Rīga -19°C 
Francijas prezidents Emanuels Makrons pēc Bardo nāves savā sociālo tīklu ierakstā vēstīja: Francija sēro par gadsimta leģendu. Un Bardo tiešām ir leģenda – lai arī kino bija viņas dzīves daļa samērā īsu laiku, tas bija pietiekami, lai Brižitas Bardo vārds uz mūžiem paliktu Francijas un pasaules kinovēsturē. «Viņas filmas, viņas balss, viņas žilbinošais spožums… Viņas skumjas, viņas patiesā, dāsnā aizrautība ar dzīvniekiem, viņas seja, kas kļuva par Mariannas seju… Brižita Bardo iemiesoja brīvību,» rakstīja Francijas prezidents.
Viņas dzīve bija gara un aiziešana apskaužama – Bardo nomira 91 gada vecumā savās mājās Sentropē Francijas Rivjērā. Dzīvoja kaislīgi, aizrautīgi, mīlēdama un brīžam būdama gandrīz līdz šausmām godīga un atklāta, tomēr vienmēr palikdama noslēpums.
Pareizā ģimene 15. rajonā
1934. gada septembra beigās Parīzes 15. kvartālā piedzima meitenīte, kuru vecāki nosauca par Brižitu Annemariju, otro vārdu dodot tādu pašu kā mammai. Vecāki bija turīgi: tēvs – inženieris, kuram pilsētā piederēja vairākas rūpnīcas, māte – apdrošināšanas kompānijas direktora meita. Brižita kopā ar jaunāko māsu uzauga plašā deviņu istabu dzīvoklī Parīzes centrā. Nedēļas nogalēs visa ģimene devās apciemot vecvecākus Francijas ziemeļos – viņu īpašumā bija no Norvēģijas atgādāts kalnu namiņš, kuru ieskāva plaši dārzi. Tēvam bija stingri uzskati, un ģimenē valdīja katoliskas tradīcijas, kam neviens pat nedomāja pretoties, – meitenēm bija jāapgūst labas manieres, jāprot uzvesties pie galda, jāvalkā pieklājīgas drēbes. Tēvam bija savi standarti, un tie bija jāievēro. Tomēr kaut kas Brižitā pretojās šai kārtībai… Vēlāk, domājot par šo laiku, viņa atcerējās kādu traumējošu notikumu: Brižita ar māsu spēlēdamās bija saplēsušas vecāku mīļāko vāzi, un tēvs abas nopēra ar siksnu – veselas 20 reizes! – un pēc tam izturējās pret meitām kā pret svešiniecēm, pieprasot, lai viņas uzrunā vecākus ar formālo otrās personas vietniekvārdu vous, ko franču valodā lieto, runājot ar nepazīstamiem vai sociāli augstākstāvošiem cilvēkiem. Šis incidents bija sākums tam, ka Brižita sāka just naidu pret vecākiem, un tas veidoja pamatu viņas vēlākajam dumpinieciskajam dzīvesveidam. Ģimene viņai nebija patvērums, stingrais tēvs un mūžam prasīgā, kritiskā, emocionāli distancētā māte ar saviem izteikumiem grāva meitenes pašapziņu. Tas atstās sekas uz mūžu un vēlāk manifestēsies, meklējot apliecinājumu savai vērtībai, pirmkārt, attiecībās ar vīriešiem, otrkārt, jūtoties pa īstam neieraudzītai arī kā aktrisei.
Baletdejotāja un modele
Kad Brižitai bija septiņi gadi, māte, pamanījusi meitā talantu, uzskatīja, ka viņai jāmācās baletskolā, un tā Brižita trīsreiz nedēļā sāka apmeklēt baleta nodarbības. Protams, turpinot arī mācības katoļu skolā. 1949. gadā viņa tika uzņemta prestižajā Conservatoire de Paris, un tajā pašā gadā meiteni pamanīja franču modes žurnāla Elle modes redaktore. Viņa nolīga pavisam jauniņo Brižitu, gandrīz vēl bērnu, par modeli, un jau 15 gadu vecumā Bardo nokļuva uz Elle vāka. Pateicoties modeles darbam, viņu pamanīja režisors Marks Alegrē, un sekoja Brižitas pirmās kinoproves – filmai Les Lauriers sont coupés. Par šādu notikumu attīstību it nemaz nepriecājās Brižitas konservatīvie vecāki, savukārt vectēvs visu komentēja ar vārdiem: «Ja arī viņa kļūs par ielasmeitu, tad ne jau kino dēļ…»
Liktenis un Rožē
Un tad notika tas, kas mainīja Bardo dzīvi uz visiem laikiem. Lomu filmā viņa neieguva, toties kinoprovēs kādu satika. Patiesībā viņš pamanīja viņu. 22 gadus vecais režisors Rožē Vadims bija Brižitas skaistuma un talanta savaldzināts. Un, lai gan meitenei bija tikai 15 gadu, viņi kļuva par pāri. Brižitas vecāki bija šausmās, viņi uzskatīja, ka Vadims ir pārāk vecs un nav pietiekami labs viņu meitai. Bija skaidrs, ka šīs attiecības traucēs mācībām un vēl vairāk pietuvinās meitu aktrises karjerai, ko viņi nu nemaz nevēlējās. Daudz nevilcinādamies, tēvs kādu vakaru paziņoja, ka jau nākamajā dienā Brižitai jākāpj vilcienā, kas viņu aizvedīs uz Angliju, lai turpinātu mācības drošā attālumā no mīļotā. Protestējot pret tēva lēmumu, Brižita iebāza galvu cepeškrāsnī, kur tobrīd bija atklāta liesma. Vecākiem neatlika nekas cits kā samierināties. Rožē apsolīja Brižitas vecākiem gaidīt, līdz meitenei paliks 18 gadu, un tad viņu apprecēt. Šis solījums mazliet nomierināja vecāku satrauktos prātus, un viņi atļāva turpināt abu attiecības. Un tiešām – tiklīdz Brižitai palika 18, viņi apprecējās. Tas notika1950. gada 20. decembrī.
Neviens no Brižitas vīriešiem nav spējis viņai dot to, pēc kā viņa visu mūžu ilgojās.
Bet stāsts jau ir ne tikai par mīlestību. Kā zināms, Rožē Vadims ir viens no visu laiku izcilākajiem franču kinorežisoriem un būtiski ietekmējis franču kino. Viņa vārds 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā kļuva par franču kino jaunā viļņa simbolu, un tas notika, lielā mērā pateicoties tieši sadarbībai ar jauno aktrisi Brižitu Bardo.
1956. gadā uz ekrāniem iznāca Vadima režisētā Un Dievs radīja sievieti ar Bardo galvenajā lomā. Filma kļuva par sensāciju ne tikai Francijā, bet arī starptautiski, bet Brižita Bardo gluži vai vienas nakts laikā – par ikonu. Šī loma nostiprināja arī Bardo sekssimbola statusu, viņa bija radījusi pavisam jauna veida sievietes tēlu kino. Filma izcēla Bardo dabisko skaistumu un jutekliskumu, taču ne tikai – tā arī guva milzīgus panākumus gan kritiķu vidū, gan komerciāli. Lai gan vērtējumi bija pretrunīgi – Bardo varone ļoti konservatīvajā pēckara Francijā tika uzskatīta par pārāk vieglprātīgu –, filma Un Dievs radīja sievieti padarīja Vadimu un Bardo par ietekmīgu pāri Francijas kinoindustrijā. Brižita bija uz žurnālu vākiem, filmu plakātiem – visur… Katra Bardo parādīšanās plašākai publikai, viņas īpašais valdzinājums, matu sakārtojums, dekoltē līnija – tas viss kļuva par apspriešanas objektu sabiedrībā, taču ļoti konfliktēja ar Bardo iekšējo būtību, un šī uzspīlētā, gandrīz vai uzspiestā sievišķība ar laiku kļuva par slazdu.
Pagāja tikai gads, un Brižitas un Rožē laulībai pienāca gals. Šī laulība gan arī nekad nebija bijusi kā saulaina pastaiga parkā – tā bija emocionāli trauksmaina. Attiecībās ienāca arī neuzticība. Filmēšanas laikā Bardo ļāvās dēkai ar ekrāna partneri Žanu Luiju Trentiņānu, un kaislību un emociju piesātinātas īsas dēkas turpmāk kļūs par daļu no Brižitas jūtu dzīves.
Tomēr līdz ar šķiršanos Bardo un Vadima attiecības nebeidzās. Viņi turpināja kopīgi strādāt pie vairākām filmām. Lai gan vairs nebija pāris, palika labi draugi līdz pat Vadima nāvei 2000. gadā. Viņi vienmēr atbalstīja viens otru un publiski viens par otru allaž izteicās ar lielu cieņu.
Ikona
Brižitas popularitāte auga. Viņa kļuva par iedvesmas avotu ne tikai parastajiem kinoskatītājiem, bet arī daudziem intelektuāļiem un māksliniekiem, piemēram, tolaik jauniņajiem Džonam Lenonam un Polam Makartnijam, kuri, Bardo izskata savaldzināti, pat pieprasīja savām tālaika draudzenēm nokrāsot matus blondus. Feminisma karognesēja Simona de Bovuāra 1959. gadā izdeva savu slaveno eseju Brižita Bardo un Lolitas sindroms, kurā aktrise tika attēlota kā visvairāk atbrīvotā sieviete Francijā. 1969. gadā Bardo tika izvēlēta par pirmo modeli Mariannai – Francijas Republikas simbolam. 60. gadu sākumā Bardo filmējās vairākās ļoti populārās franču lentēs, arī Anrī Žorža Kluzo Oskaram nominētajā drāmā Patiesība (La Vérité), Luija Malla filmā Privātā dzīve (Vie privée), kur viņa spēlēja kopā ar itāļu zvaigzni Marčello Mastrojāni, kā arī Žana Lika Godāra filmā Nicinājums (Le Mépris). Vēlāk Bardo bija arī lomas vairākās Holivudas filmās. Taču, gūstot arvien lielāku slavu un panākumus, arvien lielāka kļuva arī pretruna starp viņas publisko tēlu un iekšējo izjūtu. Bardo jutekliskums uz ekrāna atvēra viņai panākumu durvis profesijā, bet dzīvē publikas vērojošie un katru viņas ķermeņa līniju alkaini uzlūkojošie skatieni kļuva izturami arvien grūtāk.
Mīlestību meklējot
Par Bardo otro vīru – viņa bija precējusies četras reizes – kļuva Žaks Šarjē, ekrāna partneris filmā Babete dodas karā. Attiecības sākās vētraini, bet jau diezgan ātri – pēc trim gadiem – beidzās. Jau pirms laulībām Brižita gaidīja bērnu, diemžēl tas viņai neradīja nekādas priecīgas vai pacilājošas izjūtas. «Es neesmu gana pieaugusi, lai būtu laba māte,» viņa bija teikusi jau agrāk un savas domas nebija mainījusi. Aborti Francijā tolaik bija aizliegti, un grūtniecību viņa uztvēra kā sodu. Bardo dēls piedzima septiņus mēnešus pēc laulībām, turpat mājās, jo tuvumā pūļiem spietoja fotogrāfi cerībā iegūt kadrus ar grūtnieci Bardo. Grūtniecību viņa savās vēlākajās intervijās nežēlīgi pielīdzināja kancerogēnam audzējam, visai šokējoši paužot, ka «daudz labāk būtu gribējusi dzemdēt mazu kucēnu»… Brižita atteicās barot bērnu ar krūti, un ikreiz, kad viņa paņēma rokās mazo Nikolā, puisēns instinktīvi sāka raudāt. Pēc laulības šķiršanas Žaks Šarjē ieguva pilnu aizbildniecību pār dēlu. Presē aprakstīta epizode, kad, būdams jau tīnis, Nikolā reiz gribējis paciemoties pie mātes, bet viņa atteikusi dēlam, ka dodot priekšroku tovakar gaidāmajiem viesiem. Vēlāk gan Bardo savos memuāros rakstīja, ka mīl dēlu vairāk par visu pasaulē, bet viņš vispār nav vēlējies ar māti sazināties. Kad 1984. gadā Nikolā precējās, kāzās Brižita netika lūgta. Viņas vairākkārtējie mēģinājumi izlīgt ar dēlu palika bez panākumiem, bet 1997. gadā Nikolā iesūdzēja māti tiesā, pieprasot 17 tūkstošus mārciņu kompensāciju par viņas aizkarošajiem izteikumiem memuāros. Tiesa, 2018. gadā publicētajās atmiņās Brižita rakstīja, ka starp viņu un dēlu valdot miers un abi tiekoties reizi gadā.
39 gadu vecumā Brižita Bardo aizgāja no kinopasaules un turpmāk visu savu uzmanību veltīja rūpēm par dzīvnieku aizstāvību
Par Bardo trešo vīru kļuva vācu miljonārs Ginters Sakss. Viņš romantiski aplidoja aktrisi vārda vistiešākajā nozīmē, no helihoptera kaisot rozes pār viņas īpašumu. Diemžēl viņu laulībā nekā rožaina nebija. Laulības laikā Brižitai bija dēka ar franču dziedātāju un komponistu Seržu Geinsbūru, un tieši viņai Seržs uzrakstīja vēlāk pasaules slavu guvušo grāvēju Je t’ aime… moi non plus, kas, pēc Saksa lūguma, tā arī netika izdota – līdz brīdim, kad Geinsbūrs šo dziesmu ierakstīja vēlreiz kopā ar Džeinu Birkinu.
Bardo ceturtā laulība bija ilgāka nekā visas iepriekšējās – ar politisko padomnieku Bernāru d’Ormalu viņa bija kopā no 1992. līdz 2025. gadam. Un tomēr rodas sajūta, ka neviens no Brižitas vīriešiem nav spējis dot to, pēc kā viņa ilgojās visu mūžu, – sajūtu, ka viņa ir gana laba tāda, kāda ir, un nav jādara nekas vairāk, lai būtu mīlestības vērta. Visās Bardo attiecībās jaušama vai nu pārāk liela jūtu intensitāte, vai pārāk mazs atbalsts. Un, būdama laulībā vai kārtējā dēkā (piemēram, ar Pablo Pikaso), viņa tomēr nereti jutās viena. Presei Brižitas Bardo attiecību stāsti bija kā izklaidējošs seriāls, aizmirstot, ka galvenajā lomā ir dzīvs cilvēks. «Es nekad neesmu bijusi patiesi gatava zvaigznes dzīvei,» viņa ir atzinusi.
Jauna ēra
1973. gadā 39 gadu vecumā Brižita Bardo aizgāja no kinopasaules un turpmāk visu savu uzmanību veltīja rūpēm par dzīvnieku aizstāvību un labturību. Tieši ar to Bardo beidzot ieguva balsi, ko nespēja dot kinematogrāfs. Līdz pat savai nāves dienai viņa palika kaislīga dzīvnieku tiesību aizstāve. Uzskata, ka Bardo dziļo līdzjūtību, redzot dzīvnieku ciešanas, veidojis kāds sens notikums bērnībā. Mazajai Brižitai piederēja trusītis Noaro, bet notika tā, ka vecāki kādu dienu ģimenei pasnieguši Nuaro pusdienās… Brižitu šis notikums satrieca, un tas arī bija pamatā izpratnei, cik dzīvnieki ir neaizsargāti. 1986. gadā viņa nodibināja Brižitas Bardo fondu dzīvnieku aizstāvībai, jau pirms tam Bardo bija kļuvusi par veģetārieti un izsolē pārdevusi savas dārglietas, iegūtos aptuveni trīs miljonus franku ziedojot dzīvnieku labbūtībai. Vēlāk Bardo sūtīja protesta vēstules pasaules līderiem par konkrētu dzīvnieku iznīcināšanu, regulāri pauda skarbu viedokli par reliģiskajām dzīvnieku nokaušanas metodēm. Piemēram, 2010. gada augustā Bardo nosūtīja vēstuli Dānijas karalienei Margrētei II, aicinot apturēt delfīnu nogalināšanu Fēru salās. «Tās nav medības, bet gan masveida slepkavība! Novecojusi tradīcija, kam mūsdienu pasaulē nav attaisnojuma,» viņa rakstīja.
Bardo tiešām mīlēja dzīvniekus un mīlēja Franciju, taču savos izteikumos par dažādiem jautājumiem bieži vien bija tik kategoriska, ka par tiem ik pa laikam viņai nācās samaksāt lielas soda naudas. Piemēram, grāmatā, kas iznāca 2003. gadā, viņa pauda radikāli labējus politiskus uzskatus un kritizēja geju un lesbiešu kopienu, skolotājus un Francijas sabiedrības islamizāciju, par ko tika sodīta par naida kurināšanu.
Tāda viņa bija – bez robežām un vienlaikus kā šaurā būrī ieslodzīta. Brīvdienās Sentropē vai Kapri salā viņai paticis staigāt basām kājām. Droši vien viņa arī šobrīd kaut kur otrpus varavīksnes tiltam basām kājām pastaigājas kopā ar savu trusīti Nuaro, ar suņiem, kaķiem, delfīniem un visiem citiem dzīvniekiem, kuru dzīve bijusi laimīgāka un garāka, tieši pateicoties Brižitai Bardo. Sievietei, kura savā ziņā vienmēr palika mazā meitene no 15. rajona Parīzē.
