• Tik trausla ir mūsu pasaule…

    Personīgi
    Aiva Kanepone
    Aiva Kanepone
    25. oktobris, 2023
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Pexels
    Nesen man bija ļoti jāaizdomājas par to, cik milzīga, daudzveidīga un trausla ir mūsu pasaule, cik tajā daudz sāpju, mīlestības un smeldzes, un dramatisku stāstu, kurus mēs nezinām.

    Biju aizbraukusi ciemos uz Nīderlandi un pilsētas centrā pie Amsterdamas Neuwe baznīcas (tā ir tā pati baznīca, kur notiek karaliskās ģimenes laulību un kronēšanas ceremonijas) pamanīju plakātu par izstādi World press photo 2023*. Gāju iekšā un paguvu noķert aiz astes izstādes pēdējo nedēļu.

    Centrālajā vietā zem gotiskajām velvēm – milzīga fotogrāfija no Ukrainas. Domāju, ka daudzi no mums to ir redzējuši, bet te tā bija tik ļoti palielināta, ka likās – es pati esmu tajā tikko sabombardētās Mariupoles slimnīcas dārzā, kur uz nestuvēm noasiņo smagi ievainota grūtniece, bet karavīri vēl steidzas glābt viņas un bērna dzīvību. Tā ir ukraiņu fotogrāfa Jevgeņija Maloļetkas fotogrāfija, kurā pēdējo reizi viņas mūžā iemūžināta Irina Kaļiņina.

    Irinai bija 32 gadi, un pusstundu vēlāk viņa nomira, dzemdējot jau nedzīvo dēliņu Mironu.

    Jevgeņijs Maloļetka ar savām fotogrāfijām šajā gadā ieguva galveno balvu.

    Ejot tālāk, aizķēra jauni un jauni fotogrāfu stāsti par notikumiem citur pasaulē. Par dažiem jau bija dzirdēts, citi pārsteidza, bet visi šie svešie stāsti bija par mums, cilvēkiem, par to, cik esam trausli – pret karu, pret klimata pārmaiņām, pret politiku, pret varu. Un, manuprāt, labas fotogrāfijas runā spēcīgāk nekā vārdi.

    Ilgi stāvēju pie itāļu fotogrāfa Alesandro Činkves fotogrāfijas ar jaunu sievieti Alīnu Surkislju-Gomesu, kura tur rokās alpakas mazuli, neveikli nokarājas tā sprogainās kājas, bet abus ieskauj ainava ar kailiem Andu kalniem. Alīna ir Peru alpakera jeb alpaku audzētāja trešajā paaudzē.

    Fotogrāfija fascinē kā glezna, bet aiz tās slēpjas sarežģīts stāsts par klimata krīzi un to, kā tā skar Andu kalnu alpakas.

    Kūstot ledājiem, nepielūdzami sarūk ganības, un alpakeriem drīz būs jāizlemj – pārcelties augstāk kalnos, kur alpakas apdraud lielais aukstums, vai mainīt savu gadsimtiem ierasto dzīvesveidu un vairs neaudzēt alpakas. Zinātnieki mēģina to risināt, radot alpaku sugas, kas būtu izturīgākas pret ekstrēmajiem laikapstākļiem augstkalnēs. Blakus fotogrāfijā – parasts operāciju galds, apkārt mediķi zaļos uzsvārčos un ar zaļu pārsegu pārklāts pacients, tikai vietā, kur jābūt sejai, ir aizkustinoša, baltu kažociņu klāta alpakas galva ar spicu purniņu un aizvērtām acīm. Tā ir alpaku mamma, kas tiek gatavota mākslīgās apaugļošanas operācijai.

    Tieši tik dziļi kādas tautas kultūra un identitāte ir saistīta ar to, kas notiek dabā.

    Meksikas fotogrāfs Kristofers Rogels Blankets fotogrāfiju sērijā Brīnišķīgā inde dokumentējis Meksikas Viljagerrero ziedu audzētāju ģimenes. Ļoti, ļoti skumja jaunas meitenes seja ar cieši aizvērtiem plakstiņiem – tā ir sešpadsmitgadīgā Karmelita, kas guļ savā gultā. Fotosensivitāte, ko izraisījusi lauksaimniecības indes radīta slimība, rada viņai tādas sāpes un jutīgumu pret gaismu, ka Karmelita vairs nevar iet ārā. Daudzās valstīs aizliegts lietot noteiktus ķīmiskos lauksaimniecības līdzekļus, taču valstīs, kur darbaspēks ir lēts, tie daudzviet joprojām atļauti.

    Arī Meksikā daļa šo bīstamo pesticīdu ir atļauti, un ziedu audzētāji ar tiem apsmidzina savas krāšņās plantācijas.

    Kristofera fotogrāfijās iemūžināti slimību skarti cilvēki un krāšņi ziedi, kas izaudzēti par šo slimību cenu, un šiem pašiem ziediem grezni izrotāta Viljagerrero baznīca. Ironiski, vai ne? Tas bija arī klauvējiens pie manas sirdsapziņas – vai, kaut ko iegādājoties, es vienmēr apskatos, kur un kā tas ražots? Ko es atbalstu ar savu naudu?

    Bija arī fotogrāfijas, kuras apskatot skumji smaidīju. Filipīnietes Hannas Rejas Moralesas fotogrāfijās Mājas Zelta gejiem iemūžināts paskumji sirsnīgs un mazliet amizants stāsts par kādu komūnu Filipīnās. Tajā apvienojusies grupiņa gados vecāku LGBT cilvēku, mazliet neparasta sabiedrība – sievietes un vīrieši, kas jau gadu desmitiem dzīvo kopā, ikdienā cits citu atbalsta, dala pienākumus un rīko šovus, lai kaut ko nopelnītu.

    Tā ir daudz vieglāk izdzīvot valstī, kur viņiem jāsaskaras ar diskrimināciju un beztiesiskumu vecuma un sociālekonomiskā stāvokļa dēļ.

    Bet blakus argentīnieša Karlosa Barrjas fotogrāfiju sērija Marijas ceļojums. Nogurusi, nosvīdusi pusmūža sieviete starp augstiem banānkokiem – tā ir Marija Fernandesa no Hondurasas darbā banānu plantācijā, brīdī, kad viņa jau četrus gadus nebija satikusi savas mazās meitas. Marija ar meitām 2017. gadā no Hondurasas ieradās ASV, lai meklētu patvērumu, taču tūlīt tika apcietinātas. Mariju deportēja uz Hondurasu, meitenītes ievietoja bērnu patversmē, bet pēc tam atļāva viņām dzīvot kopā ar Marijas vecāko dēlu, kurš jau dzīvoja ASV.

    Tikai piecus gadus vēlāk ģimenei ļāva apvienoties, un Marija atkal ieraudzīja izaugušās meitas. Arī tādi ir bēgļu un patvēruma meklētāju stāsti. 

    Mada Nisena fotogrāfiju sērijā Miera cena Afganistānā uzrunāja attēli ar bērniem – divu sieviešu pieturētu mazuli, kam ribiņas izspiedušās uz āru, un padsmitgadīgu puisēnu, kas atsedzis neglītu rētu sānā. Tie ir vienpadsmit mēnešus vecais Hojatulla un piecpadsmitgadīgais Khali Almads. Hojatulla vienkārši nepietiek ēdiena, taču tā ir ierasta lieta šajā ciematā, kur vairums izdzīvo no baltmaizes un ūdens diētas. Bet Khali rēta stāsta par pārdoto nieri – to par 3500 ASV dolāru pārdeva viņa vecāki, nespēdami citādi sagādāt ēdienu ģimenei. Bezdarbs un bads dramatiski palielinājis nelegālo orgānu tirgu. Tāda ir Afganistāna pēc talibu nākšanas pie varas.

    Lielais sausums krīzi tikai padziļinājis, un pašlaik pusei valsts iedzīvotāju nepietiek pārtikas un apmēram miljons bērnu ikdienā cieš no bada.

    Savukārt lielformāta foto, kur dramatiska vakara saule izgaismo rindu koka krustiņu bez uzrakstiem un vienam no tiem pārsegta oranža mazas meitenes kleitiņa, ir stāsts par 150 tūkstošiem Kanādas indiāņu, metisu un inuītu bērnu. 19. un vēl 20. gadsimtā viņi tika atņemti ģimenēm, mēģinot integrēt rietumnieciskajā sabiedrībā, bet pēc tam pakļauti vardarbībai un izmantošanai. Šo nezināmo bērnu kapsētu Kanādas valdība tagad, pēc daudziem gadiem, izveidoja, lai pieminētu indiāņu bērnus, kas mira Kamalopas indiāņu skolā Britu Kolumbijā Kanādā.

    Bet Pāvests Francisks pirms gada pasaulei publiski atvainojās par katoļu baznīcas rīcību, to visu atbalstot un veicinot.

    Fotogrāfe Ambera Brakena ar šo attēlu bija pirmā, kas ieguvusi World press foto gada balvu ar fotogrāfiju, kurā nav nevienas cilvēka figūras. Kari, klimata krīze, izžūstošas upes, lieli un mazi stāsti – man tas viss atgādināja arī to, cik ļoti, ļoti labi mēs tomēr šeit un pašlaik dzīvojam.

    *World press photo ir 1955. gadā dibināta neatkarīga bezpeļņas organizācija, kas katru gadu izvēlas labākās pasaules presē publicētās fotogrāfijas, apbalvo to autorus un rīko to izstādes.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē