Rīga +6°C 
Kaut arī šķiet, ka informācija par sociālo palīdzību ir plaši pieejama, daudzi, dzīvē pirmo reizi saskaroties ar situāciju, kad nepieciešama palīdzība, nezina, ko un kā darīt. Un ne jau tāpēc, ka neprastu tīmeklī atrast pašvaldības mājaslapu un izlasīt, kas tajā rakstīts, bet gan tāpēc, ka situācija ir emocionāli piesātināta. Tas, ka rūpēsimies par vecākiem tad, kad viņi paši to vairs īsti nespēs, vismaz pagājušajā gadsimtā dzimušajiem vienmēr ir šķitusi dabiska lietu secība. Un tā tas visbiežāk arī notiek – kā nu kurā situācijā spējam.
Taču kā rīkoties, ja šis pienākums mums kļūst par grūtu, brīžiem pat nepanesamu? Darba slodze un stress, ko rada strauji mainīgais sociālekonomiskais fons, vēlēšanās palīdzēt bērniem, mazbērni, kurus gribas vai nākas pieskatīt, tuvinieku, draugu vai pat dzīvesbiedra zaudējums, veselības šķobīšanās un tam visam klāt arī tēta vai mammas mūža nogales nevarība.
Ja vairs netieku galā, uz kādu valsts vai pašvaldības palīdzību varu cerēt?
Ja, paldies dievam, neesmu trūcīga vai mazturīga persona, vai man kāds situācijā, kad jāaprūpē vecs tuvinieks, palīdzēs?
Cik cilvēku, tik risinājumu
«Sociālā dienesta redzeslokā nonāk ļoti daudz personu, kam ir nepieciešama palīdzība mājās. Tie ir cilvēki, kuri vecuma, slimības, invaliditātes vai citu iemeslu dēļ nespēj pilnībā rūpēties par sevi. Sociālā dienesta piedāvātais mājas aprūpes pakalpojums rada iespēju turpināt patstāvīgu, drošu, cieņpilnu dzīvi savā ierastajā vidē, nevis sociālās aprūpes centrā,» skaidro Rīgas Sociālā dienesta vadītāja vietniece Ruta Čaika.
Plašāk neiztirzājot daudzos iemeslus, kāpēc dzīve mājās visbiežāk ir vislabvēlīgākā vide mūža nogales pavadīšanai, kā to atzīst dažādu jomu speciālisti visā plašajā pasaulē, viņa min vairākus uzskatāmus piemērus.
«Saņēmām informāciju, ka 90 gadu vecam vīrietim pēc sievas nāves būtiski pasliktinājusies veselība, viņš pārstājis gatavot ēst, lietot medikamentus, veikt higiēnas procedūras, kļuvis depresīvs. Dienesta sociālie darbinieki, apsekoja personu dzīvesvietā, viņam pastāstīja par iespējamajiem pakalpojumiem.
Sākumā kungs no piedāvātas palīdzības atteicās, jo ļoti kautrējas. Piecus gadus bija rūpējies par sievu un tagad, pēc dzīvesbiedres nāves, pašam pieņemt palīdzību viņam šķita tik neērti – kā tas būs, ja kāds tagad rūpēsies par viņu? Pēc vairākām sarunām sociālajiem darbiniekiem tomēr izdevās pārliecināt kungu par aprūpes mājās pakalpojumu. Arī ar aprūpētāju viņam izveidojas labs kontakts, un vēlāk viņš mums pat zvanīja, lai atzītos, ka sākuma bijis skeptisks, bet tagad saprot, cik nozīmīga viņam ir šāda palīdzība.
Ir arī tā – kādai sievietei palika slikti uz ielas, viņa tika nogādāta slimnīcā. Dienesta sociālie darbinieki no medicīnas iestādes saņēma personas lūgumu piešķirt aprūpes mājās pakalpojumu.
Kad sievieti izrakstīja no slimnīcas, kvalitātes apkalpošanas speciālists jeb vērtētājs apsekoja dzīvesvietu un konstatēja, ka tur valda antisanitāri apstākļi.
Telpās bija uzkrāts milzums dažādu mantu, krājumi regulāri tika papildināti ar ieguvumiem no atkritumu kastēm, turklāt saimniece kategoriski atteicās šķirties no šīs mantības. Taču šādos apstākļos aprūpētājs nevarēja pildīt savus pienākumus. Pēc vairākām sarunām tomēr izdevās viņu pierunāt atbrīvoties no nevajadzīgām mantām, un, lai to varētu izdarīt, nekavējoties tika piešķirts ārkārtas aprūpes pakalpojums – dzīvokļa tīrīšana. Turpmāk aprūpētāja palīdzēja uzturēt kartību dzīvoklī, kā arī sniedza nepieciešamo atbalstu ikdienā.
Un vēl viens gadījums: policija lūdza nekavējoties iesaistīties, jo mājsaimniecībā dzīvoja divas personas – vīrs un sieva. Sievietei bija nopietnas veselības problēmas, un ikdienā par viņu rūpējas vīrs. Situācija kļuva sarežģīta brīdi, kad vīru apcietināja. Sieva, kura bija atkarīga no aprūpes, pēkšņi palika bez palīdzības. Sociālais dienests operatīvi organizēja vizīti pie sievietes, izvērtēja situāciju, palīdzēja noformēt nepieciešamos dokumentus, lai personai piešķirtu aprūpes mājās pakalpojumu. Pēc laika, kad vīru atbrīvoja no apcietinājuma, viņš pats turpināja rūpēties par sievu.»
Negrib svešus cilvēkus…
«Situācijās ar vecākiem, kuriem ir smagas pakāpes demence vai garīga rakstura traucējumi, bērni nereti nevēršas pēc palīdzības, jo uzskata, ka tas ir viņu pienākums – rūpēties par saviem tuviniekiem. Viņi nespēj strādāt algotu darbu, jo vecākus nevar vairs atstāt bez uzraudzības. Ir spiediens arī no kaimiņu puses, jo vecais cilvēks mēdz trokšņot, traucējot kaimiņu mieru. Šādās situācijās cilvēkiem, kuri ik dienu rūpējas par saviem demences vai garīgu traucējumu skartajiem vecākiem, no ikdienas noguruma un spriedzes pašiem mēdz rasties veselības problēmas, kā rezultātā nepieciešama psihiatra palīdzība.
Līdzīgas ir situācijas, kad bērni rūpējas par vecākiem, kuri nedzīvo vienā mājsaimniecībā ar viņiem. Piemēram, vecāki dzīvo ārpus Rīgas vai atsevišķā dzīvoklī. Strādājot pilnas slodzes darbu, viņi pēc tam dodas pie vecākiem, kuri nevar parūpēties par sevi.
Pārsvarā šie vecie cilvēki atsakās, piemēram, pārcelties uz dzīvi pie bērniem, vai arī atsakās no iespējas uzturēties pansionātā vai arī saņemt aprūpes mājās pakalpojumu, jo nevēlas, lai pie viņiem nāk sveši cilvēki.
Arī šajā gadījumā nereti vecākus aprūpējušie bērni nonāk situācijā, kad palīdzība nepieciešama viņiem pašiem…
Abās no aprakstītajām situācijām Rīgas valstspilsētas pašvaldībā ir iespējams saņemt atbilstošus pakalpojumus, piemēram, sociālās aprūpes pakalpojumu dzīvesvietā, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumu, proti, ievietošanu pansionātā, kā arī īslaicīgu sociālo aprūpi vai dienas aprūpes centra pakalpojumu pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem,» norāda Ruta Čaika.
Jāsaprot, ka šādi sociālās aprūpes pakalpojumi nenoņems no bērnu pleciem visu rūpju nastu, taču būtiski atvieglos ikdienu un ļaus ievilkt elpu, lai atgūtos un pats nekļūtu par iestādes klientu.
Sākums ir saruna ar sociālā dienesta darbinieku, kuram ir jāizstāsta situācija. Tā uzzināsi par iespēju saņemt tādu vai citādu palīdzību, kā arī to, kādi dokumenti ir jāiesniedz un cik maksās šis pakalpojums. Jārēķinās ar sociālā darba speciālista vizīti mājās, vecā cilvēka spēju un dzīves vides novērtējumu.
Protams, daudz atkarīgs arī no cilvēciskā faktora – kā aprūpējamais (un arīdzan viņa tuvinieki) spēs saprasties ar aprūpētāju, vai viņiem izveidosies sasvstarpējās simpātijas un seniors uzticēsies. Var gadīties, ka ar pirmo reizi tas neizdodas, bet tas jau nenozīmē, ka visam jāatmet ar roku. Kaut arī nereti sociālās palīdzības profesionāļi iesaistās tad, kad, šķiet, ir pēdējais brīdis, tomēr realitātē aprūpe kā jebkurš daudzšķautņains process paģēr laiku – lai cilvēki pieņemtu viens otru, sarastu ar jauno kārtību, uzticētos otram.
Savukārt seniora bērniem, kuru pienākumu daļu nu uzņemsies aprūpētājs, jāatceras, ka nereti svešam cilvēkam ir vieglāk tikt galā ar kādu problēmu, jo viņš nav emocionāli iesaistīts un uz sasāpējušo lietu raugās no praktiskā, ne jūtu aspekta.
Kādi ir nosacījumi sociālās aprūpes pakalpojumiem?
Personai, kura vecuma vai garīgu, vai fizisku traucējumu dēļ nevar veikt ikdienas mājas darbus un savu personisko aprūpi un kurai nav likumīgu apgādnieku vai tie objektīvu apstākļu dēļ nespēj sniegt nepieciešamo palīdzību, ir tiesības saņemt sociālās aprūpes pakalpojumus dzīvesvietā. Aprūpe tiek nodrošināta viņu pašu mājās.
Rīgas valstspilsētas pašvaldībā aprūpes mājās pakalpojumu personas dzīvesvietā nodrošina sociālo pakalpojumu sniedzēji, ar kuriem Rīgas Sociālais dienests iepirkuma procedūras rezultātā noslēdzis iepirkuma līgumu. Lai saņemtu pakalpojumu, persona pirms pakalpojuma saņemšanas izvēlas pakalpojuma sniedzēju un par to rakstiski informē Rīgas Sociālo dienestu.
Vai sociālās aprūpes pakalpojuma saņemšanai dzīvesvietā noteicošais ir invaliditātes grupa?
Attiecībā uz aprūpes mājā pakalpojumu invaliditātes grupa nav noteicoša, pakalpojumu piešķir jebkurai personai, kurai ir funkcionālie traucējumi un kura pati nespēj parūpēties par sevi.
Kādi dokumenti ir nepieciešami, lai saņemtu palīdzību?
Lai saņemtu pakalpojumu, personai vai tās likumiskajam pārstāvim jāvēršas Rīgas Sociālā dienesta nodaļā atbilstīgi deklarētajai vai faktiskajai dzīvesvietai.
Jāiesniedz šādi dokumenti: rakstisks iesniegums; ģimenes ārsta izziņa par veselības stāvokli, kurā norādīts(-i) funkcionālo traucējumu veids(-i) un akūtas infekcijas pazīmes (ja tādas ir); dokumenti, kas apliecina personas un mājsaimniecības ienākumus.
Kurš lemj par to, kāda palīdzība vajadzīga?
Rīgas Sociālais dienests mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas dienas:
- novērtē personas vajadzības, proti, apsekojot senioru dzīvesvietā, veic personas fizisko spēju izvērtējumu un nosaka aprūpes līmeni, materiālos un personiskos resursus;
- pieņem lēmumu par sociālo pakalpojumu piešķiršanu vai atteikumu.
Vai visus seniorus mājās sociālais dienests aprūpē bez maksas?
Maksa par aprūpes mājās pakalpojumu dzīvesvietā:
- ja ienākumi nepārsniedz 780 eiro mēnesī uz katru mājsaimniecības locekli – pakalpojums ir bez maksas;
- ja ienākumi pārsniedz 780 eiro, bet nav pietiekami, lai pilnībā apmaksātu pakalpojumu, – pašvaldība daļēji apmaksā pakalpojumu;
- ja ienākumi pārsniedz 780 eiro un ir pietiekami, lai pilnībā apmaksātu pakalpojumu, – pašvaldība neapmaksā pakalpojumu;
- personai ir iespējams saņemt vaučeru, proti, pašvaldības līdzfinansējumu līdz 800 eiro, individualizētai aprūpei.
Vai iespējams, ka senioru dzīvesvietā apmeklē fizioterapeits?
Šādā gadījumā personai ir jāvēršas nevis sociālajā dienestā, bet pie sava ģimenes ārsta, kurš izsniedz nosūtījumu attiecīgam speciālistam.
