Rīga +14°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieturzīmes
- Ginekoloģe, dzemdību speciāliste.
- Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas vadītāja.
- Strādā Rīgas Dzemdību namā un I. Katlapas ārstu privātpraksē.
- Pasniedzēja RSU Dzemdniecības un ginekoloģijas katedrā.
- 40 gadu.
- Mamma meitai (14) un dēlam (10).
– Ko jums pašai vecāki savulaik stāstīja – jūs atrada kāpostos, atnesa stārķis vai bija vēl kāda cita versija?
– Es piederu pie žurnāla Zīlīte slavenā numura paaudzes – visu apskaidrību par bērnu rašanos ieguvu no šā īpašā izdevuma. Ļoti novērtēju, ka toreiz mamma izšķirstīja žurnālu kopā ar mani, un tas notika bez tāda liela mulsuma. Bet es jau arī līdz tam neticēju, ka stārķi kaut ko nes. Jā, nu mūsdienās šīs zināšanas pie jauniešiem atnāk citādi. Tikai internetā brīžiem ir grūti atšķirt drazas no īstenības, un tas jauniešos rada apjukumu. Viņiem nepavisam nav viegli kļūt zinošiem, izglītotiem, izprast savu ķermeni, vēlmes, sajūtas.
– Jūs uzskata par jauno ginekologu paaudzes līderi Latvijā. Kā par to kļuvāt?
– Viss sākās ar to, ka pirms dažiem gadiem Rīgas Dzemdību namā sākām skaļi runāt par mediķu algu jautājumu. Tas bija dumpis! Un man tas bija tāds pirmais solis, kad kopā ar citiem sāku runāt publiski, man bija pilna sirds. Protams, man tas bija izaicinājums. Domāju, bijām pirmie, kas skaļi pateica, kāda patiesībā ir situācija. Tolaik saņēmām piecus eiro stundā pirms nodokļu nomaksas. Ārsti vairs nebija ar mieru strādāt sešos darbos, jo tas ir briesmīgi. Tad arī iepazinu savus kolēģus kā cilvēkus, ar kuriem var kāpt kalnos! Un pati par sevi uzzināju šo to jaunu – ka varu iet, runāt, cīnīties. Panācām uzlabojumus.
– Vai tiešām ir ginekologi, kas strādā sešās darbavietās?
– Es pati savulaik strādāju sešos darbos. Tās stundas nedēļā nemaz nevar saskaitīt – strādā pa nakti un tad ej strādāt pa dienu. Tas bija nožēlojami un līdz spēku izsīkumam, tādēļ mums daudziem tas kareivīgums ieslēdzās.
– Runājot par sievietes veselību Latvijā – kādas problēmas jūs uztrauc visvairāk?
– Tas, ka palielinās vecums, kad sieviete laiž pasaulē pirmo bērnu, tāda tendence ir daudzviet pasaulē. Patlaban Latvijā tie ir aptuveni 28 gadi.
Samazinās dzimstība, un tīri skaitliski ir maz sieviešu, kuras varētu dzemdēt, jo ir demogrāfiskā bedre.
Daudzas jaunas sievietes ir emigrējušas un iesakņojušās citās valstīs. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, mums ir diezgan augsta saslimstība ar dzemdes kakla vēzi – slimību, ko Pasaules Veselības organizācija pasludinājusi par izskaužamu, jo ir veidi, kā līdz minimumam mazināt dzemdes kakla vēža attīstību. Viens no tiem ir vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu, kas ir dzemdes kakla vēža ierosinātājs. Otrs – dzemdes kakla vēža skrīnings, turklāt no jūnija ir pieejama jauna, efektīvāka skrīninga metode. Latvijā valsts apmaksā šo vakcināciju meitenēm no 12 līdz 18 gadiem, turklāt ir arī valsts organizēta dzemdes kakla vēža skrīninga programma. Diemžēl pacienšu atsaucība ir maza, un tas, manuprāt, korelē ar zināšanu trūkumu.
– Problēma ir izglītība?
– Jā, skolās diemžēl vairs nav veselības mācības, un līdz ar to jauniešiem ir mazāk iespēju gūt objektīvas zināšanas par savu ķermeni, seksuālo un reproduktīvo veselību, drošu un efektīvu kontracepciju. Bet zināšanu un objektīvas informācijas trūkums ir visu stereotipu un aizspriedumu auglīgā augsne. Piemēram, daudzi Latvijā par efektīvu kontracepcijas metodi joprojām uzskata pārtraukto dzimumaktu. Tā taču ir vēsture! Es nesaprotu, kā cilvēki, kuriem ir tālruņi ar GPS un video, savā seksuālajā dzīvē izvēlas lietot tādas metodes! Latvijā uz Eiropas valstu fona arī aizvien ir augsts jaunu HIV infekciju gadījumu skaits. Man prieks, ka vismaz abortu skaits mazinās.
Tomēr ir arī daudz pozitīvā – kopumā mums ir ļoti laba grūtnieču aprūpe, diezgan laba piekļuve speciālistiem, valsts organizēts dzemdes kakla vēža un krūts vēža skrīnings. Gribu īpaši uzsvērt: vakcīna pret cilvēka papilomas vīrusu ir pilnīgi droša, un tā spēj pasargāt sievieti no dzemdes kakla vēža, puišus – no dzimumlocekļa vēža, no anālā kanāla vēža. Veselības ministrija ir aicināta rast iespēju kompensēt vakcināciju pret cilvēka papilomas vīrusu arī zēniem, kā tas jau notiek daudzās citās valstīs.
Daudz lēnāk virzās jautājums par drošu un efektīvu kontracepciju tām sievietēm, kas pakļautas lielākam sociālajam riskam. Esam risinājuši sarunas ar Veselības ministriju par iespēju kompensēt kontracepciju noteikta sociālā riska grupas sievietēm. Tādējādi būtu iespēja novērst situācijas, kad bērni nāk pasaulē negribēti un nemīlēti, tāpēc iet bojā vai kļūst par dzīves pabērniem. Sabiedrības briedumu raksturo spēja paskatīties tālāk un plašāk par savām vajadzībām. Diemžēl pandēmija atkailināti parāda, ka šīs spējas mūsu sabiedrībā ļoti pietrūkst.
– Vai pandēmija ietekmējusi arī sieviešu veselību Latvijā?
– Ietekme noteikti ir. Laika posmā, kad bija ierobežota pieejamība ambulatorajām konsultācijām, laikus netika atklāta daža laba ielaista slimība, arī vēzis. Mazinājusies atsaucība uz valsts apmaksātajiem skrīninga izmeklējumiem, un kādu laiku uzaicinājuma vēstules sievietēm vispār netika izsūtītas. Kad ginekologa apmeklējumi atkal kļuva pieejami, daudzas sievietes piesardzības dēļ tomēr atlika vizītes ārstniecības iestādēs. Lieli emocionāli pārdzīvojumi bija ģimenēm, kur tēti netika līdzi uz dzemdībām. Tiesa, tagad palīdz tehnoloģijas, piemēram, iespēja ieslēgt WhatsApp videozvanu un translēt pirmo bērniņa kliedzienu no dzemdību zāles. Prieks, ka ir liela daļa tētu, kuri grib būt blakus, kad bērns nāk pasaulē, kuriem tas ir svarīgi. Kad redzu, ka tētis ar patiesām rūpēm velk kājiņā to maziņo rozā zeķīti – tas ir tik aizkustinoši un bagātinoši!
Citkārt redzu, ka tieši tētis ir tas, kas visvairāk palīdz sievietei dzemdībās saņemties.
Dzemdības jau vispār ir tāds emocionāli atkailināts process, kur pāra attiecības ir kā uz delnas.
– Ko rāda jūsu novērojumi – vai latvietes joprojām dzemdē lielākoties klusējot, kamēr citu tautību sievietes ļaujas visām emocijām?
– Latvietes kopumā ir klusākas, bet netrūkst arī temperamenta. Mums taču tautastērpos ir arī krāsas! (Smejas.) Tobrīd, protams, dzejnieces viņās dus, un nākas dzirdēt krāšņas lietas. Bet tās sāpes jau mēdz būt tik nežēlīgas, ka vēlāk tiešām nesaproti – kā to vispār varēja izdarīt? Bet ir arī sievietes, kuras caur sāpēm ieiet gandrīz vai tādā kā meditācijā. Var redzēt, ka sieviete ir plānojusi, gatavojusies, izdzīvo un piedzīvo dzemdības saskaņā ar savu ķermeni. Tajā ir milzīgs spēks! Tā ir tāda apzināta pieeja. Sievietes ar visu savu spēku un viedumu paļaujas uz sevi, laižot pasaulē bērnu, un viņām tas sanāk – lai arī var būt neparedzami medicīniski notikumi, būtībā jau process sākas galvā.
Pēdējos gados ir tā – ja ir dabiskas dzemdības bez sarežģījumiem, vecmātes bieži vien strādā patstāvīgi. Ginekologs tiek saukts tikai, ja ir sarežģījumi, un tad kādā brīdī secini, ka redzi tikai tos grūtos gadījumus. Tāpēc mēs ar kolēģiem ik pa laikam aizejam pabūt blakus tur, kur viss notiek vienkārši un skaisti. Tas uzlādē baterijas.
– Vienkārši ejat paskatīties normālas dzemdības?
Jā, man ik pa laikam vajag aiziet tur, kur tētis velk tās zeķītes kājās. Kur bērniņš nāk dabiski, un tajos brīžos tur ir tāda spēka enerģija! Dzemdībās ir dažādi riski, un reizēm tā ir balansēšana uz naža asmens, ne vienmēr viss ir paredzami, lai cik modernas būtu tehnoloģijas, kaut būtībā process ir dabisks un mūžsens. Tāpēc dažkārt ar prieku esam klāt skaistās dzemdībās, kaut ārsta līdzdalība nebūt nav obligāta.
– Cilvēki mūsdienās spēlējas ar dzimumiem, gēniem, tehnoloģijām, bet viena lieta pagaidām nemainās – sieviete var dzemdēt, vīrietis nevar. Kā jums šķiet – vai šajā tehnoloģiju maratonā var pienākt diena, kad arī vīrieši dzemdēs?
– Šajā viņi noteikti nebūs ieinteresēti! Ja vīriešiem būtu jādzemdē, viņi sen būtu izgudrojuši kādu citu veidu, kā laist pasaulē bērnus. Un tieši šā iemesla dēļ es negribētu būt piedzimusi par vīrieti – tā ir unikāla, milzīga dāvana – spēja laist pasaulē bērnu. Tas brīdis, kad kliedzošs, slidens un karsts mazs cilvēks nonāk uz mammas vēdera – tā ir tāda maģija! Lai arī tas ir tik dabiski un notiek jau kopš cilvēces sākuma, tā joprojām ir absolūta maģija, un sievietes spēks ir milzīgs! Bet tehnoloģijas tiešām attīstās – tas ir fakts. Tā ka – kas zina… Bet nedomāju, ka patiesībā vīriešus šāda vienlīdzības iespēja tiešām interesētu… (Smejas.)
– Vai tas, kā cilvēks piedzimst, ietekmē viņa turpmāko dzīvi?
Man liekas, mūs vairāk ietekmē nevis tas, kā mēs piedzimstam, bet kā tiekam gaidīti – cik ļoti par mums priecājas vai otrādi. Dzimšana – tā vairāk ir fizioloģija, bet mammas un bērna attiecības ir pirmās un vissvarīgākās attiecības mūsu dzīvē, un tās veidojas jau no brīža, kad sieviete uzzina, ka gaida bērniņu. Un tas, cik viņš bijis nejaušs vai plānots, gribēts, tālāk nosaka daudz.
– Jums ir zināms pašai savs piedzimšanas stāsts?
Vienmēr esmu jutusies gaidīta un gribēta. Es biju ģimenē jaunākā, un jaunākie bērni jau parasti ir tādi īpaši loloti un apčubināti. Man par to ir grūti runāt, jo mamma šoziem aizgāja mūžībā… Vecākus sāc saprast un novērtēt tikai, kad pats kļūsti par vecāku, un nākamais solis ir tad, kad tev viņu jau pietrūkst.
– Kā atpūšaties no saspringtām darba situācijām?
– Kopā ar ģimeni, bērniem – dēlu un meitu –, ar brāļiem un viņu ģimenēm. Man patīk arī pabūt vienai – Latvijas dabā, dažādos gadalaikos. Meža pastaigām man ir īsais, vidējais un garais maršruts – atkarībā no darbdienas garuma un problēmu smaguma.
Man ir arī forši draugi, un mēs esam visādas trakas lietas darījuši: braucām pa Marokas kalniem ar riteņiem – kādus 250 kilometrus nobraucām, gājām kājām gar Portugāles krastu – aptuveni 150 km piecās dienās, līdzi katram viena mugursoma ar visu nedēļai nepieciešamo. Šādi piedzīvojumi piešķir dzīvei skaistas krāsas.
Labi, ka draugi man arī ir tādi pozitīvi un uz visādām trakulībām – ir interesanti!
Par laimi, ar draugiem esam vienā uzskatu burbulī un šajos laikos dažādu viedokļu dēļ man neviens draugs nav bijis jāzaudē.
– Jūs spēlējot klavieres.
– Pandēmijas laikā atsāku. Tas ļoti palīdz atbrīvot domas un pārslēgt tās pilnīgi citā režīmā. Klavierspēle ir mana bērnībā līdz galam nepiepildītā vēlēšanās, klavieres – tādas lielas, mazliet apskrāpētas – visu manu dzīvi pārceļoties man braukušas līdzi no mājas uz māju, ar domu – nu taču kādreiz. Pandēmijas laikā brīžiem uznāca tādas eksistenciālas bažas un pārdomas par dzīvi vispār un savu vietu šajā visā, arī par to, kā tikt galā. Tad arī nodomāju: kāpēc es atlieku lietas? Re, kur klavieres, pat noskaņotas! Es spēlēju latviešu mūziku: Raimondu Paulu, Emīlu Dārziņu, Uldi Marhileviču.
– Pirkstu atmiņa darbojas?
– Jā, pirksti atceras, kas jādara. Tā ir motorikas jeb kustību atmiņa. Atļauju sev arī nezināt, neprast, atļauju sev atkal mācīties. Tas ir arī tāds mentāls treniņš.
– Vai jūs ceļojuma laikā, ja pēkšņi paliktu bez naudas, varētu ar savu klavierspēli uz lidostas klavierēm nopelnīt biļetei atpakaļceļam?
– Varbūt biļetei man gluži nesanāktu, bet priecīgākam prātam kādus Paula gabalus varētu arī uz lidostas klavierēm uzspēlēt!
– Medicīnā 40 gadu vecums bieži tiek minēts kā robežšķirtne, jo pēc tam organismā daudz kas strauji sāk mainīties. Ko jūs kā speciāliste domājat par šo vecumu?
– Sievietei tas ir brīnišķīgs vecums!
Kā peoniju ziedēšanas laikā – tie ziedu bumbulīši ir tādi teju sprāgstoši – lūk, tik skaists ir četrdesmitgadnieces vecums!
Ķermeniski, protams, jo vecākas paliekam, jo vairāk dažādu risku – aptaukošanās, asinsspiediena, onkoloģiskie un citi –, jo ķermenis mums tiek iedots uz laiku un nolietojas. Bet filozofiski – tas ir tāds brīvības vecums! Sieviete apzinās atbildību un pienākumus, arī to, kas viņa ir, – ideāli, ja viņai tas viss patīk. Ja nepatīk, viņai ir zināma brīvība to visu mainīt. Jaunībā mums bieži nav ne brīvības to visu apzināties, ne mainīt lietas. Šis vecums noteikti ļauj būt redzīgākām pret savu varēšanu un nevarēšanu. Vēl ir pietiekami daudz resursu, enerģijas, veselības. Tāds jaudas koncentrāts! Ja gribi, vari izskatīties satriecoši, vari vēl radīt bērnus, vari mainīt profesiju, iestāties vēlreiz augstskolā. Vai, piemēram, ņemt un sākt mācīties klavieres!
