12 iemesli, kāpēc adoptēt pieaugušu suni

Parasti, kad izsveram iespējas turēt suni, domājam par kucēna iegādi. Iztēlojamies, cik mīlīgs un jauks viņš būs un kādu jautrību sagādās. Tas viss ir tiesa, bet līdz ar viņu mājās ienāks arī visai liels jūklis – apgrauztas un sabojātas mantas, noplēstas tapetes, piečurāti paklāji un daudzas citas kucēna sagādātas problēmas. Suņuks prasīs milzums laika un enerģijas, iekams no viņa izaugs gudrs, paklausīgs draugs un kompanjons. Varbūt tomēr labāk adoptēt jau pieaugušu suni? Ir vismaz ducis iemeslu, kāpēc tā būtu laba izvēle…

1. Tev ir iespēja darīt labu.
   Tev ir iespēja izglābt un darīt laimīgu suni, kuram dzīvē nav paveicies. Ja šis suns ir no patversmes, patiesībā tu palīdzēsi vēl vienam dzīvniekam, jo patversmes ir pilnas ar bezpajumtes suņiem, un nu atbrīvosies vieta, kur varēs izmitināt vēl kādu dzīves pabērnu, iekams viņš atrod jaunas mājas.
2. Iegūsi patiesu un uzticamu draugu.
   Tu iegūsti draugu, kurš tevi mīlēs līdz pēdējam elpas vilcienam. Suns, kurš izcietis pārdzīvojumus – zaudējis saimniekus, ticis pamests vai viņam nodarīts pāri –, simtkārt labāk pratīs novērtēt tavu gādību un būs par to pateicīgs, jo viņš zina, kā ir, ja tās nav. Tāpēc patversmes dzīvnieki saviem māju devējiem pieķeras no visas sirds. Viņš tevi apbalvos ar uzticību.
3. Nebūs jāradina pie elementāras kārtības.
   Pieaudzis suns ir pieradināts pie dzīves mājoklī kopā ar cilvēkiem, un tev nebūs socializācija un uzvedība jāsāk mācīt no nulles. Viņš zinās, ka nokārtoties ir jāiet laukā un pārējā laikā jāpaciešas, iekams saimnieks vedīs pastaigā. Bet, ja stāvoklis ir pavisam spiedīgs, jārāda saimniekam zīmes par vajadzību iziet laukā. Pat tad, ja adoptētais suns visā līdzšinējā dzīvē nekad nav dzīvojis istabā un neko nezina par labām manierēm, viņš noteikti spēs paciesties ilgāk nekā kucēns.
4. Necietīs tavas mantas un mājokļa interjers.
   Pieaugušam sunim neaug zobi un viņam nav nepieciešamības nemitīgi kaut ko grauzt. Tas nozīmē, ka mājās mēbeles nebūs apskādētas un tavi jaunie un dārgie ādas zābaki un citi apavi paliks neskarti.
5. Netraucēs nakts mieru.
   Kucēnam ir grūti nogulēt mierā tik ilgi, cik guļ cilvēks. Viņš arī vienkārši nespēj paciesties astoņas stundas, gaidot, kad viņu kāds vedīs ārā. Ja saimnieks to nedara, tad istabās radīsies peļķes. Ar vecāku suni nemēdz būt šādu problēmu, un viņš labi zina, ka saimnieks nav jāmodina.
6. Labāk veiksies apmācība.
   Pieaudzis suns spēj koncentrēties labāk nekā kucēns, tāpēc viņam būs vieglāk iemācīt jaunas komandas. Paklausību, iespējams, vajadzēs tikai atkārtot. Viņš noteikti jau būs iemācījies saprast daudzus vārdus no cilvēku valodas un labāk spēs aptvert, ko tu no viņa vēlies panākt. Komandu apmācībā sākumā grūtības sagādā nevis suņa negribēšana sadarboties, bet gan viņa nesapratne, kas no viņa tiek prasīts.
7. Veiksmīgi iekļausies cilvēku barā.
   Vecāks suns, kurš jau ir pieredzējis, labi iekļaujas ģimenes dzīvē, jo viņš jau pazīst baru, kurā galvenais vadonis vienmēr ir saimnieks, un arī citu mājokļa cilvēku statuss ir augstāks ar viņējo. Viņš necentīsies par katru cenu iekarot barveža lomu.
8. Tas nav kaķis maisā.
   Ņemot kucēnu, tu nekad simtprocentīgi nezini, kas no viņa izaugs. Visi kucēni ir jauki un mīlīgi, bet no jauktenīšiem var izaugt ne tikai raksturā, bet arī izskatā un lielumā neprognozējams suns. Turklāt daudzas ģenētiski iedzimtas vai no vecākiem pārmantotas kaites parādās tikai ar laiku, iespējams, pat tikai pēc vairākiem gadiem. Ņemot jau pieaugušu suni, tev viss ir kā uz delnas. Suņi nemēdz izlikties labāki nekā ir patiesībā un nelāgas rakstura iezīmes jau būs pamanāmas.
9. Lielisks kompanjons.
   Suns ar dzīves pieredzi var būt daudz labāks pastaigu kompanjons nekā kucēns. Viņš necentīsies ik uz soļa mesties izpētīt visu pasauli, pievērsties katram garāmgājējam un trauksmaini reaģēt uz katru neparastāku troksni. Vecāki suņi vairāk uzmana savu saimnieku, lai nepazaudētu viņu. Tavs kompanjons ļaus tev pastaigas laikā arī atpūsties, jo vecāki suņi nemēdz skraidīt bez apstājas, viņi arī labāk saprot saimnieka vēlmes, neprasot nepārtrauktu uzmanību. Kad pārnāksi no darba noguris, viņš ļaus tev atpūsties. Viņš arī sapratīs tavu garastāvokli un nepieprasīs jautras rotaļas, ja būsi saskumis.
10. Var palikt viens pats mājās.
    Lielākā daļa pieaugušu suņu zina, kā uzvesties, kad saimnieka nav mājās, un nedara tādas blēņas, kādas sastrādā garlaicības mākts kucēns. Vecāks suns lielāko daļu piespiedu vientulības laika pavada gulšņājot, īpaši, ja pirms tam jau ticis izvests pastaigā. Suns arī ātri ielāgo, kad saimnieks atgriežas, un prot pacietīgi gaidīt.
11. Nebūs izlutināts.
    Suņi, kuri uz savas ādas izjutuši dzīves skarbo pusi, nemēdz būt izlutināti un izvēlīgi barības ziņā. Tev nebūs jāgādā neskaitāmi barības veidi, lai beidzot atrastu, ko tavs mīlulis labprāt ēdīs. Nokļuvis jaunās mājās, viņš nepieprasīs vietu tavā gultā vai uz dīvāna. Ja viņš ir pieredzējis dzīvi uz ielas vai tupēšanu pie ķēdes, viņš būs pateicīgs par jebkuru kaktu, ko viņam piedāvāsi.
12. Mazākas izmaksas.
    Ņemot suni no patversmes, viņš jau būs veterinārārsta izmeklēts, vakcinēts un attārpots, varbūt pat kastrēts. Tas viss kopumā atvieglos tavas izmaksas. Pieaudzis suns parasti retāk jāved pie ārsta, jo viņam ir labāka imunitāte un viņš arī tik bieži nav jāattārpo kā kucēns. Turklāt viņš vairs nemēģinās pagaršot dažnedažādas neēdamas lietas, kas bieži rada gremošanas problēmas vai pat sastrēgumus vēderā. Protams, var gadīties, ka suns sirgst ar kādu ielaistu vai hronisku kaiti, bet par to tu varēsi iztaujāt patversmes darbinieku, un, suni adoptējot, tam vairs nevajadzētu būt negaidītam pārsteigumam.