Māsība, par kuru nezināju. Ko sievietes viena otrai var iedot, esot slimnīcā

Tu esi viena, kamēr nerunā un neatklāj otram to, ko pārdzīvo vienatnē. Brīdī, kad sāc stāstīt, izrādās, tepat līdzās ir sieviete, kura piedzīvojusi to, kas tev vēl tikai priekšā, bet viņai jau ir aiz muguras. Kamēr tu vēl baidies par gaidāmo operāciju, viņa iedrošina, atrod īstos vārdus un saka: viss būs labi.

Kad citai sievietei sarunas laikā atļaujies atklāt, ka tev gaidāma dzemdes izņemšana, uzzini, ka arī viņai tā ir izņemta, un sarunājoties nonāc pasaulē, par kuru nekad iepriekš nebiji dzirdējusi, lai gan tā vienmēr tepat vien ir bijusi. Tikai līdz šim bijusi tev neredzama, jo neattiecās uz tevi.

Tu labi atceries to dienu, kad uzzināji vēsti: lai atgūtu veselību, ir jārīkojas – nepieciešama operācija. Tu biji satriekta un mierināji sevi ar domu: nekas – kas jādara, tas jādara! Ja ārsts saka, ka tā tev ir labāk, tu uzticies viņam. Un tad to pašu dzirdi slimnīcā, kad kāda sieviete tev līdzās to pasaka skaļi – ārstu rokās viņa jūtoties drošībā.

Taču, piedzīvojot pēcoperācijas komplikācijas, šie vārdi iekrīt tavu sāpju bezdibenī – tajā brīdī jūties kā nelaimes čupiņa, kurai vienīgajai nodaļā nekļūst ar katru dienu labāk. Taču tad nāk atrisinājums, un kaut kur pa vidu starp šiem mirkļiem – neticību, ka viss būs labi, un apjēgu, ka viss ir labi, – tu smelies spēku sieviešu sarunās.

Joprojām meklēju vārdus, kuros ietērpt to, ko īsti man nozīmē šīs sievietes. Kopienas sajūta? Varbūt māsība?

Tu zini, ka viņas izturēs šo pārbaudījumu – tas nebūt nav pirmais, jo esi dzirdējusi viņu dzīvesstāstus, bet viņas nav zaudējušas dūšu, priecīgi čalo un dalās savos dzīves notikumos, un viņu smiekli dziedē ne tikai viņas pašas, bet arī tevi. Jo ir bijis arī ļoti daudz gaišuma, un tagad viņas, uzrāvušas gaišuma mēteli un apmetušas gaišuma šalli, pamet palātu cerībā te nekad vairs neatgriezties un, aizverot durvis, pirms tam vēl cieši apskauj tevi, atstājot mazliet sava gaišuma arī tev.

Jo tajā ir kaut kas brīnumains – kad sievietes sāk runāt un atklāti stāstīt… Kad uzticas cita citai. Kad atbalsta runājot. Un atbalsta klusējot.

Tādā brīdī šķiet tik pašsaprotami, ja sieviete, kuru iepazini tikai pirms dažām dienām, lūdz tev atsūtīt ziņu brīdī, kad tiksi ārā no slimnīcas, lai viņa zinātu, ka tev kļūst labāk. Jo viņa grib zināt, ka tev kļūst labāk. Un tad ir vēl kāda sieviete, kuru līdz šim neesi satikusi, – viņu ieved palātā, jo ir atbrīvojusies vieta, un pāris dienu vēlāk viņa uzdāvina tev burciņu ar pašas vāktu medu un pašas lasītu tēju.

Kaut kur pa vidu starp viņas ierašanos un tavu promiešanu ir mirklis, kad vēl guli gultā un gaidi labākus laikus, lai varētu beidzot celties, bet viņa piedāvā tev atnest trauku pie gultas, lai tu varētu iztīrīt zobus. Un šajā žestā ir tik daudz vārdos nepateiktā, vien nojaušamā… Bet tā medus burciņa jau iegūst pavisam taustāmas aprises tam, ko sauc par mīlestību.

Manās atmiņās ir vēl viena sieviete. Pāris dienu laikā viņa vārdu pa vārdam ir atklājusi savas dzīves bezdibeni – tajā varētu noslīkt asarās, bet viņā ir tik milzīgs spēks, ka arī tu saņem viņas dzīvesprieka šalti. Un tad ir mirklis, kad jūs atvadāties, jo beidzot tu esi tā laimīgā, kura var doties mājās, – tu pieej pie viņas gultas, apskauj, bet viņa iečukst tev ausī, ka esi viņai ļoti palīdzējusi. Un tu nesaproti, kā gan spēji palīdzēt, ja visu laiku tikai esi gulšņājusi tepat līdzās. Bet tā jau tie dzīves līkloči darbojas – mēs nezinām, ko cilvēks cilvēkam var dot…

Es rakstu šīs rindas pateicībā… sievietēm. Viņu spēkam un izturībai. Sieviešu solidaritātei. Arī ārstēm, māsiņām, sanitārēm – sievietēm, kurām tas ir darbs, tomēr ne tikai darbs, jo tajā visā ir tik daudz laipnības, līdzjūtības, empātijas, sirsnības…

Es joprojām meklēju vārdus, kuros ietērpt to, ko īsti man nozīmē šajās dienās slimnīcā satiktās sievietes, bet neviens no tiem īsti neatbilst tai iekšējai sajūtai, kurā atgriežos, domājot par viņām. Kopienas sajūta? Varbūt māsība? To es jūtu, arī runājot ar mammu, meitu, man tuvām sievietēm, draudzenēm un arī kolēģēm, saņemot atbalstu, iedrošinājumu. Tā ir kopā būšana ne jau tikai priekos, bet tieši grūtajos brīžos, kad cita citai esam līdzās – tik intīmi, tik sievišķīgi tuvu. Un, jā, tik ļoti cilvēciski tuvu!

Tā ir laba sajūta, ka neesi viena…

Jo tu neesi viena!