Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
***
«Manuprāt, pat Operā ne visi kolēģi zina, cik gadu vecumā sāku dejot. Tas man ir liels kompliments – tātad īsā laikā esmu spējis sasniegt citu baletdejotāju līmeni,» Kristaps smaida. Pašlaik mākslinieks dzīvo mājas režīmā tāpat kā daudzi no mums. Viņa ikdienu piepilda parastie mājas darbi un prieks par divus mēnešus veco dēliņu Kristoferu. «Šis neparastais laiks dāvā man lielisku iespēju – varu būt mājās ar mazo, būt kopā ar ģimeni, izbaudīt laiku, kāda citkārt nav bijis. Nododos saimnieciskajiem darbiem, gatavoju ēst, darbojos dārzā un kaļu plānus tālākai dzīvei.»
***
Savulaik Kristapu pamanīju, kad viņš ieradās biodanzas nodarbībā, kuru vadīja skolotāja Alehandra Viljegasa no Spānijas. Izrādās, viņš gribējis izmēģināt interesanto metodi, jo meklē, kas piepildīs dzīvi pēc baletdejotāja karjeras beigām, kuras šī mākslas veida pārstāvjiem pienāk visai ātri. Puisis uzsver, ka kustība vispār ir viņa dzīves virzītājspēks, jau vairākus gadus viņš meklē dažādas kustību izpausmes dejā. Taču tā nav bijis vienmēr.
«Ja kādreiz man kāds teiktu, ka gribēšu kļūt par baletdejotāju, es uzskatītu, ka šis cilvēks neganti joko.
Man pat sapņos nerādījās, ka dejošu uz Operas skatuves!» enerģiski iesaucas Kristaps.
Bērnībā viņš pat īsti nezināja, kas ir balets. Un vispār par mākslu daudz neaizdomājās. Ar dejošanu gan bija saistīts kopš sešu gadu vecuma, kad vecāki Kristapu aizveda uz sporta dejām. «Tolaik man labāk patika futbols, tomēr nepretojos. Vidusskolas laikā par savu dēvēju tautas deju kolektīvu Vainags. Es iemīlēju tautas deju, latviešu deju, turklāt man patika kopābūšana. Paralēli vēl šo to dejoju, salsu un tamlīdzīgi. Pateicoties šīm visām nodarbībām, man izveidojās laba ritma izjūta un koordinācija, kas vēlāk noderēja manā profesijā.»
***
«Kā balets ienāca manā dzīvē? Ļoti interesanti un negaidīti! Mācījos Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, fizikas novirziena klasē, bet domāju par dzīvi, kas ir pavisam citāda. Brālis un māsa bija izvēlējušies eksakto mācību virzienu, es viņiem sekoju. Drīz vien sapratu, ka šī joma man galīgi neder. Ja arī studētu kādu eksakto priekšmetu, nespēju sevi iedomāties sēžam pie dokumentu mapēm, tērptam smalkā uzvalkā un kaklasaitē. Dziļi sirdī jutu un zināju, ka man nepieciešams kas radošāks.
Tolaik mani ieinteresēja laikmetīgās dejas māksla, nolēmu studēt Latvijas Kultūras akadēmijā. Taču izrādījās, ka, stājoties akadēmijā, tiek prasīta klasiskā deja, baleta pamati. Es neko tādu nepratu. Meklēju iespējas mācīties un tā nokļuvu pie Lienes. Domāju, ka dzīvē notiek tikai tas, kas katram ir paredzēts un nepieciešams. Es sastapu cilvēkus, pateicoties kuriem nonācu baleta pasaulē,» uzsver Kristaps.
Lai gan daudzu gadu garumā Kristaps bija dejojis un sevi fiziski attīstījis, tomēr baleta mākslai tas izrādījās par maz. «Es biju stīvs, ciets – tā to dēvē baletdejotāji. Necik augstu nevarēju pacelt kājas, arī lokanības trūka. Taču balets man iepatikās, šī grācija un klasiskās kustības, mūzika, kuras pavadībā trenējos… Iespaidoja arī manas pirmās skolotājas Lienes personība. Liene it kā paņēma mani aiz rokas un ieveda brīnišķīgajā mākslas un baleta pasaulē. Viņa ir neparasta sieviete, tāds kā cilvēks orķestris – savā dzīvē apguvusi daudz ko, aizrāvusies ar mūziku, medicīnu un deju. Mēs daudz strādājām treniņzālē, bet gājām arī uz teātra izrādēm. Vēlāk, kad ceļojām, vienmēr atradām iespēju apmeklēt mākslas galerijas, koncertus un izrādes.
Tas viss ietekmēja mani kā cilvēku un deva iespēju attīstīties kā personībai. Sākumā man šķita, ka svarīgi ir sevi attīstīt fiziski, lai es būtu spēcīgs, lokans, atsperīgs, tomēr ar laiku sapratu, ka no svara arī tas, kāds ir baleta mākslinieka raksturs, intelekts, emocionālā inteliģence.»
***
«Sākumā izskatījās, ka man nav nekādu dotību. Tomēr turpināju.
Tajā vasarā, kad sāku strādāt kopā ar Lieni, es trenējos katru dienu, pat divreiz dienā. Bija fiziski grūti, ļoti grūti. Taču manī dzima spīts – nepadošos! Esmu diezgan spītīgs – ja kaut ko ieņemu galvā, tad to arī piepildu.»
Kad radās ideja, ka Kristaps varētu mēģināt iestāties baletskolā, protams, tas šķita diezgan nereāli, jo viņam jau bija 17 gadu.
««Vai baleta čībiņas tev ir? Un triko? Vai baleta kustības zini?» Tie bija pirmie jautājumi, kurus man uzdeva toreizējais baletskolas direktors Haralds Ritenbergs.»
Kristapam ļāva piedalīties 5. klases mācībās (parastajā vidusskolā tā ir 9. klase) pie pasniedzējas Regīnas Kaupužas. Paņēma uz izmēģinājuma laiku – ja puisis nokārtos visus eksāmenus vismaz uz piecnieku, tad rudenī varēs kļūt par pilntiesīgu skolnieku. Un tajā rudenī viņš sāka mācīties raksturdeju pedagoga un baletmeistara Mariana Butkeviča klasē.
***
«Tolaik man vairs neeksistēja nekas cits. Dzirdot mūziku un dejojot, es nokļuvu fantastiskā pasaulē. Es daudz ko nezināju, bet kustējos tā, kā mans ķermenis to juta. Ja jautāju skolotājam, kā šo kustību labāk izpildīt, viņš teica vienkārši: dari! Tas palīdzēja neiestrēgt.
Man bija stipri jāiespringst, lai paveiktu gandrīz neiespējamo, gluži vai jāielec ejošā vilcienā – trīs gados jāapkopo astoņu gadu zināšanas. Turklāt vienlaikus ar mācīšanos baletskolā pabeidzu vispārizglītojošo vidusskolu. Pēc tam iestājos Jāzepa Mediņa Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas programmā. Vēl lielāka jautrība sākās nākamajā gadā, jo līdzās mācībām akadēmijā un baletskolā sāku strādāt Operā. Tas bija mans sapnis. Kad tiku teātrī, mērķi un ambīcijas auga. Tolaik es jau dejoju lielu daļu repertuāra, un mani pieņēma darbā uz pusslodzi.
No rīta devos uz akadēmiju, vakarā – uz baletskolu, bet pa dienu strādāju Operā. Tāds nebeidzamais ritenis.»
***
Kristaps brīžiem runā sparīgi, tad aizdomājas, skatās tālumā, apklust. Pārtraucu klusumu un pavaicāju: «Dejoji baletu un sadejojies ar savu Lieni?»
Kristaps silti pasmaida: «Ir tāds teiciens, ka aiz katra stipra vīrieša stāv vēl stiprāka sieviete. Bez Lienes es nebūtu tas, kas esmu. Es ticu, ka katra satikšanās notiek ar kādu mums iesākumā nenojaušamu jēgu. Es ticu liktenim, tātad tā vajadzēja notikt, ka esam kopā. Es ticu, ka tā bija ierakstīts Visumā. Un tagad mums ir turpinājums, mazais Kristofers. Kad dēlu pirmoreiz ieraudzīju, mani pārņēma neaptverama mīlestības un laimes sajūta. Šī mazā dvēselīte, kas nupat kā atnākusi, ir daļa no manis!
Bērniņa piedzimšana ir liels notikums, domāju, pats svarīgākais cilvēka dzīvē, vismaz manā noteikti.»
***
Kristapa baleta karjera izvēršas visai veiksmīga. Jau otrajā sezonā Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis uztic viņam dažādas lomas. Pēdējie divi gadi bijuši piesātināti. Par sev nozīmīgu baleta izrādi Kristaps dēvē režisora un horeogrāfa Sergeja Zemļanska iestudēto pasaulslaveno Remarka romānu Trīs draugi ar komponista Pāvela Akimkina mūziku. Šajā baleta izrādē Kristapam ir titulloma, viņš ir viens no Roberta lomas izpildītājiem.
«Tā ir emocijām bagāta loma, man jāspēj sevī atvērt Roberta raksturu un personību. Daudziem šķiet, ka baleta mākslā svarīgākais ir tehniski kvalitatīvi nodejot. Tad jau to varētu salīdzināt ar cirku – taisi špagatu, lec, griez pirueti… Balets ir māksla, simbioze, ko veido tehniski pareizi izpildītas kustības kopā ar aktierspēli. Uz skatuves strāvo emocijas, rodas stāsts. Man vislielākais gandarījums ir tad, ja jūtu, ka baleta stāstu esmu aiznesis līdz skatītājam. Es atveros emocionāli, kaut reizēm domāju, ka nomiršu, ka salūzīšu… Tā jau ir, kad notiek transformācija. Katru reizi tā ir kā maza nāve un piedzimšana. Šī izrāde gluži kā šā brīža pasaules situācija maina manu domāšanu.
Tāpat notiek arī horeogrāfa Antona Freimana viencēlienā Hamlets un Elzas Leimanes iestudētajā (Ne)stāsti man pasakas. Laikmetīgajās izrādēs man bieži ir sajūta, ka dejoju aizvērtām acīm.
Laikam jau tas man ir raksturīgi. Dejoju vairāk ar sajūtām, nekā ar prātu.»
***
Līdzās baletam Kristaps darbojas kā repetitors tautas deju ansamblī Dardedze. Pats gan nedejo. Reiz skatē nācās aizvietot kādu puisi, un tad varēja redzēt, ka «atšķiros no citiem dejotājiem – tautas dejām esmu pārāk nostiepts, graciozs, lieku kājas pārāk augstu».
Kopā ar sievu viņi vada studiju Veido sevi. Liene māca bērniem un pieaugušajiem baleta kustību pamatus, Kristaps – laikmetīgo deju un tā dēvēto baleta fitnesu. Pēdējā laikā gan viņš studijā darbojās mazāk, jo teātris paņēma visu. Pašizolācijas periodā atkal parādījies laiks studijai, jo viss notiek mājās. Studijas audzēkņus māca tiešsaistē – Zoom platformā.
«Ir patīkami būt kopā ar citiem cilvēkiem, pat ja tas nenotiek klātienē. Svarīgi arī turpināt kustēties. Ikdienā sevi uzturu fiziskā kondīcijā – vingroju un stiepjos, pildu savus vingrinājumus. Vien gurnu daļā nelieku lielu slodzi, tas veselības problēmu dēļ. Ķermenis ilgojas pēc kustībām, turklāt izvingrošanās palīdz arī psiholoģiski – pavēdina galvu.
Forma zūd ļoti ātri, pietiek netrenēties kaut vai pāris dienas. Bet, ja dīkstāve ilgs vairākus mēnešus, nāksies likt kopā visu ķermeni. Atsākot sezonu – lai vai kad tas notiks –, viss būs jāsāk no jauna,» prāto Kristaps.
«Man vienmēr paticis sports – futbols, volejbols, vieglatlētika. Ar prieku slidoju, aizrāvos ar kalnu slēpošanu. Kopš sāku nodarboties ar baletu, sportošanā kļuvu piesardzīgs. Ķermenis ir mans instruments, kas jāsaudzē, līdzīgi kā rokas pianistam vai vijolniekam.»
***
Saglabāt pozitīvu pašsajūtu Kristapam palīdz dažādas metodes. Jau labu laiku viņš interesējas par garīgām praksēm, apguvis reiki, cigunu, taidzi. «Būt uz skatuves ir ne tikai bauda un patikšana, bet arī zināms stress, tādēļ meklēju ko tādu, kas sniedz mieru, palīdz līdzsvaroties. Citādie vingrinājumi palīdz sakārtot enerģiju, lai tā brīvi plūstu. Lai notiek enerģijas kustība un mierīga plūsma, lai ķermenis atpūšas un atjaunojas.
Ir sācies jauns laikmets, tādēļ ir nepieciešams iekustināt jaunās enerģijas, bet no vecajām pilnībā jāatbrīvojas. Tas, kas pašlaik notiek pasaulē, iespējams, beidzot ļaus nomainīt visu veco. Es par šiem procesiem lieki nerunāju, tie katram pašam jāsaprot un jāsajūt.»
