Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
No žurnāla Ievas Veselība arhīva.
Brīdinām – var būt nepatīkami apraksti.
PROFESORES PRIEKŠVĀRDS
«Anatomikums ir vieta, kur nāve kalpo dzīvībai. Te medicīnas studenti lielākoties pavada pirmos divus mācību gadus, kamēr apgūst cilvēka ķermeņa anatomiju.
Patiesībā anatomikums ir žēlsirdības templis. Šiem cilvēkiem, kuri ziedojuši savu ķermeni jauno mediķu apmācībai, tas ir bijis ārkārtīgi svarīgs lēmums, augstākā žēlsirdība pret pasauli. Iedomājieties, Latvijā, kur ir ļoti populārs kapu kults, atstāt savus tuviniekus bez kapu kopiņas, kur viņu pieminēt, bet atdot sevi medicīnas zinātnei…
Ilgus gadus strādājot šeit, anatomikumā, esmu sapratusi, ka cilvēks skaistāks patiesībā ir no iekšpuses nekā no ārpuses… Un lielākais paradokss ir tas, ka lietas, kas mūs nogalina, arī ir skaistas.
Piemēram, vairogdziedzera vēzis ir viena no vizuāli burvīgākajām audu struktūrām medicīnā!
Un tomēr – nereti nākas kopā ar studentiem pārrunāt un pārdomāt arī filozofiskus jautājumus. Kā Dievs skatās uz preparēšanu un pelniem? Vai cilvēks, 30 gadus pavadot cietumā un beigās nonākot šeit, ir izpircis savus grēkus? Vai sievietei, kura gaida smagi slimu bērniņu, jāļauj veikt abortu? Un atbilde uz šiem jautājumiem ir tikai mūsos pašos.»
PIRMAIS IESPAIDS
Anatomikumu var salīdzināt ar aizliegto pilsētu: divas kodu atslēgas un stingrs face control, lai vispār tiktu tālāk par parādes durvīm.
Likums aizliedz fotografēt un publicēt mirušo ķermeņu daļas, jo mēs nezinām šo cilvēku gribu. Tāpat anatomikumā ir ļoti strikti iekšējās kārtības noteikumi, kas katram, kurš šeit vēlas mācīties un kļūt par ārstu, jāievēro, jo nofotografētu un sociālajos tīklos publicētu attēlu dēļ studenti no universitātes var tikt izslēgti. Morāle pavisam vienkārša: ja vēlies kļūt par ārstu, tu nedrīksti rupji pārkāpt morāles un ētikas normas. «Novēlot sevi zinātnei, cilvēks mums ir uzticējies. Un mēs nedrīkstam viņu pievilt,» piekodina profesore. Bet kaut kur ielūkoties mums tomēr ir ļauts!
BRĪNUMS. Mums atļauj nobildēt 10 nedēļas vecu augļa oliņu, kas bija ieligzdojusies mammas olvadā. Mazs, pūkains kokoniņš kā sniega piciņa. Vēlāk no tā būtu izšķīlies mazītiņš embrijs, bet pufīgais apvalciņš kļūtu par placentu.
ZINĀTNIEKU KĀRDINĀJUMS. Vēl viens unikāls eksemplārs – 14 dienas vecs embrijs. Brīdis, kad cilvēciņš sastāv no trim dīgļlapām – ektodermas, mezodermas un endodermas. «Austrālijas zinātnieki par šo eksponātu piedāvāja lielu naudu, bet mūsējie – ne pa kam nepadevās! Vēl desmit dienas pirms tam auglītis izskatās kā zīdkoka vai aveņoga,» skaidro profesore.
MODERNI. Amerikā ražotais virtuālais, skārienjutīgais anatomijas galds – dažas roku kustības, un tajā var griezt, preparēt, attīrīt cilvēka ķermeni slānīti pa slānītim, tad atkal atlikt audus atpakaļ. Daudzie vērsumi un iespējas attēlu pietuvināt ļoti atvieglo mācību procesu!
VARENI. Ienākot anatomikumā, virs kāpnēm skatam paveras padomju gados veidots sienas gleznojums, kurā attēloti mūsu medicīnas pamatlicēji, arī profesors Pauls Stradiņš. Tepat goda vietu sev atradis arī viņa galdiņš – uz tā viņš preparējis slimību skartos orgānus un audus.
TRADĪCIJA. Svariņi piederēja pašam Paulam Stradiņam. Anatomikuma direktore tos reiz nejauši šeit atstājusi, un liels bijis pārsteigums, kad tie dienu no dienas sāka pildīties ar monētām. Izrādās, studenti paši ieviesuši tradīciju – par katru sekmīgi nokārtoto kolokviju iemest pa centiņam. «Ik gadu tā savācas ap 200 eiro, ko ziedojam labdarībai,» nu priecājas anatomikuma direktore.
ATRASTS KUŅĢĪ. Stends, kuram var dot nosaukumu Ko gan visu nevar norīt?! Atvests no Bērnu slimnīcas.
PIEMIŅA. «Kad no medicīnas vārdā izpreparētā ķermeņa nekas vairs nav palicis pāri un kauli sairuši, mēs to cieņpilni kremējam un pēc tam rīkojam piemiņas dievkalpojumus – Mārtiņa kapos Pārdaugavā, netālu no Emīla Dārziņa kapavietas, universitātei ir ierādīta vieta, kur to darīt.»
MIKROSKOPU KLASE. Viena no modernākajām, ierīkota anatomikuma kolonnu zālē. Te caur mikroskopu skatās stikliņus ar šūnām un audiem. Tā aprīkota ar modernu aparatūru, interaktīvo tāfeli un monitoriem. «Daudzu valstu studenti un mācībspēki, šo redzot, mūs klaji apskauž!» lepojas profesore Pilmane un liek to darīt arī mums. «Domāju, ka nākamais solis pēc mūsu pašreizējām tehnoloģijām būs četrdimensiju hologrammas – mūsu acu priekšā grozīsies sirds, un mēs tai varēsim pieskarties!»
STRADIŅA ROKU DARBS. Pagājušā gadsimta sākumā latviešu zinātnieki no ģipša un vaska sajaukuma veidoja šīs plastinācijas, cenšoties atdarināt dažādas patoloģijas. Agrāk medicīnas studenti mācījās tikai no tādām.
TE PREPARĒ. Laboranti līķus ar speciālu liftu aizved uz preparēšanas zālēm, kur studenti ar tiem strādā uz īpašiem galdiem. Tie aprīkoti ar ventilācijas un skalošanas sistēmām, lai neitralizētu nepatīkamās smakas.
Formalīns un citas vielas, ar ko apstrādā līķus, vajadzīgas ne tikai tādēļ, lai ķermenis saglabātos svaigs, bet arī tādēļ, lai iznīcinātu infekcijas mirušajos ķermeņos un laborantiem un studentiem būtu droši ar šiem līķiem strādāt.
Anatomikums skaitļos
- Viena iebalzamēšanas procedūra izmaksā vismaz 800 eiro.
- Šeit glabājas bagātīga eksponātu kolekcija vēl no padomju laika, kad slimnīcas bez atļaujas drīkstēja atdot orgānus, embrijus un citas medicīniski interesantas parādības anatomikumam. Kopā šeit atrodas ap 2000 slapjo preparātu vien.
- Vecākais līķis anatomikumā ir vēl no padomju laika. Vienu līķi preparē vairākus mācību gadus secīgi pa zonai – vienam kursam jāpēta āda, citam – muskuļi, vēl kādam – galvaskauss vai iekšējie orgāni.
- Galvas preparēšana profesorei Mārai Pilmanei pašai studiju laikā aizņēma 40 stundas.
- Pēc nepieciešamības apmēram reizi divos vai trīs gados katrs eksponāts tiek apkopts, mazgāts, tam tiek nomainīts šķidrums.
Profesore Pilmanes ziedotāju stāsti:
- «Bija kāds ļoti jauks onkulītis… Viņš bija iecerējis, ka varēs gozēties anatomikumā un tuvinieki viņu aplūkos no iekšpuses. Nācās onkulīti apbēdināt – nē, tiklīdz anatomikuma durvis aizvērsies, jūsu piederīgie šeit klāt vairs netiks.»
- «Reiz atnāca tantiņa un sacīja: «Meitiņ, vai tu nepaņemsi?» Es viņai atbildu: «Mammīt, nē, es nevaru tā – paņemt…» Izrādās, kundzei nav naudiņas, par ko apbedīt vīru… Bet – tā kā tādos gadījumos nezinām šo cilvēku gribu, tiešām nedrīkstam līķi pieņemt.»
- «Ieradās forša, sprauna sieviete un teica: «Beidzot viņš nosprāga! Vai nepaņemsiet? Es gribu, lai viņu graiza pat pēc nāves!» Tad atliek vien teikt: «Paldies, kundze, nē, tā tas nenotiek.»
- «Kāda kundze gados no Latvijas mazpilsētas sevi novēlēja medicīnai un zinātnei un katru gadu rakstīja man apsveikumus svētkos, vēstules… Reiz viņa man atsūtīja grāmatiņu Mīlestības skartie, kurā stāstīts par mūsu dižgaru mīlestībām. Tik skaisti! Grāmatiņu turu mājās un vakaros šad tad palasu. Kādā brīdī nodomāju – jāaizbrauc pie kundzes ciemos, bet diemžēl viņu pie mums atveda pirmo. Tas ir stāsts par to, ka nedrīkst šos cilvēkus sev pielaist pārāk tuvu.»
- «Kāds večuks reiz atbrauca pie manis un prasīja, lai izrādu viņam, kā pie mums šeit ir: kur viņu preparēs, kur viņš glabāsies… Viņš šim jautājumam piegāja pat tik apzinīgi, ka bija paņēmis līdzi savu slimības vēsturi, lai jaunajiem dakteriem mācoties būtu skaidrs, kāpēc viņa orgāni izskatās tā un ne citādi. Sirmais kungs knapi tenterēja, bet mēs izstaigājām anatomikumu, jo viņš alka apskatīt savas nākamās mājas. Un viņam tīri labi patika, ka vēl vismaz simts gadus būs kopā ar cilvēkiem! Tā ir žēlsirdība.»
Kā ziedot savu ķermeni medicīnai?
- Jāvēršas tuvākajā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļā un tur jāizpilda speciālas formas iesniegums.
- Kopija jātur pasē, lai nāves gadījumā šo faktu nepalaiž garām arī piederīgie vai pansionāta personāls.
- Iespējams arī izteikt vēlmi ziedot savu ķermeni zinātnei arī e-veselības sistēmā.
- Pēc nāves piederīgie vai pansionāta personāls paziņo par līķi anatomikumam.
- Tas prasa ļoti lielu iekšējo spēku, taču zinātnei vecāki var novēlēt arī savu bērniņu – ja viņš piedzimis nedzīvs vai nomiris dzīves laikā.
Kā notiek balzamēšana?
Līķi aizved uz anatomijas laboratoriju, kas ir viscaur flīzēta telpa, nomazgā, liek uz speciāla galda un trīs, četras dienas ķermeņa lielajās vēnās laiž iekšā balzamēšanas šķidrumu (formalīns + spirts + citi konservēšanas šķīdumi), kamēr tas pa ķermeņa asinsvadu sistēmu iziet pa visu organismu, nomainot asinis. Pēc tam līķus novieto speciālos plauktos un izmanto pēc nepieciešamības. Ideāli, ja balzamēšanas procedūru var sākt jau 12 stundas pēc nāves iestāšanās.
Vēlāk no līķiem tiek veidots arī slapjo preparātu krājums, iebalzamējot formalīnā nieres, dzemdi, zarnas un citus orgānus.
