Puikas 13 gadu vecumā svēra 8 kilogramus. Ukrainā veselu gadu mazs zēns rūpējas par saviem slimajiem brāļiem

Tikai 20 kilometru attālumā no frontes līnijā Doņeckas apgabalā, Pokrovskas apkārtnes, divi 13 gadus veci brāļi ar smagu ģenētisku saslimšanu bija atstāti vieni, bez pieaugušo uzraudzības.

Par viņiem rūpes uzņēmās viņu jaunākais brālis Platons, kuram pašam ir tikai 10 gadi.

Iepriekš par zēniem rūpējās vecmāmiņa, taču viņa pirms gada aizgāja bojā, savukārt bioloģiskā māte dzīvoja netālu no zēniem, taču pati cīnās ar atkarībām, ziņo medijs Ukrainska Pravda.

Dvīņu puikām ir smaga ģenētiska slimība – 1. tipa lisencefālija, kas izraisa neiroloģiskus traucējumus un epilepsiju. Zēni nav spējīgi kustēties un viņiem nepieciešama pastāvīga aprūpe. Jaunākais brālis dvīņus barojis, dzirdinājis, iespēju robežās mazgājis un aprūpējis izgulējumus, pat stiepis smagi slimos brāļus uz pagrabu un paslēpis viņus zem palaga, kad pilsētā notika okupantu uzbrukumi.

Tikai šī gada maijā Pokrovskas apgabalā notika visu bērnu evakuācija, kuras laikā atrada zēnu trijotni. Viņu māte kategoriski atteicās pamest savas mājas, tādēļ bērnu pārvešanu veica sociālais dienests. Drīz pēc tam zēni tika nogādāti bērnu rehabilitācijas un medicīnas centrā Tauriņu nams Černivicā.

Zēnu stāvoklis bija ārkārtīgi smags – katrs no dvīņiem svēra tikai 8,5 kilogramus. «Šiem bērniem bija lauztas kājas, uz kurām nekad nav bijis ģipsis. Uz viņu kājām ir joda traipi, kas nebija mazgāti veselu gadu,» medijam sacīja paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāja Natālija Popadjuka. «Bērni ieradās ar kontraktūrām (kustīguma ierobežojumiem locītavās lūzumu dēļ). Lūzumi bija haotiski sadzijuši. Rezultātā puikām ir deformētas rokas, kājas, pat krūtis. Ja kāds ar viņiem būtu kaut minimāli strādājis, mēs tādas traumas neredzētu,» turpina ārste. «Tagad ir grūti viņus atbilstoši novietot, jo ķermeņi ir deformēti – veci lūzumi ir atstājuši daudz negatīvu seku,» uzsver Popadjuka.

Pēc trīs mēnešu ilgas rehabilitācijas ir redzami uzlabojumi – ir mazinājušās krampju lēkmes, viens no zēniem ir sācis kustināt kāju, abi sākuši sakošļāt ēdienu un ir pieņēmušies svarā. Savukārt Platons ir atguvis bērnību, lai arī viņš ārstiem uzstāj, ka nav bērns.

«Viņš tiešām paveica pieauguša cilvēka darbu. Pēc vecmāmiņas nāves neviens cits vairs nerūpējās par vecākajiem bērniem. Arī viņa māte to nevarēja – slimības un atkarības dēļ. Un Platons palika viens ar brāļiem un māti,» Ukrainska Pravda sacīja Tauriņu mājas medicīnas nodaļas direktors Deniss Koljubakins. «Mēs strādājam arī ar viņu. Lai viņš atkal justos kā bērns.

Jo nevienam bērnam nevajadzētu teikt: «Es neesmu bērns» 10 gadu vecumā.

Tas ar viņu notika tāpēc, ka viņa māte bija dezorientēta un dzīvoja asociālu dzīvesveidu. Tās ir toksiskās encefalopātijas (neiroloģiska slimība, kuru izraisa toksisku vielu lietošana apreibināšanās nolūkos) un daudzu gadu narkotiku atkarības sekas,» saka Deniss.