeņi. Lielais sāļu daudzums urīnā nokļūst no asinīm.
Paaugstinātam dažu sāļu daudzumam asinīs ir dažādi cēloņi: kuņģa un zarnu trakta slimības vai anomālijas, podagra, asins slimības, endokrīno orgānu slimības, kaites, kas paaugstina kalcija līmeni asinīs, kā arī dažādu medikamentu lietošana. Dažos gadījumos asins sāļu sastāvs var būt pilnīgi normāls, bet pati niere kāda defekta dēļ nespēj tikt galā ar normālu sāļu koncentrāciju – iedzimti vielmaiņas traucējumi.
Vīriešiem nierakmeņi veidojas aptuveni divas trīs reizes biežāk nekā sievietēm.
Vairums akmeņu sastāv no kalcija sāļiem. Pārējie ir organiskas vielas saturoši akmeņi – urāti, struvīti un cistīna akmeņi. Ja runājam par tipiskiem urīnskābes vai urātu akmeņiem, tie parasti ir vecāka gadagājuma ļaudīm, piemēram, tiem, kas slimo ar cukura diabētu, viņiem ir hronisks urīnceļu iekaisums.
Tas nozīmē, ka urīnceļos dzīvo baktērijas, kuras ražo olbaltumus, savus dabiskos dzīvības procesu atkritumus. Un, ja urīnā peld kādas mikrodaļiņas, ap tām sāk veidoties sniega bumbas efekts – tās aplīp arvien vairāk un vairāk ar sāļiem, ko satur urīns. It īpaši, ja urīnā ir skāba vide, ko arī rada tie paši urīnceļu iekaisīgie elementi.
– Kāda ir nierakmeņu profilakse?
– Pirmais universālais ieteikums – dzert ūdeni. Daudzi pacienti man stāsta: «Es tagad lietoju Boržomi. Vai drīkstu dzert arī ūdeni no akas, mums tas ir ļoti kaļķains? Vai man neveidosies nierakmeņi?» Nē, ūdens sastāvam minerālu ziņā nav lielas ietekmes uz nierakmeņu veidošanos, jo mūsu organisms ir ļoti gudrs, un niere pati atsijā, ko cilvēkam vajag un ko ne.
Rekomendēt samazināt kalciju uzturā, lai neveidojas akmeņi, arī ir aplami. Kalcija vielmaiņa ir stipri sarežģītāka. Nebūt nav tā, ka mēs ieberam sevī kaļķi un tas aizsit ciet caurules. Nē! Vēl jo vairāk, ja mēs ierobežotu kalcija uzņemšanu ar uzturu, tad organismā var papildus veidoties īpašas vielas oksalāti – skābeņskābes sāļi –, lai organisms uzņemtu kaļķi, kura trūkst, un šie oksalāti, kas izvadīsies caur nierēm, paši var veicināt kalciju saturošo akmeņu veidošanos. Līdz ar to nevajag pētīt ūdens sastāvu – ūdeni vajag vienkārši dzert! Tā ir galvenā profilakse.
Ūdens sastāvam minerālu ziņā nav lielas ietekmes uz nierakmeņu veidošanos, jo mūsu organisms ir ļoti gudrs, un niere pati atsijā, ko cilvēkam vajag.
– Cik daudz ūdens vajadzētu izdzert, lai izvairītos no nierakmeņiem?
– Loģiski, ka katram šķidruma patēriņš atšķirsies, jo katram ir sava fiziskā slodze. Agrāk ieteica visiem standartā izdzert tik vai tik litrus, bet sportistam, kurš divreiz dienā aktīvi darbojas sporta zālē, ir viens šķidruma patēriņš, bet omītei ar sirds mazspēju pavisam cits, un piespiest viņai izdzert trīs litrus ūdens pa dienu būtu pilnīga aplamība. Nē, galvenais rādītājs ir – cik daudz urīna tu pa diennakti izčurā. Vēlams, lai tie ir vismaz 2,5 litri. Tātad pa dienu jāizdzer tik daudz, lai šo normu sasniegtu.
Omīti ar sirds mazspēju piespiest izdzert trīs litrus ūdens pa dienu būtu pilnīga aplamība!
Nākamais profilakses pasākums – pēc ārstēšanās regulāri jāpārbaudās. Piemēram, cilvēks atnācis pie manis uz endoskopijas procedūru, mēs esam viņu izārstējuši – izvilkuši akmeņus… Pēc mēneša, pusotra obligāti jāveic visi nepieciešamie izmeklējumi. Pirmkārt, par iespējamiem nierakmeņu izraisītājiem. Jāsakrāj diennakts urīns, tajā jānosaka dažādi mikroelementi. Jāuztaisa asins analīze. Un jāatnāk uz kontroli, jāpaskatās, vai pēc ārstēšanas nav palicis iekaisums. Ja tas ir, tad pastāv risks atkal veidoties akmeņiem. Vai arī – ja veidojas urīnskābes akmeņi, mēs varam situāciju ļoti smuki koriģēt ar diētu. Tad pilnīgi pietiek reizi gadā veikt ultrasonogrāfiju un uztaisīt urīna analīzi, kas piederas pie jebkuras elementāras veselības stāvokļa kontrolēšanas, it īpaši pēc četrdesmit gadu vecuma.
