Gribu bērnu – medicīniskās apaugļošanas ieguvumi un izaicinājumi

Konsultē: Violeta Fodina, iVF Riga vadītāja, reproduktoloģe, ginekoloģe dzemdību speciāliste, un Jaroslavs Ļakutins, AVA Clinic medicīnas direktors, reproduktologs, ginekologs dzemdību speciālists. Rakstā izmantota Nacionālā veselības dienesta sniegtā informācija.

Pirmā medicīniskās apaugļošanas procedūra Latvijā tika veikta pirms 30 gadiem – 1995. gadā. Pirmie divi bērni pēc veiksmīgas apaugļošanas procedūras Latvijā piedzima 1997. gadā.

Vienas no divdesmit dzemdībām – ar medicīnisko apaugļošanu

«Kādā brīdī es domāju – ja mums nebūs bēbīša, tad mūsu attiecības beigsies. Dzīve sāka likties vienmuļa, un es ļoti gribēju spert nākamo soli,» saka Elizabete. Pēc vairākiem asarās pavadītiem gadiem viņa bija gatava medicīniskajai apaugļošanai. Savukārt Laila pēc palīdzības vērsās jau pēc pusgada – ilgāk gaidīt negribēja, vēlējās noskaidrot iemeslu, kāpēc bērns nepiesakās. Izrādījās, vīrs ir neauglīgs.

Pēc Pasaules Veselības organizācijas aprēķiniem, neauglība skar 17 % cilvēku.

Lai gan Latvijā statistika par neauglības apmēriem ir nepilnīga, Nacionālā veselības dienesta dati apliecina, ka vērojams neauglības gadījumu skaita pieaugums gan sieviešu, gan vīriešu vidū. Kopš 2012. gada Latvijā ir pieejama valsts apmaksāta neauglības noteikšana un ar to saistītie veselības aprūpes pakalpojumi – speciālistu konsultācijas, izmeklējumi, kompensējamie medikamenti u. c. Turklāt sievietēm līdz 40 gadu vecumam (ieskaitot) tiek nodrošināta valsts apmaksāta medicīniskās apaugļošanas programma. Tas nozīmē, ka sievietei ir iespēja uzsākt valsts apmaksātu olšūnu stimulāciju ar medikamentiem un turpināt to līdz embrija transfēram, turklāt veikt arī otru procedūru, ja pirmajā reizē nesanāk. Vēl salīdzinoši nesen – līdz 2022. gadam – medicīniskās apaugļošanas pakalpojums bija pieejams tikai sievietēm līdz 37 gadu vecumam.

Pērn valsts apmaksātas medicīniskās apaugļošanas rezultātā Latvijā notika 625 dzemdības jeb katras divdesmitās dzemdības, liecina Nacionālā veselības dienesta informācija.

Tā kā valsts atbalstu nevar saņemt sievietes, kurām no valsts budžeta līdzekļiem jau ir apmaksātas divas neveiksmīgas medicīniskās apaugļošanas procedūras, kā arī pēc 40 gadu vecuma (ieskaitot), var pieņemt, ka patiesībā šis skaits ir lielāks, jo vēlme pēc bērna taču mēdz saglabāties arī pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem un pēc 41 gada vecuma sasniegšanas. No 2012. gada līdz 2025. gada martam veikts vairāk nekā 9000 medicīniskās apaugļošanas procedūru. Saskaņā ar ārstniecības iestāžu sniegto informāciju pozitīvs procedūras rezultāts bijis aptuveni pusē gadījumu.

Jaunas iespējas, plašāki izmeklējumi

Pasaulē pirmais bērns, kurš tika radīts ārpusķermeņa apaugļošanas ceļā ar IVF (in vitro fertilizācijas) metodi, ir Luīze Brauna, kura piedzima 1978. gadā. «Kopš tā laika šajā jomā piedzīvotas divas ļoti nozīmīgas revolūcijas – ģenētiskā materiāla saglabāšanas metode un ICSI apaugļošanas metode, kas pirmo reizi tika veikta 1992. gadā,» stāsta iVF Riga reproduktoloģe Violeta Fodina.

«Pirms tam olšūnas un spermatozoīda savienošanās notika dabiski, tikai laboratorijas apstākļos, taču jaunā metode nozīmēja spermatozoīda injicēšanu olšūnā, kas būtiski paplašināja iespējas tikt pie bērniņa. Domāju, ka ar laiku IVF metode izzudīs, jo nav vērts riskēt, gaidīt un neizdošanās gadījumā atkārtot olšūnu stimulāciju.»

Arī AVA Clinic reproduktologs Jaroslavs Ļakutins uzsver, ka reproduktoloģijas un medicīniskās apaugļošanas joma pastāvīgi attīstās.

Mūsdienās ir iespējams izmantot lielu klāstu palīgtehnoloģiju, piemēram, embriju videonovērošanu, spermatozoīdu atlasi, speciālās vides izmantošanu, kas palielina grūtniecības iestāšanās varbūtību, kā arī veikt embriju pirmsimplantācijas skrīningu un diagnostiku, lai atklātu ģenētiskās un hromosomālās anomālijas embrijiem un garantētu veselu bērnu piedzimšanu. «Turklāt šobrīd ārstēšana ar donora šūnām – gan donora olšūnām, gan donora spermu – kļūst par neatņemamu ārstēšanas procesa sastāvdaļu un ir plaši izmantota,» norāda J. Ļakutins.

Jauna ēra

Šobrīd medicīniskās apaugļošanas jomā esam iegājuši jaunā ērā, kas ir saistīta ar padziļinātu diagnostiku vēl pirms procesa uzsākšanas un embriju izpēti vēl pirms ievadīšanas dzemdes dobumā. «2014. gadā bijām pirmie Latvijā un vispār Baltijas valstīs, kas kopā ar molekulārajiem ģenētiķiem veica embrija transfēru jau ar pārbaudītu ģenētisko materiālu, un 2015. gadā Latvijā pēc PGT (hromosomālā embrionālā izmeklēšana) metodes piedzima pirmais bērns ne tikai Baltijā, bet visā Ziemeļeiropā.

Savukārt 2016. gadā piedzima pirmais bērns, kam vēl pirms mākslīgās apaugļošanas procedūras tika veikta padziļināta reto ģenētisko slimību izmeklēšana. Šī metode dod iespēju selektēt embrijus, lai nepiedzimtu slims bērns,» stāsta V. Fodina, iezīmējot šodienas iespējas.

Reproduktoloģe ar smaidu atceras laiku pirms 21 gada, kad sākusi strādāt šajā jomā.

«Es šodien pat nesaprotu, kā pacientēm izdevās palikt stāvoklī! Droši vien tas bija Dieva brīnums, jo metodes, ar kurām savulaik strādājām, bija ļoti vienkāršas, bet ārstēšanas iespējas – ļoti ierobežotas. Tagad, ja neizdodas grūtniecība dabiskā ceļā, pirmais un galvenais posms ir tieši izmeklēšana, lai noskaidrotu iemeslu. Tagad mums nāk palīgā ne tikai laboratoriskā izmeklēšana, bet arī augsta līmeņa instrumentālās izmeklēšanas.

Mēs varam noteikt visu – kā izskatās olvadi, kāds ir dzemdes dobuma stāvoklis, vai ir kādi defekti, anomālijas utt.

Nākamais līmenis ir ģenētiskā izmeklēšana – varam noskaidrot, vai cilvēkam ir izmainītas hromosomas, vai ir gēnu anomālijas. Un arī zinām, ko ar to darīt. Nedrīkst aizmirst arī par vīriešiem. Kad tikko sāku strādāt, varējām konstatēt trīs parametrus: ir sperma, tā kustas un izskatās labi. Tagad varam noteikt, cik tā ir funkcionāla, vai spermatozoīdi var patstāvīgi apaugļot olšūnu, vai sniedz atbilstošu ģenētisku materiālu. Tagad zinām, kā palīdzēt.» J. Ļakutins uzskata, ka nākotnē neauglības diagnosticēšanā un ārstēšanā plaši tiks izmantots arī mākslīgais intelekts. «Ar mākslīgā intelekta palīdzību jau tagad notiek dzimumšūnu atlase apaugļošanai, embriju kultivācija un analīze. Tajā pašā laikā vairāk un plašāk tiek izmantotas arī ģenētiskās diagnostikas un ārstēšanas metodes.»

Jaunībā par bērniem vairs nedomā

«20 % sieviešu reproduktīvajā vecumā ir nepieciešama medicīniskā apaugļošana. Šis skaitlis ir šokējoši liels!» uzsver V. Fodina, piebilstot – jāsaka paldies valstij, ka sievietēm tiek nodrošināts valsts atbalsts medicīniskās apaugļošanas procedūrai. Taču rezultāti medicīniskās apaugļošanas jomā lielā mērā ir atkarīgi no pacientes vecuma un neauglības iemesla, tāpēc iespēja tikt pie bērna dažādās vecuma grupās ļoti atšķiras. «Ar katru gadu mazāk redzu gados jaunākas sievietes. Šobrīd daudzas līdz 35 gadu vecumam par bērniem vispār nedomā. Tā nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas tendence, taču sievietes neaizdomājas par to, ka ķermeņa fizioloģija, salīdzinot ar pagājušo gadsimtu, sevišķi nav mainījusies,» uzsver V. Fodina.

Šī raksta tapšanas laikā runājot ar jomas profesionāļiem, it īpaši neoficiāli, izskanēja viedoklis, par kuru vērts aizdomāties, – agrāk, kad Latvijā vēl nebija valsts programmas, cilvēki šajā ziņā bijuši daudz motivētāki, neizturējās tik vieglprātīgi, novērtēja medicīnas sniegtās iespējas, bet tagad daudziem šķiet – gan jau var pagaidīt…

Arī valsts programmas vecuma cenza pacelšana līdz 41 gadam, lai gan dod iespējas, savā ziņā ir lāča pakalpojums, jo daudzi pāri bērna plānošanu atliek uz vēl vēlāku laiku.

Taču – jo lielāks ir sievietes gadu skaits, jo lielāks neizdošanās procents, un diemžēl daudzas sievietes savu iespēju palaiž garām. Ir ārsti, kas uzskata – valstij drīzāk būtu nevis jāceļ vecuma slieksnis, bet jādod iespēja sievietēm reproduktīvā vecumā piedzīvot medicīnisko apaugļošanu arī tad, ja divas reizes nav sanācis, jo daudzas finansiālu apsvērumu dēļ par saviem līdzekļiem to nevar atļauties.

Uzsākot ārstēšanu soli pa solim

Par neauglību var runāt, ja grūtniecība sievietei reproduktīvā vecumā neiestājas viena gada laikā, regulāri dzīvojot dzimumdzīvi un nelietojot kontraceptīvos līdzekļus, – tad iesaka vērsties pie reproduktologa vai ginekologa un veikt izmeklēšanu, lai noteiktu neauglības iemeslus.

Ārsts nosaka, vai pietiek tikai ar diagnosticējošiem izmeklējumiem sievietei vai papildus nepieciešams veikt izmeklējumus arī vīrietim.

Neauglības noteikšanai sievietei var veikt ginekoloģisko izmeklēšanu, seksuāli transmisīvo infekciju izmeklēšanu, hormonālo un ultrasonogrāfisko izmeklēšanu, olvadu caurlaidības noteikšanu. Neauglības noteikšanai vīrietim var tikt veikta seksuāli transmisīvo infekciju izmeklēšana un spermogramma. Valsts programmas ietvaros par izmeklējumiem jāveic tikai pacienta līdzmaksājums. 10 % gadījumu ir tā sauktās idiopātiskās neauglības, kad ir nezināms iemesls. Turklāt jebkurš speciālists, kas strādā šajā jomā, zina gadījumus, kad stress, ko rada milzīgā vēlme pēc bērniņa, iet rokrokā ar nespēju sasniegt veiksmīgu rezultātu.

Kā tas notiek?

Lai kvalificētos dalībai medicīniskās apaugļošanas procedūras valsts programmā, pacientēm pēc neauglības diagnozes apstiprināšanas ir jāreģistrējas gaidītāju sarakstā. Šobrīd līdz medicīniskās procedūras uzsākšanai jāgaida vidēji viens līdz trīs mēneši. Tad paciente tiek aicināta ierasties klīnikā, un reproduktologs izveido ārstēšanas plānu.

Pirmā procedūra ilgst divpadsmit dienas – no otrās līdz piektajai menstruālā cikla dienai tiek uzsākta olnīcu stimulācija ar medikamentiem, un tā ilgst desmit dienas, bet divpadsmitajā dienā notiek olšūnu ieguve.

Tajā pašā dienā vīrietis nodod spermu un tiek veikta apaugļošana. Embriju ievieto inkubatorā, un piektajā dienā pirms sasaldēšanas tas tiek bioptēts, proti, šūnas nodod ģenētiķiem, kas veic ģenētisko analīzi. Sieviete sagaida menstruācijas, kas sākas aptuveni desmit dienas pēc olšūnu iegūšanas manipulācijas, un pēc pusotra mēneša (vai ilgāka laika) sieviete tiek gatavota embrija transfēram. Viņai ir jālieto medikamenti, un tad embrijs tiek ievietots dzemdes dobumā. «Manipulācija ir vienkārša un nav sāpīga,» uzsver V. Fodina.

Katru gadu ir arvien vairāk sieviešu, kas uzdrošinās laist pasaulē bērnu bez partnera. Vai tā ir vīriešu vaina? Speciāliste domā – noteikti! «Vīrieši uz mani apvainosies, bet – daudzi negrib uzņemties atbildību, tāpēc sieviete izlemj, ka visu var pati. Ja sieviete ir izlēmusi radīt bērnu viena, es viņu atbalstu.»

Uzziņai

Nacionālā veselības dienesta pērn veiktajā aptaujā par pieredzi, saņemot valsts apmaksātu medicīnisko apaugļošanu, pakalpojuma kvalitāte novērtēta ar vidēji 8,6 ballēm no 10. Pirmo reizi medicīniskās apaugļošanas procedūru pērn veica 58 % aptaujāto sieviešu, savukārt otro reizi – 34 %. Vienlaikus 25 % sieviešu norādīja, ka medicīnisko apaugļošanu iepriekš veikušas arī par maksu.

Fakts

Kopš 2024. gada valsts apmaksāto procedūru sarakstā ir iekļauta arī programma vēža pacientu – gan sieviešu, gan vīriešu – ģenētiskā materiāla (olšūnas un spermas) saglabāšanai pirms ķīmijterapijas.

Vēlīnai grūtniecībai nopietni jāgatavojas

Viedoklis: Dr. Egīls Gasiņš, ginekologs, neauglības speciālists.

«Pavasarī notikušajā ekspertu sarunā Kāpēc Latvijā krīt dzimstības rādītāji, un kā to mainīt? izskanējušie fakti un argumenti noveda pie pesimistiska, taču loģiska secinājuma: jaundzimušo skaits tuvākajā nākotnē turpinās samazināties. 2016. gadā Latvijā piedzima gandrīz 22 tūkstoši bērnu, pērn – vairs tikai 12,5 tūkstoši bērnu, bet šogad jaundzimušo skaits varētu pat nesasniegt desmit tūkstošus. Nevēlos nevienu pamācīt, taču gribu atgādināt par katrā dzīvā būtnē iekodētajiem bioloģiskajiem cikliem.

Daba sievietei ir paredzējusi konkrētu dzīves posmu, kad viņa ir spējīga laist pasaulē veselīgus pēcnācējus.

Lai kā negribētos to pieņemt, sievietes reproduktīvais periods nav mūžīgs. Vairumam sieviešu iespēja ieņemt bērnu dabiskā veidā pēc 40 gadu vecuma strauji samazinās. Protams, vienmēr ir izņēmumi. Kādai ir sanācis palikt stāvoklī arī dzīves piektā gadu desmita nogalē, tomēr auglīgākais dzīves periods ir no pilngadības līdz 35 gadu vecumam. Tas nozīmē, ka pāriem bērnu laišanu pasaulē dzīves prioritāšu sarakstā tomēr vajadzētu izvirzīt augstāk, lai sievietei pirmā atvase piedzimtu līdz 30 gadu vecumam. Īpaši nevajadzētu kavēties arī ar otro bērnu. No demogrāfijas viedokļa divi bērni ģimenē būtu minimums, lai iedzīvotāju skaita samazināšanās apstātos, bet nācijas izaugsmei būtu nepieciešamas trīs bērnu ģimenes. 

Skaidrs, ka tas nozīmē atbilstošu plānošanu un atbalsta pasākumus arī no valsts un darba devēju puses. Ir jābūt pieejamiem bērnudārziem, skolām, darba devējiem jābūt pretimnākošiem darbiniekiem, kuri dodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Nepieciešams pārskatīt māmiņalgu piešķiršanas kārtību, lai sievietēm starp grūtniecībām nebūtu jāatgriežas darbā veikt nodokļu iemaksas, lai tādējādi nodrošinātos ar vismaz tikpat lielu nākamo bērna kopšanas pabalstu. Māmiņalgas samazināšanos pacientes nereti minējušas kā svarīgu iemeslu, kādēļ intervāls starp pirmo un nākamo bērnu ir nevis viens gads, bet trīs, četri vai pat pieci. Ļoti iespējams, nepieciešams pat bezbērnu nodoklis veselīgiem cilvēkiem virs trīsdesmit gadu vecuma.

Tomēr svarīgāk par sankcijām ir uzlabot izpratni, ar kādiem riskiem sieviete var saskarties, pārlieku atliekot grūtniecības iestāšanos.

Mediķu novērojumi liecina, ka līdz trīsdesmit gadu vecumam bērna iznēsāšana un dzemdības vairumā gadījumu ir vieglākas nekā četrdesmitgadniecēm. Spontānā aborta un iedzimto ģenētisko pataloģiju risks ir ievērojami zemāks. Pat ja nepieciešama neauglības ārstēšana, jaunākām sievietēm izredzes tikt pie bērna ir krietni lielākas nekā sievietēm, kuru reproduktīvās spējas sākušas mazināties. 38 gadi ir robeža, kad reproduktīvā funkcija sāk izsīkt, un tad pat medicīniskā apaugļošana uzreiz var nedot cerēto rezultātu, tādēļ vēlīnai grūtniecībai nopietni jāsagatavojas.

Jaunībā jāuzkrāj sasaldētas olšūnas, psiholoģiski jānobriest sarežģītākai grūtniecības gaitai un jāsarod ar domu, ka bērns pilngadību sasniegs tad, kad paši vecāki jau tuvosies pensijas gadiem. Un arī jāpieņem risks, ka var nākties mūžu nodzīvot bez bērniem. Savā ārsta praksē esmu sastapies ar pārāk daudziem gadījumiem, kad sievietes vienkārši ir nokavējušas savu auglīgo vecumu. Un tad nepalīdz ne nožēla, ne asaras, ne modernā medicīna. Ķermenis nepārprotami paziņo, ka vilciens ir aizbraucis un vairs nespēs laist pasaulē jaunu dzīvību.

Šo iemeslu dēļ jau ģimenēs un skolā ar pusaudžiem vairāk jārunā par ģimenes nozīmi sabiedrības veidošanā.

Cilvēki ir pārņemti ar domām par pašizaugsmi, naudas pelnīšanu un hobijiem un, šķiet, piemirst, ka bez jaunās paaudzes nākotnē nebūs iespējama ne labklājība, ne pensiju sistēma. Arī tie, kuri šodien uzskata, ka pasaule ir pārapdzīvota, pēc dažām desmitgadēm būs spiesti konstatēt, ka miljardu populācijas Āzijā automātiski nenozīmē lielas pensijas Latvijā.

Tādēļ labāk savu ego mazliet pieklusināt un padomāt par visas sabiedrības interesēm vai arī rēķināties, ka par ērto dzīvi būs jāmaksā. Nav svarīgi – ar mazākām pensijām, vēlāku pensionēšanos, lielākiem nodokļiem vai citā veidā, taču vājās demogrāfijas negatīvā ietekme uz tautsaimniecību būs jākompensē. Izvirzot par prioritāti ērtu dzīvi bez pienākumiem, mēs riskējam ar to, ka latviešu tauta fiziski izzudīs vai pārskatāmā nākotnē kļūs par minoritāti paši savā zemē. Aicinu par to aizdomāties arī tiem vairāk nekā trešdaļmiljonam latviešu, kas devušies laimes meklējumos uz ārzemēm.»

Pieredzes stāsts – bērnu ieguvu, vīru zaudēju

• Laila (35 gadi):

«Pirms pieciem gadiem sākām domāt par bērniņu – ar vīru tobrīd kopā bijām jau četrus gadus. Pēc pusgada bērniņš vēl nebija pieteicies, un abi vērsāmies katrs pie sava speciālista: es – pie ginekologa, vīrs – pie androloga, kurš viņam ieteica nelietot daudz alkohola un samazināt savā dzīvē stresu. Taču pēc laika, aizejot pie cita androloga, izrādījās, ka vīram ir slikta spermas kvalitāte. Pēc neveiksmīgiem centieniem to uzlabot nekas cits neatlika kā medicīniskā apaugļošana. Bijām perfekti piemērots pāris valsts programmai, un, tā kā abi uzticamies medicīnai, mums nebija nekādu iebildumu doties cauri šim procesam.

Kopā ar visām izmeklēšanām tas aizņēma ilgu laiku – aptuveni četrus gadus, kuru laikā bija divi piegājieni ar olšūnu stimulēšanu.

Pēc pirmā piegājiena sanāca divi embriji, taču, veicot ģenētisko testēšanu, nevienu nerekomendēja izmantot. Man bija nepieciešams laiks, lai psiholoģiski saņemtos otrai reizei. Ģenētiķe ieteica nesteigties un ļauties zaudējuma skumjām, un tas tiešām bija labākais ieteikums. Jo šis process ir briesmīgs… Tu gaidi daudz olšūnu, bet nav daudz olšūnu; tu gaidi daudz embriju, bet nav daudz embriju; tu gaidi veselu embriju, bet nav veselu embriju! Arī otrajā reizē bija tikai piecas olšūnas, toties izrādījās, ka ir viens vesels embrijs. Pusgadu briedu – zināju, ka šī ir mana vienīgā iespēja, man nav ne jausmas, vai būšu gatava to darīt vēlreiz…

Taču nu jau trīs mēnešus mums ir bēbītis. Diemžēl vīrs ir nogājis no ceļa – viņam izveidojusies atkarība no azartspēlēm un narkotikām, un nu jau divas nedēļas, kā viņš ir aizgājis projām. Šodien jāatzīst, ka ne vienmēr viņš bija atbalstošs, man brīžiem pat bija sajūta, ka šo ceļu eju viena. Tajā pašā laikā viņš citiem cilvēkiem nekautrējās teikt, ka ir neauglīgs, kamēr es uzsvēru, ka tā ir mūsu abu problēma. Apmeklēju arī neauglības atbalsta grupu –tā man ļoti palīdzēja, tāpēc varu ieteikt arī citiem.

Es nezinu, kāda būs mūsu nākotne, jo vīrs ir izdarījis tik daudz nejēdzību un iztērējis milzīgas naudas summas, ka nav skaidrs, kad un kurā pusē viņš izlīdīs no šīs bedres.

Šobrīd viss ir sarežģīti. Es lietoju antidepresantus, jo esmu vienīgais aprūpētājs bērnam un nevaru riskēt ar savu veselību, – jau devītajā dienā pēc dzemdībām vērsos pēc palīdzības pie psihiatra. Neraugoties uz notikušo, skatos uz bērnu un domāju – tas bija tā vērts! Un zinu, ka ar mums viss būs kārtībā. Es sapņoju, protams, par labām attiecībām, bet vēl nezinu, vai tās būs ar vīru.»

Pieredzes stāsts - ja nebūs bērna, attiecības beigsies

• Elizabete (31 gads):

«Kopā ar vīru esam divpadsmit gadu, no tiem precējušies – astoņus. Pirms pieciem gadiem, vēl dzīvojot Somijā, izlēmām, ka jāpārstāj izsargāties – ja sanāks, tad sanāks… Pirms trim gadiem atgriezāmies Latvijā, iestājos universitātē, un man pašai likās, ka nebūtu īstais laiks, taču turpinājām mēģināt – kā būs, tā būs…

Pirms pusotra gada tomēr sāku satraukties. Es biju pie vairākiem ginekologiem – viens teica, ka man ir policistiskas olnīcas, cits pēc laika atzina, ka ar olnīcām viss ir kārtībā un vienkārši vajag nodarboties ar seksu. «Ja sekss ir reizi nedēļā, tad nav ko brīnīties!» – man teica ārste. Tas likās tik nesmalkjūtīgi! Man puņķi un asaras gāja pa gaisu, taču sāku aizdomāties, ka viņai ir taisnība. Mēs vairs nebijām tikko iemīlējies pāris un mīlējāmies pietiekami reti – godīgi sakot, biežāk kā reizi nedēļā nemaz negribējās, jo attiecības ar vīru tobrīd nebija spīdošas.

Pēc ārstes spēriena izlēmu sākt skaitīt ovulācijas dienas, taču tāpat nekas nenotika. Bieži raudāju, likās, ka esmu viena savās emocijās un vīrs mani īsti nenovērtē kā sievieti, jo es nespēju dot to, ko viņš vēlas, – bērnu.

Savos pārdzīvojumos dalījos ar viņu, prašņāju, vai viņš gribētu bērnu no citas sievietes, ja man neizdosies.

Viņam šie jautājumi riebās, bet reiz viņš tomēr atbildēja – jā. To bija sāpīgi dzirdēt, likās – ja mums nebūs bebīša, tad ar mums būs cauri, attiecības beigsies. Kādā brīdī es nonācu līdz lēmumam iet mākslīgās apaugļošanas ceļu. Vīrs gan sākumā iebilda, taču ar laiku, kad pastāstīju vairāk, kļuva pielaidīgāks. Pēc kolēģes ieteikuma atradu savu īsto ārstu, kurš apstiprināja, ka ar dzemdi un olnīcām viss ir kārtībā un ka pilnībā atbilstu tam, lai iestātos rindā uz mākslīgās apaugļošanas valsts programmu.

Ārstam izdevās mani nomierināt un sniegt cerību, un es beidzot pārstāju uztraukties. Līdz mākslīgajai apaugļošanai nemaz netiku, jo pēkšņi atklāju, ka esmu stāvoklī! Jau zinām, ka gaidām dēliņu, un šķiet, ka viss ir noticis īstajā laikā, jo es pat paspēšu ziemā pabeigt studijas. Mana atziņa – viss dzīvē notiek tā, kā tam ir jānotiek. Esmu ļoti laimīga un tagad varu teikt, ka arī attiecības ar vīru ir ļoti skaistas. Viņš mani nēsā uz rokām, rūpējas, un arī es pati jūtos pilnīgi citādi.»

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «ZIŅAS SENIORIEM» saturu atbild Žurnāls Santa.