Rīga +9°C 
Tā tiem večiem vajag?
Par šo fenomenu daudz runā blogeri, influenceri un tamlīdzīgi virtuālie eksperti, un tēma ir pietiekami diskutabla, lai piesaistītu tūkstošiem komentāru – gan niknu, gan slīgstošu ļaunā priekā, sak, tā tiem stulbajiem večiem arī vajag. Virtuālajā vidē skaļi un dramatiski izskan daudz puspatiesību, kas vispārina un arī apgriež kājām gaisā patieso situāciju. Galu galā – vientulība ir personīgs un grūti apzināms jautājums, tomēr viedoklis par to ir katram.
Taču arī zinātnieki, kā arī psiholoģijas un mentālās veselības profesionāļi aizvien uzstājīgāk pauž bažas par vīriešu vientulības epidēmiju kā par nopietnu parādību. Lai gan vientulība var skart abus dzimumus un visus vecumus, turklāt līdz šim tradicionāli vairāk runāts par sieviešu vientulību, svaigāko pētījumu rezultāti liecina, ka vīrieši – īpaši jauni un pusmūža vecumā – satraucošā ātrumā grimst dziļā, pastāvīgā sociālā izolācijā.
Vientulība, protams, nav stāsts par fizisku atrašanos vienatnē. Runājot zinātniskos terminos, par vientulību sauc cilvēka sociālo kontaktu (draugu, paziņu, kolēģu) skaita un nozīmības neatbilstību šā cilvēka emocionālajām vajadzībām.
Gan Eiropā, gan ASV veiktās aptaujas apliecina, ka vīrieši ievērojami biežāk nekā sievietes atzīst – viņiem nav tuvu draugu.
Saskaņā ar Vašingtonas pētniecības centra PEW pētījumiem, 16 % vīriešu atzinuši, ka jūtas vientuļi visu laiku, un tas ir salīdzinoši straujš pieaugums salīdzinājumā ar līdzīgiem pētījumiem iepriekšējās desmitgadēs. 2025. gadā 24 % vīriešu kā savu draugu loku norādījuši 4–5 cilvēkus. Tas ir milzīgs kritums no 57 %, kas līdzīgu draugu skaitu norādīja divtūkstošo gadu pirmajā desmitgadē.
Ne tikai emocionāla
Šī tendence ir īpaši uzkrītoša jaunāku vīriešu vidū. Globālā pētījumu centra Gallup apkopotie dati rāda, ka katrs ceturtais vīrietis vecumā no 18 līdz 34 gadiem vientuļš jūtas «lielāko dienas daļu».
Pētījumu rezultāti arī apliecina, ka problēma nav tikai emocionāla, – laikus nerisināta, tā izraisa gluži taustāmas un izmērāmas fiziskas sekas.
Vientulība ir tieši saistīta ar paaugstinātu depresijas, trauksmes, sirds un asinsvadu slimību un pat priekšlaicīgas nāves risku. Atsevišķu pētījumu secinājumos vientulība raksturota kā globāla Rietumu sabiedrības veselības krīze, kuras ietekme tiek pielīdzināta pat smēķēšanai.
Tāpat vientulība tiek pieminēta kā viens no pašnāvības iemesliem – un vīrieši, kā zināms, no pašnāvības mirst ievērojami biežāk nekā sievietes (Latvijā vīrieši pašnāvību izdara sešas reizes biežāk nekā sievietes).
Protams, pašnāvība ir ļoti sarežģīts jautājums, kurā ir daudz dažādu nezināmo, tomēr sociālā izolācija tiek minēta kā viens no nopietnākajiem riska faktoriem.
Kāpēc tā?
Pētījumos par pēkšņo vientulības uzliesmojumu tiek minēti vairāki psiholoģiski un sociāli ekonomiski cēloņi, kā arī šobrīd notiekošas kultūras un dzīvesstila pārmaiņas.
1. Virtuālās ilūzijas
Sociālie tīkli, kas pārņem aizvien vairāk mūsu dzīves jomu, uzbur reālu sociālu kontaktu ilūziju, un tas jaunākajās paaudzēs pamazām sāk aizstāt īstas, dziļas cilvēciskas attiecības. Vienlaikus šīs paaudzes biedējošā ātrumā zaudē klātienes komunikācijas prasmes, kas vispār paver durvis un ļauj pieredzēt īstas, dzīvas attiecības. Acu kontakts, sarunas uzsākšana ar nule iepazītu cilvēku, prasme nolasīt neverbālos signālus – tas viss liekas tik sarežģīti, nogurdinoši un pat biedējoši, ka tā vietā šķiet kārdinošāk vakarus pēc garas darba dienas pavadīt, izkliedzot savu viedokli sociālo tīklu komentāros, iesmejot par komiskiem rīliem vai dzenoties pēc adrenalīna interneta spēļu čatgrupās. Tomēr galu galā ir taču skaidrs – ne sekotāju skaits Instagramā, ne jebkāda cita tiešsaistes mijiedarbība nemūžam nesniegs īstas sarunas emocionālo dziļumu un gandarījumu.
2. Klusēt un izturēt
Neprasme nodibināt emocionāli tuvas attiecības, protams, nav tikai mūsdienās pēkšņi uzdīgusi vīriešu problēma. Paaudzēm ilgi vīrieši no bērna kājas tikuši audzināti, ka īsts vīrietis spēj klusēt un izturēt.
Patriarhāta labākajās tradīcijās sievietes no laika gala uzlūkotas kā emocionāli nestabilākais dzimums – tāpēc runātīgums, atvērtība, empātija un citi emocionālas regulācijas instrumenti sievietēm tikuši piedoti.
Tikmēr zēnos uzteicamas vērtības bijušas stoicisms, neatkarība un emocionāla atturība, savukārt emociju un ievainojamības izrādīšana vai vēršanās pēc palīdzības uzlūkotas kā vājums. Šodien jau emocionāla izglītošana, kā arī savu izjūtu atpazīšana un atzīšana ir gluži normāla abu dzimumu bērnu audzināšanas daļa, taču vīriešiem, kas turas pie veco labo laiku vērtībām, tas ir daudz grūtāk. Viņi paliek emocionālā vakuumā un drīzāk izvēlas ignorēt psiholoģiskās un mentālās grūtības, nevis meklēt palīdzību.
3. Bez ordeņiem
Dažādu iemeslu dēļ mūsdienās ir gandrīz pavisam izzudušas vēsturiskās tradicionālās biedrošanās un komunikācijas formas. Baznīcas draudzes, arodbiedrības, klubi, brālības, korporācijas reiz vīriešiem sniedza iespējas savstarpēji sazināties un satuvināties īsti vīrišķīgā garā – strukturēti, kontrolēti un pēc reglamenta. Taču šodien aktīva klātienes piedalīšanās šādās grupās šķiet gandrīz kā dalība kādā viduslaiku bruņinieku ordenī – studentu korporācijās, dažādu interešu klubos un biedrībās ilgtermiņa biedru skaits ir dramatiski samazinājies. Bet līdz ar to gandrīz izzudušas šo biedrību fiziskās telpas, kur vīrieši kādreiz varēja brīvi nodibināt nozīmīgas cilvēcīgas saiknes. Ierasta vide saziņai un draudzības dibināšanai vienmēr bijusi darbavieta – taču mūsdienās krasi mainās arī tās veidols. Attālināta darba popularitāte, aizvien jaunu virtuālajā vidē bāzētu profesiju pieaugums, kā arī fizisku darba telpu izzušana atstāj savas sekas arī cilvēku attiecībās.
Pētījumi rāda, ka sava nozīme ir arī šābrīža nestabilajai ekonomiskajai un politiskajai videi. Darbs vēsturiski ir bijis identitātes un sociālās mijiedarbības avots. Šodien daudzās valstīs stabils darbs vairs nav garantēts, vīrieši (jo īpaši bez augstākās izglītības) saskaras ar sarūkošām darba izredzēm un ekonomisku nestabilitāti. Bet līdz ar to samazinās arī vīriešu iespējas jēgpilni sazināties, uzturēt kontaktus, būt uz viena viļņa ar līdzcilvēku sasniegumiem un zaudējumiem.
4. Vientuļo siržu epidēmija
Sociālajos tīklos visskaļāk apspriestais vīriešu vientulības faktors ir izmaiņas abu dzimumu lomās un savstarpējās attiecības. Mūsdienās – vairāk Rietumu pasaulē, bet ne tikai – sieviešu neatkarība, karjeras iespējas un līdz ar to arī ekonomiskā pašnoteikšanās turpina pieaugt un, vienkārši runājot, sieviete bez vīrieša ekonomiski un sociāli var izdzīvot.
Izrādās (un pētījumi to apliecina), ka romantisku attiecību trūkuma radīta vientulības izjūta vīriešus piemeklē ievērojami biežāk nekā sievietes (27 % vīriešu pret 12 % sieviešu). Vīrieši savā vientulībā arīdzan nereti mēdz vainot tieši sieviešu neatkarību, pārlieku augstos standartus un gluži vienkārši apzinātu izvēli dzīvot patstāvīgu dzīvi vienatnē. (Te gribas izdarīt nelielu atkāpi un pieminēt, ka atšķirībā no vīriešiem sievietes vientulību daudz izteiktāk izjūt, esot neapmierinošās ilgstošās attiecībās nekā būdamas vienas.)
Runājot par abu dzimumu izaicinājumiem veidot noturīgas, dziļas romantiskas attiecības, nevar nepieminēt iepazīšanās lietotņu popularitāti un pārmaiņas, ko tās radījušas, – bezgalīga skrollēšana un ilūzija, ka aizvien jauna, pievilcīga un daudzsološa materiāla birums ir nebeidzams. Un ka kaut kur tevi gaida vēl labāks variants… Bet pēcāk – drūma vilšanās, atskārstot, ka tā nu nepavisam nav taisnība. Ekonomiskās un sociālās grūtībās nonākuši vīrieši šajā krāšņajā un maldinošajā virtuālo konfekšu birumā mēdz pazust vispār – un tas tikai pastiprina viņu vientulības un izolācijas izjūtu.
Protams, romantisku attiecību vakuums šai vientulības epidēmijai par labu noteikti nenāk, tomēr speciālisti uzsver, ka svarīgi neuztvert šo problēmu tikai kā mīlas likstas, bet paskatīties mazliet plašāk.
Vientulība sniedzas tālāk par salauztām sirdīm un cerībām; draudzība un kopienas saites ir tikpat svarīgas (ja ne vēl svarīgākas) ilgtermiņa labklājībai.
Turklāt jāatzīst, ka vientulības sērga nebūt nav tikai vīriešu problēma – arī sievietes kļūst aizvien vientuļākas, tikai tas izpaužas nedaudz citādi. Vientulība drīzāk ir blakne plašākām sabiedrības pārmaiņām, kas tik strauji mainījušas un maina mūsu attiecības, pašvērtējumu, kopienu dinamiku. Kurp tas vedīs – rādīs laiks.
