Rīga +12°C 
Nansija Lībiete, sistēmiskā ģimenes psihoterapijas speciāliste, novērojusi, ka, vēloties iepriecināt otru, bieži vien automātiski gribam sniegt to, kas iepriecina mūs pašus. Bet ne vienmēr tas saskan, tāpēc ir jāmēģina saprast vai vienkārši pajautāt, kas otram patīk un liek justies mīlētam, un jāsniedz tas. Jā, arī tad, ja reizēm tas šķiet nesaprotami – kā gan var patīk tas, bet nepatikt šis? Bet mēs esam dažādi.
Gadās arī, ka gaidām no otra to, ko pašas nemaz nesniedzam, piemēram, labus vārdus un novērtējumu. Gaidām dāvanas, bet nemaz tā neapdāvinām otru…
«Kādā pāru terapijā, runājot par vajadzībām, sieviete atzina, ka viņai ir ārkārtīgi svarīgs tāds maigs, labvēlīgs pieskāriens, kas nav orientēts uz seksualitāti, taču sarunas laikā nonācām pie tā, ka sieviete pati to nemaz otram nesniedz. Tāpēc reizēm ir vērts paskatīties pašām uz sevi – ja es gaidu atzinību un komplimentus, vai pati otram parādu, ka viņš man ir svarīgs, ka mīlu un novērtēju viņu,» stāsta Nansija Lībiete.
Kad attiecības jau nonāk šķiršanās fāzē, nereti viens no partneriem atzīst – bija sajūta, ka otrs cilvēks tevi pieņēma kā pašu par sevi saprotamu, nebija nedz atzinības vārdu, nedz novērtējuma, pilnīgi nekā…
To, ka tu esi rūpējusies par otru, izrādījusi uzmanību, skapī krekli vienmēr bija izmazgāti un izgludināti, viņš pieņēma par normu. Parādīt otram, ka pamani viņa rūpes, pateikt paldies par veltīto laiku – tie nav nebūtiski sīkumi.
Attiecību sākumā viss notiek ļoti dabiski – mēs sniedzam otram dažnedažādas mīlestības izpausmes un runājam vairākās mīlestības valodās vienlaikus, bet laika gaitā pārejam uz to, kas šķiet ērtāks, vieglāks, pazīstamāks… Kādā brīdī viens vai abi pārī sāk izjust deficītu. Un, kad viens ieminas, ka ļoti pietrūkst kopā pavadītā laika, otrs metas aizstāvēties, jo teikto uztver kā kritiku. Kamēr viens runā par ilgām pēc kopā pavadīta laika, otrs dzird tikai un vienīgi pārmetumus un sāk taisnoties, ka jau tā ir noguris, lai nopelnītu ģimenei naudu. Un kaut kur tajā visā pazūd pats galvenais – mīlestība.
Mīlestības izpausmes, kas nesasniedz adresātu vai arī tiek nepareizi iztulkotas, parasti nevis uzreiz izraisa asus konfliktus, bet drīzāk veicina neapmierinātību, kas var gruzdēt ilgi.
Un tad šīs skumjas un ilgas izpaužas kā dusmas, īgnums, zāģēšana, bet aiz katras uzvedības izpausmes ir paslēpusies vajadzība, par kuru būtu svarīgi runāt. Ja gribam, lai dzīves buķete būtu pilnīga un pāra attiecības garšīgas, tad ik pa laikam ir jāpieber šīs garšvielas – mīlestības izpausmes. Lai kādā no mīlestības valodām tās būtu.
Pat no sirds dāvāta mīlestība var otram aizslīdēt garām un netikt novērtēta, jo mēs vienkārši pazūdam to tulkojumā. Kāpēc ir svarīgi sniegt otram to, ko viņš gaida, un tikpat svarīgi saprast, ko vēlamies paši, lasi šajā rakstā:
