Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Sarkanā ozola un brāļu dižskābaržu ceļojums
Iespējams, par lielu koku pārstādīšanu vairāk uzzināji, ja palasījies par Rīgas autoostas sarkanā ozola ceļojumu. Koku pie jaunatklātajām starppilsētu autobusu piestātnēm iestādīja 1964. gadā, taču vairāk nekā pēc pusgadsimta Rail Baltica projektos tam vieta vairs neatradās, tātad – bija jānocērt. Tomēr sabiedrība pēkšņi sāka diskutēt – gan par konkrētā koka simbolisko un ekoloģisko nozīmi, gan iespēju to saglabāt, piemēram, pārstādot citā vietā, gan arī par tiem trakajiem, kuri viena kubikmetra malkas dēļ ceļ tādu traci. Jo kas gan ir viens neliels koks megaprojekta vidū? Tomēr ozolu pārstādīja, kaut tas bija tehniski sarežģīti: tam traucēja ne tikai apakšzemes komunikācijas, bet arī tramvaja kontakttīkli, un pati pārvietošana ilga deviņas garas nakts stundas. Sākumā ar celtni 40 tonnas smago koku ar metāla palīgkonstrukcijām iecēla treilerī, tad veda 150 metrus līdz vietai Ģenerāļa Radziņa krastmalā, kur tas turpmāk stāvēs. Savu artavu sarežģītībā sniedza arī koka pārstādīšanai ļoti nepiemērotais laiks – jūnija vidus, kad lapotne ir pašā kuplumā.
Vērienīgu koku staigāšanu piedzīvoja arī Uzvaras parks, kur ziemā vienlaikus tika pārstādīti divi piecdesmitgadīgi dižskābarži,
jo traucēja panorāmas ratam. Iespējams, šī ir pirmā tik komplicēta pārvietošanas operācija Ziemeļeiropā, jo koki bija savijušies ar saknēm. Aptuveni 60 tonnu smagā krava pārceļoja 40 metru tālāk, kur nu abi brāļi dižskābarži braši iesakņojušies nelielā mākslīgi veidotā pakalnītē.
Gan autoostas sarkanajam ozolam, gan Uzvaras parka dižskābaržiem otro iespēju deva dārznieks, ainavu arhitekts Edgars Neilands un viņa vadītā uzņēmuma Labie koki pieredzējušie arboristi. Atbildot uz prātīgo pilsoņu jautājumiem – vai ir vērts tā tērēt līdzekļus un spēkus, lai pārstādītu trīs kokus, kuri nav pat dižkoki, – viņš nelokāmi ir pārliecināts, ka jā. Kaut vai tādēļ, lai pievērstu uzmanību, ka lielajiem kokiem ir īpaša vērtība. To lapotne ne tikai sniedz ēnu karstumā, aiztur vēju un līdz ar to arī putekļus, mazina klimata pārmaiņu efektus, piesaista ogļskābo gāzi, vienlaikus atbrīvojot skābekli, sniedz mājas un patvērumu citiem floras un faunas pārstāvjiem, bet arī uzlabo pilsētas ainavu, liecina par vēsturi un ir vienkārši skaisti.
Ko mums būs mācīties no koku civilizācijas?
Edgars Neilands teic, ka viņa mūža aicinājums ir celt koka kā dzīvas būtnes, ne tikai malkas vai būvmateriāla vērtību.
«Ja uz koku lūkojamies no dažādu civilizāciju skatpunkta – pieņemot, ka ir, piemēram, slieku, putnu, cilvēku un vēl daudz citu civilizāciju, – tad koku pasaule ir miljoniem gadu vecāka par mums, cilvēkiem. Koki rāda, ko patiesi nozīmē modernais jēdziens ilgtspējība, kuras dēļ nu Eiropa ir ar mieru upurēt savu labbūtību. Mēs sākam saprast, ka bez ilgtspējības labbūtībai nav izredžu. Tas laikam nozīmē – pieaugt, un to no kokiem var mācīties simtreiz labāk nekā no kura katra valsts vadītāja vai pat ekologa. Jebkurš koks savā civilizācijā – vai tas būtu pīlādzis, ozols vai priede – pastāvēs vēl miljoniem gadu, jo viņi jau ir noregulējuši, kā darboties ar enerģiju, kā sadarboties ar apkārtējo vidi, citām sugām un civilizācijām. Rau, mēs runājam par kokiem kā dzīvu civilizāciju, līdz ar to – kā vērtību,» filozofē pieredzējušais arborists.
Protams, pārliecinošāki gan ir argumenti, kuros dominē skaitļi, īpaši eiro izteiksmē, jo tad šis lielums top izmērāms. «Kokaudzētavas audzē kokus, lai pārdotu. Piemēram, mazs kociņš, tāds metru garš, maksā trīs eiro, trīsmetrīgs – jau 300 eiro, bet sešmetrīgs – tūkstoš eiro, turklāt, lai tādu pārvietotu, ir nepieciešama jaudīga tehnika, jo ar traktoru to ir grūti paveikt, tātad koka cenai ir jāpieskaita tehnikas jaudas un ceļa izdevumi. Jā, kādreiz faraons lielus kokus varēja pārvest ar kuģi, bet muižnieks, kurš iekārtoja parku, lika rakt kalpotājiem un ar zirgu pārvest – viss atkarīgs, cik esi gatavs maksāt. Un arī mūsdienās, ja vien koks ir tava prioritāte, ir iespējams iegādāties tādu 10 līdz 20 tonnas smagu un 12–13 metru garu četrdesmit, pat piecdesmit gadu vecu koku par aptuveni 20 tūkstošiem eiro un pārvest uz savu pagalmu, jo transportlīdzekļa gabarīti un valsts ceļu noslodze to pieļauj. Tad vēl ir jāiestāda un jārūpējas, lai koks ieaugtu, tātad tam ir vajadzīgas ne tikai iespējas, ko sniedz nauda, bet arī laiks, kas nepieciešams augšanai. Un, ja tad kāds nolemj, ka nozags vai nozāģēs to tavu koku, tiesa zaglim vai postītājam lems kompensēt zaudējumu, un tas ir pierādāms lielums, ko viens koks var izmaksāt, – 10, 20 vai pat 50 tūkstošus eiro.
Koks nav tikai malka, tas ir kas daudz vairāk.
Tāpēc gandrīz katrs koks, kas ir tavā privātajā dārzā vai pagalmā, ir vidēji simt, bet atsevišķi koki – pat tūkstoš reižu vērtīgāki par steru malkas. Un tā es uz to lūkojos – mans darbs ir celt koku reālo vērtību.»
Luksofora princips
Tikko uz ekrāniem iznākušajā dokumentālajā filmā Ieraudzīt Staburagu kāda kundze stāsta, ka no iepriekšējām – applūdināšanai nolemtajām – mājām pārstādījuši ābelītes, tiesa, tās jaunajā vietā nav augušas tik labi. Tas ir viens no daudziem stāstiem par koka sentimentālo vērtību, kuras dēļ, ceļot māju vai izbūvējot ceļu, cilvēki dara trakas lietas, un ne jau tikai Blaumaņa Indrānos vien.
Taču, būvējot vai pārbūvējot nekustamo īpašumu, kurā ir koki, vispareizāk ir aicināt arboristus tos novērtēt. «Mērnieki fiksēs, ka īpašumā desmit koki ir tieviņi, bet desmit resni, tāpēc tie ir jāsaglabā, bet tievos var zāģēt.
Taču mērnieks nezinās, ka viens no tiem resnajiem ir avārijas stāvoklī, nopuvušām saknēm, un pirmajā lielajā vējā gāzīsies,
savukārt koku pazinējs paskatīsies, cik daudz laika kokam vēl lemts dzīvot un varbūt tā resnā vietā ir jāatstāj divus tievos, jo tie augs un zaļos vēl ilgi,» spriež arborists, skaidrojot, ka, apsekojot kokus īpašumā, viņi pielieto savdabīga luksofora principu, kuru pēc tam ņem vērā arhitekti un ainavu arhitekti. Proti, ar violeto tiek apzīmēti valsts nozīmes dižkoki vai dendroloģiskie retumi, ar sarkano – ļoti vērtīgie, tātad šo dēļ ir vērts cīnīties, un, ja nepieciešams, pārvietot uz citu vietu. Zaļi iezīmēti koki ar potenciālu, pelēki ir tie, kuros nav vērts ieguldīt, ja jāizšķiras par radikāliem risinājumiem, savukārt baltā krāsa nozīmē, ka koks nekādā ziņā tur nav atstājams, jo apdraud vai nu cilvēku, vai citas sugas, kam traucē pilnvērtīgi attīstīties, proti, runa ir par invazīvajiem augiem.
Tagad, kad ne tikai Latvijas vai Baltijas, bet arī Eiropas dārzniecības un stādaudzētavas piedāvā ne tikai dažādus, bet arī dažādu vecumu un lielumu kokus un krūmus, Latvijas privātajos dārzos zaļo arī savulaik par eksotiskiem uzskatīti augi, nu kaut vai tulpju koks, ginks vai augumā prāvāka īve. Interesanti ir tas, ka šāda prāvāka īve uzreiz kļūst arī par vietējas nozīmes dižkoku, protams, ja parametru dēļ atbilst šim statusam. Cits jautājums, cik tāds Vācijā augušas īves ceļojums uz Latviju izmaksā – ne jau tikai tūkstoši desmit par stādu, bet arī ceļa izdevumi un iestādīšana, īpaši, ja paredzētā vieta ir maza, turklāt sarežģīti līdz tai nokļūt. Edgars Neilands min līdzību ar milzīgo ginku, kurš aug bulvāru loka skvērā starp Latvijas Universitāti un Operu – tā vērtība mērāma simtos tūkstošu eiro, bet, ja nu tas būtu jāpārstāda, tas izmaksātu vēl tikpat, jo vietai ir grūti piekļūt, koks ir milzīgs, turklāt pēc tam nāktos izpostīto vietu labiekārtot.
Vai vecs koks ieaugs jaunā vietā?
«Mēs laužam mītu, ka vecus kokus nevar pārstādīt. Nevar, ja nav spēka, līdzekļu, tehnikas un zināšanu. Bet, ja tas viss ir, – var! Turklāt mūsu statistikā veci koki ieaugas labāk par jauniem,» stāsta Edgars Neilands.
«Patiesībā tur nav nekā sarežģīta – ja ņem līdzi visas auga saknes, ja pats koks ir labā fiziskā kondīcijā, tas ieaugas ļoti labi.
To varu mācīt arī tiem, kuri nealgos arboristus, bet darīs paši, – galvenais ir nenoraut un saglabāt visas pirksta resnuma saknes un jaunajā vietā nodrošināt gaisu, mitrumu un stabilitāti, kā arī nedaudz organisko vielu, tad iespēja, ka koks aizies bojā, ir pavisam maza.»
Starp citu, šis laiks – rudens beigas, kad visas lapas ir nobirušas, – ir labākais, lai pārstādītu lielus kokus, un to var darīt pat tad, ja zeme ir sasalusi. Tiesa, sals nav labākais laiks, lai pārstādītu skujkokus, netraumējot saknes, taču līdz ar pirmajiem pavasara vēstnešiem līdz pat lapu plaukšanai var ķerties pie darba.
Latvijā aptuveni 30 uzņēmumu piedāvā pakalpojumus lielu koku pārstādīšanā un transportēšanā, liekot lietā lieljaudas tehniku, kā arī stādījumu aprūpēšanā. Tā kā šie pakalpojumi izmaksā dārgi, ir svarīgi lūkoties pēc profesionāļiem ar pieredzi un mūsdienīgām zināšanām par mums līdzās mītošo koku civilizāciju.
Raksts tapis ar Meža attīstības fonda atbalstu.
