Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
1. novembrī, Rīgas Stradiņa universitātes aulā notika RSU tautas deju ansambļa Ačkups vidējās paaudzes deju kolektīva organizēts koncerts Dum spiro, salto (Kamēr dejoju, elpoju), kurā piedalījās arī astoņi vieskolektīvi. Iepazīstinām ar septiņiem Ačkupa dejotājiem, kuri atklāj, kādēļ tautasdejas ir vērts dejot ikvienam un, kāda ir to pievienotā vērtība.
Vairāk laimes hormonu
Ilze Dupuža
- Rezidente endokrinoloģijā.
- Pacientus pieņem Austrumu slimnīcā.
- Tautas dejas dejo kopš 3 gadu vecuma.
- Ačkupā – 10 gadus.
«Šobrīd daudz tiek runāts par insulīna rezistenci, ko veicina mazkustīgs dzīvesveids, neveselīgs uzturs, hronisks stress. Dejošana un fiziska izkustēšanās šajā ziņā ļoti palīdz, jo palielina šūnu jutību uz insulīnu, līdz ar to palīdz kontrolēt svaru.
Pateicoties dejošanai, mūsu organismam ir multikomplekss ieguvums – mēs izkustamies, socializējamies, kustinām arī prātu,
jo trenējam atmiņu, lai atcerētos deju soļus un horeogrāfiju, tas mazina arī kortizola līmeni asinīs, kas ir hroniska stresa galvenais hormons, paaugstina laimes hormonus, kā serotonīnu, dopamīnu, aktivizē arī endorfīnus. Dejošana un kopā būšana, ko pavada mūzika, rada prieku, vēlmi turpināt kustēties, un ar mani tā notiek jau 27 gadu garumā. Bet, lai man būtu spēks un enerģija divas stundas aktīvi dejot un nebūtu smaguma sajūtas, ēdu pusotru divas stundas pirms mēģinājuma, izvēloties olbaltumvielām un saliktajiem ogļhidrātiem bagātu maltīti, piemēram, pākšaugus, grūbas, gaļu, zivis, olas.»
Jāpiedomā, cik intensīva ir slodze
Laura Rācene
- Ginekoloģe, dzemdību speciāliste.
- Pacientus pieņem Austrumu slimnīcā.
- Docētāja RSU Dzemdniecības un ginekoloģijas katedrā.
- Tautas dejas sāka dejot vidusskolā.
- Ačkupā – kopš 2009. gada.
«Ļoti īpašs brīdis ir būt uz skatuves, kad vari uzvilkt tautastērpu, kad ir mazs satraukums pirms koncerta un tad – lielais dejas prieks uz skatuves. Dejošana ir neatņemama mūsu ģimenes daļa, pateicoties dejošanai, es iepazinos ar savu vīru (internistu un nefrologu Kārli Rāceni – red.), un nu jau dejot sāk mūsu trīsgadīgais dēliņš. Ceru, kad paaugsies, dejos arī mūsu meitiņa. Kāpēc dejošana ir laba?
Tā ir socializēšanās – tas ir psihoemocionāls ieguvums.
Un, protams, nāk par labu veselībai, jo sirsniņu arī patrenējam izkustoties. Dejošana ir augstas intensitātes fiziskā slodze, jo ir triecieni, tāpēc, piemēram, uzreiz pēc dzemdībām pie dejošanas nevajadzētu atgriezties. Sievietes starpene ir kā šūpuļtīkls, kas šūpojas līdz ar mums visu laiku, kad ejam, šķaudām, klepojam, skrienam, dejojam. Grūtniecība starpeni – saites, muskuļus – pārstiepj, tāpēc atgriezties pie augstas intensitātes fiziskajām aktivitātēm drīkst ne ātrāk par 12 nedēļām pēc dzemdībām un tikai tad, ja starpene ir atjaunojusies. Citādi, kad tuvojas 50 gadu vecums, var parādīties nesaturēšana, jo menopauzē mainās saistaudu struktūra. Tāpēc, no vienas puses, dejošana ir laba, bet var arī nodarīt mums pāri. Urīna nesaturēšanas gadījumā palīdz fizioterapija, uz dejošanas laiku makstī iespējams ievietot pesāriju, kas atbalsta urīnizvadkanālu, tā samazinot spontānas urīna noplūdes, vai šo problēmu var risināt ķirurģiski. Risinājumi ir, lai gan bieži vien sievietes par to izvēlas nerunāt un šādu problēmu dēļ atsakās no fiziskajām aktivitātēm.»
Prātīga dejošana ir veselīga locītavām
Lauris Avotiņš
- Internists, rezidents reimatoloģijā.
- Strādā Stradiņa slimnīcā.
- Pasniedzējs RSU Bioloģijas un Mikrobioloģijas katedrā.
- Tautas dejas sāka dejot vidusskolā.
- Ačkupā – kopš 2012. gada.
«Sākumā dejošanā man būtiskāks bija sociālais aspekts – iespēja būt kopā ar kolēģiem un mazliet atslēgties no ikdienas darbiem, tagad vairāk pievēršu uzmanību veselībai. Ne vienmēr tik daudz jādejo ar kājām, reizēm vairāk jādejo ar prātu! Tā kā šobrīd turpinu studijas reimatoloģijā, manas uzmanības centrā ir locītavu veselība. Dejošana ir veselīga locītavām, bet tāda prātīga, bez pārspīlējumiem. Tā palīdz trenēt muskuļus, kas atrodas apkārt locītavām, īpaši ceļiem – jo stiprāki un labāk attīstīti augšstilba muskuļi, jo ceļgali jutīsies labāk ne tikai tagad, bet arī nākotnē. Ja šie muskuļi ir vāji, tad slodzi pārņem ceļgali – tie sāk sāpēt. Un – ja ceļiem ir grūti, tad arī cilvēkam ir grūti.
Tāpēc dejošana kā muskuļu treniņš nodrošina labāku dzīvi locītavām.
Pirms dejošanas treniņiem noteikti ir jāiesildās ar mērenākām kustībām, lai muskuļi nebūtu pārsteigti pie lielas slodzes.
Dejojot liela nozīme ir arī apaviem. Dejošanas laikā strauji tiek mainītas kustības, virzieni, tiek lēkts augšā lejā, tā nav vienvirziena kustība kā, piemēram, skriešanā, tāpēc ir vajadzīgi stabili apavi, citādi var samežģīt potīti. Svarīgs ir arī atbalsts pēdai – tādā nozīmē, ka ir jābūt kādam mīkstumam, pietiekami biezai, bet elastīgai zolei.»
Trenē līdzsvaru
Elīna Kovaļevska
- Audiologopēde.
- Pacientus pieņem Bērnu slimnīcā un LNS Surdotehniskās palīdzības centrā.
- Dejo kopš bērnības.
- Ačkupā – trešo gadu.
«Kāpēc dejošana ir pozitīva un laba? Tā ir sava veida disciplīna un līdzatbildība. Dažreiz jau sevi ir mazliet jāpiespiež aiziet uz mēģinājumu, bet – vienkārši ir jāsaņemas un jāiet!
Es kā audiologopēde vairāk esmu specializējusies tieši dzirdes jomā. Strādāju ar bērniem, bet man ir pieredze arī ar senioriem. Līdz ar vecumu dzirde, arī līdzsvara izjūta, kustību koordinācija pasliktinās.
Bet ar dejošanu varam trenēt centrālo līdzsvara centru
– cilvēks kustas, kustības ir konkrētas un mērķtiecīgas, jāsaklausa arī mūzika, kuras ritmā jāizpilda konkrēta kustība. Ja seniors dejo, tad jūtas stabilāks, par sevi pārliecinātāks, spēj savas kustības labāk koordinēt.»
Dzimst radoši bērni
Olga Boka-Veide
- Ginekoloģe un dzemdību speciāliste.
- Pacientus pieņem Stradiņa slimnīcā.
- Docētāja RSU Dzemdniecības un ginekoloģijas katedrā.
- Tautas dejas sāka dejot bērnudārzā.
- Ačkupā – 12 gadus.
«Tā kā ikdienā rūpējos par grūtniecēm, tad topošajām māmiņām varu ieteikt – nevajadzētu sākt dejot grūtniecības laikā, jo tā ir diezgan liela fiziskā slodze un specifiskas kustības, bet to var turpināt darīt, ja ir dejots pirms tam (protams, ar ārsta atļauju, jo jāizvērtē iespējamie riski). Dejošana pozitīvi ietekmē gan topošo māmiņu (samazina risku, ka grūtniecības laikā varētu attīstīties paaugstināts asinsspiediens, gestācijas diabēts, uzlabo mentālo veselību un noskaņojumu), gan mazulīti mammas vēderā. Dejojot ir jāseko līdzi mūzikai, ritmam, jāiegaumē noteiktas kustības, un domāšana palīdz attīstīt arī gaidāmā bērniņa smadzenes.
Pēc piedzimšanas šiem bērniņiem ir nosliece uz mūziku, instrumentu spēlēšanu, dejošanu.
Es pati dejoju līdz 12. grūtniecības nedēļai un tagad redzu, ka mans bērns arī labprāt dejo. Dejošana uzlabo dziļo muskulatūru, jo tev visu laiku ir jābūt ar taisnu muguru, savāktai.»
Laba veselība ilgtermiņā
Indra Bērziņa
- Psiholoģe, mākslas terapeite.
- Ar dejošanu aizrāvusies 2008. gadā.
- Ačkupā – kopš 2013. gada.
«Deja, manuprāt, ir kā ķermeņa iekšējās pasaules valoda. To, ko cilvēks ar vārdiem nereti nevar nodefinēt, viņš var izdejot, izdzīvot dejā. Citreiz ikdiena tiešām mēdz būt saspringtāka, bet caur deju šo saspringumu var veselīgi izreaģēt, galva tiešām kļūst tīrāka no dienā uzkrātajām emocijām un spriedzes. Veselības psiholoģijas konceptuālais pamats balstās biopsihosociālajā pieejā. Skatoties uz dejošanu no bioloģiskajiem aspektiem, kustība veicina fiziskā ķermeņa izpausmi, palielinot endorfīnu jeb laimes hormonu daudzumu un samazinot stresa hormonu kortizolu. No psiholoģiskā aspekta dejošana ir pašizpausme – tu vari izpausties tādā veidā, kā ir vispatīkamāk, efektīvāk. No sociālā aspekta dejošana ir mijiedarbība ar citiem cilvēkiem, saskarsme, dejojot kolektīvā, nostiprinās arī piederības izjūta, tu vari mācīties empātiju pret citiem. Cilvēkiem, kas vēl nav sākuši dejot, bet par to ir aizdomājušies, ieteiktu pieņemt šādu izaicinājumu, mācoties pārkāpt savai komforta robežai.»
To, ko nevar pateikt, var izdejot
Kārlis Rācenis
- Virsārsts nefrologs, internists Stradiņa slimnīcā.
- Rīgas Stradiņa universitātes zinātņu prodekāns, docētājs.
- Ačkupa vidējās paaudzes grupas prezidents.
- Ačkupā – kopš 2009. gada
«Mani deju dzīvē iesaistīja sieva. Kad sāku studēt Rīgas Stradiņa universitātē, gribēju dziedāt korī, bet grupas biedrene Laura mani aicināja atnākt pamēģināt padejot. Man Laura patika, tāpēc piekritu. Pēc pirmā mēģinājuma gan man likās, ka nekad dzīvē vairs to nedarīšu, bet dejoju nu jau 16 gadus. Ikdienā man ir ļoti intensīva darba slodze, un dejošana ir kā atslēgšanās no trakā skrējiena, jo zinu – kad aiziešu uz mēģinājumu, visu nolikšu malā. Dejā ir jākoncentrējas uz to, ko dari. Dejojot es gūstu pozitīvas emocijas, un vienlaikus tā ir fiziska slodze, kas palīdz nodrošināt kardiovaskulāro treniņu minimumu.
Var teikt, ka tautas deju dejošana ir kā latviskā joga.»
