Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Kari bijuši neatņemama cilvēces sastāvdaļa, tikai ieroči, ar kuriem žvadzināt un draudēt, kļūst arvien bīstamāki. Ķīnieši radīja šaujampulveri, lai iepriecinātu augstmaņus ar salūtiem un petardēm, bet laika gaitā šis izgudrojums radikāli mainīja visu pasauli, ļaujot karot un nogalināt ātrāk un efektīvāk.
Karš ir bezjēdzīga vardarbība, mierīgo iedzīvotāju ciešanas.
Tomēr tieši kara dēļ strauji attīstījās medicīna, aviācija, kosmosa programmas, kodolzinātne, arī internets ir militārajā šūpulī radīts produkts.
Lai cik tas dīvaini izklausītos, arī karā mēdz būs sava veida «iekšējās kārtības noteikumi», vismaz tādus reizi pa reizei mēģinājuši ieviest dažādi sava laika izcilākie valstsvīri, parasti attiecinot tos uz pretiniekiem un pieverot acis uz savas puses karavīru uzvedību. Pirmos nosacīti «humānos ierobežojumus» karadarbībā radījis Ķīnas karavadonis Sun Dzi, kura traktātu Kara māksla citē un lasa arī mūsdienās. «Labāk ir ieņemt pretinieka valsti sveiku un veselu un tikai tad, ja citādi nevar, sagrautu un iznīcinātu. Tāpat labāk ir pakļaut pretinieka armiju un tikai tad, ja citādi nevar, sakaut to,» pamācīja Sun Dzi.
«Karš ir maldināšanas māksla. Maldini, un tu uzvarēsi. Tas, kurš pārzina kara mākslu, pakļauj svešas armijas bez kaujām, ieņem svešus nocietinājumus bez uzbrukumiem un iekaro svešas valstis bez ilgstošiem kariem,» sacīja viedais ķīnietis, kurš gan sniedzis arī detalizētus padomus, kā nepaklausīgos pretiniekus efektīvi iznīcināt. Zināmu loģiku kara vešanā mēģināja viest un formulēt katrā civilizācijas nākamajā pakāpienā no senās Grieķijas līdz Romai un mūsdienu Eiropai.
Nirnbergas tribunāla dīvainības
Pirmā pasaules kara rezultātā Antante par vainīgām atzina zaudētājvalstis ar nosodīto pulciņa centrālo figūru – Vāciju – priekšgalā. Uzvarētāju naivā cerība, ka atriebībā par postu gan atņemot Vācijai zemes un ar Versaļas līgumu uzliekot par pienākumu maksāt neizpildāmas reparācijas, gan piekodinot nebruņoties, vācieši bikli nolīdīs maliņā no ģeopolitiskā šaha galda un uz mūžīgiem laikiem apraks kara cirvi, smagi atspēlējās 20 gadus vēlāk, kad Vācija demonstrēja pazemojuma klusumā uzaudzētos ar nacisma murgu steroīdiem piepildītos muskuļus. Tā pasaules kara Pandoras lādi atvēra jau otro reizi. Šoreiz nežēlība bija vēl lielāka, pārkāpjot visas robežas. Mierīgo iedzīvotāju slepkavošana, vēršanās pret «nepareizās» tautības cilvēkiem, sievietēm, bērniem, medicīniskie eksperimenti, izvarošanas. Jā, daudz kas līdzīgs pasaulē militāro konfliktu laikā bija pieredzēts jau vairākus gadsimtus pirms tam, bet šoreiz vēriens, nežēlība un publicitāte par notikušo, pateicoties informācijas apritei, bija krietni masīvāka.
Tieši tādēļ Otrā pasaules kara beigās radās jautājums: ko un kā sodīt par drausmīgajiem noziegumiem?
Nacistu partijā labākajos laikos Vācijā bija gandrīz 9 miljoni cilvēku, skaidrs, ka visus noslaktēt vai ietupināt būtu neprāts. Nesodīt nevienu arī nebija iespējams. Pretēji Versaļas miera līguma iznākumam, pirmo reizi tika tiesāti kara noziedznieki – konkrētas personas un organizācijas, nevis valsts vai tauta.
Apsūdzība noziegumos pret mieru un cilvēci izvirzīja vadošajiem Vācijas valstsvīriem, arī tolaik jau pašnāvībā dzīvi beigušajam Hitleram, Himleram, Gebelsam. Nirnbergas procesā no 1945. gada novembra līdz 1946. gada oktobrim tiesāja un atzina par noziedzīgiem Vācijas nacistu partijas, trieciennieku līderus, gestapo, drošības dienestu šefus. Lai sastiķētu likumisko rāmi šim tiesvedības procesam, kuram nekas līdzvērtīgs pasaules vēsturē nebija pieredzēts, sabiedrotie izveidoja pamatīgu juridisko «kokteili» no ASV, Anglijas, PSRS un Francijas tieslietu sistēmām.
Tiesāja arī ideoloģiskos darbiniekus. Piemēram, cilpu kaklā saņēma Jūlijs Streihers, antisemītiskā laikraksta Der Stürmer garīgais tēvs un izdevējs, kuram naida propaganda nodrošināja pasakainu peļņu. Tikmēr Alberts Špērs, Hitlera galvenais arhitekts un viens no fīrera tuvākajiem līdzgaitniekiem, kurš apbruņojuma un kara rūpniecības ministra amatā faktiski paverdzināja simtiem tūkstošu cilvēku, no nāvessoda izmuka, atzīstot savu vainu un… publiski atvainojoties. Špērs cietumā atsēdēja 20 gadu, iznāca brīvībā un nomira 1981. gadā.
Rūdolfs Hess, Hitlera vietnieks NSDAP, atradās ieslodzījumā Berlīnē līdz pat 1987. gadam, kad izdarīja pašnāvību 93 gadu vecumā! Dīvainību un sazvērestības teoriju par Nirnbergas tiesājamo sarakstiem nudien netrūkst.
Par otro cilvēku nacistu partijā dēvētais Hermanis Gērings, kura tieksme pēc narkotiku un stimulantu lietošanas Trešajā reihā bija leģendāra, paguva apsteigt bendes, noindējoties cietuma kamerā divas stundas pirms eksekūcijas. Arī te netrūkst sazvērestības teoriju, piemēram, ka Gēringam cianīda kapsula bija pa rokai visā viņa 11 mēnešus ilgās tiesas prāvas laikā. Iespējams, inde bija paslēpta zem zelta zoba. Citi apgalvo, ka īsi pirms soda izpildes indi pasniedza ASV armijas virsnieks, kuru Gērings uzpirka ar rokaspulksteni, vai vācu ārsts, kurš viņu regulāri pārbaudīja. Tāpat klīst leģenda, ka indes kapsulu nodeva sieva Emmija, pēdējās vizītes laikā veicot «nāves skūpstu».
Nirnbergas prāva iezīmējas arī ar izcilu tehnoloģijas jaunievedumu: tā kā tiesvedība notika angļu, franču, krievu un vācu valodā vienlaikus, bija nepieciešams ātrs un vienkāršs veids, kā procesu padarīt visiem saprotamu. IBM kompānija ieviesa sinhrono tulkojumu, kas tagad ir neatņemama sastāvdaļa ne tikai tiesās, bet bieži arī televīzijas pārraidēs.
Nirnbergas procesa fotogrāfijās redzams, ka tiesājamajiem uz galvas ir austiņas, kur viņi dzimtajā valodā uzklausa procesa norisi. Dažos attēlos redzams, kā apsūdzētie smejas, ķiķina. Nāvessoda vēsti noklausīties nācās arī Vācijas ārlietu ministram Joahimam fon Ribentropam, kamēr viņa kolēģis no PSRS Vjačeslavs Molotovs, kuru abu paraksti ir uz bēdīgi slavenā Molotova-Ribentropa pakta, pēc kara izrādījās pareizajā, proti, uzvarētāju, pusē.
Skarbi Nirnbergas tribunālu laikrakstā Latvijas Vēstnesis raksturo vēsturnieks Inesis Feldmanis: «Nirnbergas prāva ir farss, taisnīgas tiesas parodija, tipiska uzvarētāju tiesa ar noteiktiem uzdevumiem un mērķiem.» Feldmanis uzsver, ka jēga ir varbūt vienīgi kā precedentam – pirmajam paraugam šāda veida tiesvedībai, kas potenciālajiem agresoriem liek padomāt, vai arī viņus neskars šāda prāva. Nirnbergā noklusēja gan sabiedroto uzlidojumus Vācijas pilsētām, gan vēl viena ļaunuma – PSRS – grēkus. Ne velti ir teiciens: uzvarētājus netiesā.
Viens no četriem Nirnbergas tiesnešiem bija Ions Ņikitčenko no PSRS, kurš līdz tam iztiesāja dažas no bēdīgi slavenajām Staļina paraugprāvām Lielās tīrīšanas laikā no 1936. līdz 1938. gadam. Nirnbergas tribunāls ir viens no mīļākajiem Putina Krievijas smadzeņu skalošanas balsta punktiem, kuru ļoti bieži savos raidījumos piemin propagandists Solovjovs, tostarp, vicinot ar pirkstu Latvijas virzienā, atgādinot par leģionāriem, lai gan tieši izbijušie leģionāri baltajās ķiverēs, nu jau Virsaiša Viestura sardžu rotā, apsargāja tiesas norisi.
Hāgas ēra
Jauna lapaspuse mūsdienu tribunālu ērā pavērās deviņdesmitajos gados. Kamēr Austrumeiropa mēģināja savilkt galus pēc PSRS sabrukuma, pamatīgs slaktiņš notika bijušās Dienvidslāvijas teritorijā un no Eiropas tālajā Āfrikas valstī Ruandā.
Bosnijas karā no 1992. gada aprīļa līdz 1995. gada decembrim dzīvību zaudēja ap 100 000 cilvēku, visvairāk cieta Bosnijas musulmaņi. 1995. gadā serbu spēki pārņēma musulmaņu Srebrenicas anklāvu, kuru apsargāja viegli bruņotas nīderlandiešu vienības, tās neizrādīja nekādu pretestību.
Serbi odiozā virsnieka Ratko Mladiča vadībā Srebrenicā noslepkavoja aptuveni 8000 musulmaņu vīriešu un zēnu – aizveda uz mežu un izkāva.
Nav noslēpums, ka kara laikā serbiem padomus deva Krievijas «speciālisti».
Srebrenicas slaktiņš tolaik tika uzskatīts par smagāko kara noziegumu Eiropā kopš Otrā pasaules kara. 1995. gada augustā iejaucās NATO bumbvedēji, dodot triecienu Bosnijas serbu pozīcijām, tādējādi piespiežot viņus sēsties pie sarunu galda, kas rezultējās ar Deitonas vienošanos un izveidojot Bosnijas un Hercegovinas Federāciju un Serbu Republiku. Tomēr nežēlīgie noziegumi pret cilvēci un masveida starptautisko cilvēktiesību pārkāpumi mudināja ANO Drošības padomi radīt īpašu tribunālu.
Viena no atslēgas figūrām tajā laikā konflikta zonā bija par Balkānu miesnieku iesauktais Serbijas prezidents Slobodans Miloševičs. Tribunāls viņu apsūdzēja noziegumos pret cilvēci. Miloševičs atkāpās no prezidenta amata 2000. gadā, gadu vēlāk tika apcietināts un nonāca uz apsūdzēto sola.
Miloševičs nomira 2006. gada 11. martā Hāgas tribunāla cietumā no sirdstriekas, tā arī nesagaidījis spriedumu. Kamēr viņa pretinieki svinēja šo notikumu, miesnieka radi sūkstījās, ka vēl trīs mēnešus iepriekš Miloševičs lūdza, lai viņam ļauj braukt ārstēties uz Maskavu, taču šī prasība bija noraidīta. 2021. gada jūnijā ANO kara noziegumu tribunāls noraidīja bijušā Bosnijas serbu ģenerāļa Ratko Mladiča apelāciju, atstājot spēkā 2017. gadā piespriesto mūža ieslodzījumu par genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Mladičs notiesāts arī par 44 mēnešus ilgušo Bosnijas galvaspilsētas Sarajevas aplenkumu, kura laikā gāja bojā 10 000 cilvēku. Mūža ieslodzījumu piesprieda arī Bosnijas serbu līderim Radovanam Karadžičam, kuru noķēra pēc 13 gadu ilgas slapstīšanās. Viņu ietupināja Lielbritānijas cietumā.
«Tiesneši, Slobodans Praljaks nav kara noziedznieks. Ar nicinājumu es noraidu jūsu spriedumu!» Tā 2017. gada novembrī ANO Hāgas tribunāla sēdes laikā iesaucās bijušais Bosnijas horvātu aizsardzības spēku komandieris Slobodans Praljaks un nekavējoties ar drebelīgu roku izdzēra indi no mazas, brūnas pudelītes. Šos kadrus, tāpat kā izbrīnīto tiesnešu sejas, fiksēja televīzijas kameras. Praljaku ar steigu nogādāja slimnīcā pa taisno no tribunāla tiesas zāles, bet viņš nomira tajā pašā dienā. Par kara noziegumiem uz 11 gadiem tika notiesāta bijusī Bosnijas serbu prezidente Biljana Plavšiča.
Interesanti, ka 2016. gadā Hāgas tribunāls pilnībā attaisnoja serbu ultranacionālistu Vojislavu Šešeļu deviņās apsūdzībās noziegumos pret cilvēci Balkānu kara laikā. Arī šo tribunālu pavada asa kritika. Tā piemēram, tribunāls nenošķīra bosniešu, horvātu un serbu valodas, jo, soģu ieskatā, tās esot vienādi labi saprotamas, turklāt bijušajā Dienvidslāvijā tās tika oficiāli uzskatītas par vienu valodu, tāpēc atsevišķi tulkojumi nav nepieciešami.
«Viņi ir netīrā rase! Jūs esat tarakāni, nevis ruandieši!»
šādus naidpilnus radio uzsaukumus deviņdesmitajos gados atskaņoja Ruandā, tēmējot naida runu uz tutsi cilts minoritāti, pret kuru vērsās hutu cilts izcelsmes militārpersonas un civiliedzīvotāji. No 1994. gada aprīļa līdz jūlija vidum – simt dienu – Ruandā bija īsta asinspirts. Bojāgājušo skaitu lēš līdz pat miljonam, pieci miljoni devās bēgļu gaitās.
1994. gada 6. aprīļa naktī tika notriekta lidmašīna, kurā atradās toreizējais Ruandas prezidents un viņa līdzgaitnieki. Uz slaktiņu nevarēja nereaģēt starptautiskā sabiedrība. Tika izveidots ANO Starptautiskais tribunāls. Vainīgie saņēma ilgus cietumsodus.
Latvijas Ārlietu ministrija uzsver, ka Ruandas tribunāls 1998. gadā pirmo reizi cilvēces vēsturē panāca apsūdzošu spriedumu par genocīda noziegumiem. Šajā apsūdzībā tribunāls noteica, ka mērķtiecīga izvarošana ir noziegums pret cilvēci un ka seksuālā vardarbība ir viens no genocīda veidiem. 20 pasaules valstīs arestēja bijušos hutu cilts līderus, no tiem 11 bija bijušie Ruandas valdības ministri. Sveikā neizspruka arī mediji, kas kūdīja uz slepkavībām. Radio, TV un preses pārstāvjiem, kas musināja uz vardarbību, piemēroja ilgus cietumsodus, līdz pat mūža ieslodzījumam. Atšķirībā no Nirnbergas mūsdienās Eiropā nāvessodu nevienam kara noziedzniekam nepiespriež.
Vai hāgā sēdēs arī Putins?
Šāgada martā britu tabloīds Mirror vēstīja par pēdējo dzīvo Nirnbergas tiesas prāvas prokuroru, 101 gadu veco Ņujorkas ebreju Benu Ferencu.
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā viņš pauda pārliecību, ka Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam agri vai vēlu būs jāstājas Hāgas tiesas priekšā. «Noziegumi, ko Krievija pašlaik pastrādā pret Ukrainu, apkauno visu sabiedrību. Vainīgie jāsauc pie atbildības par agresiju, noziegumiem pret cilvēci un slepkavībām,» paziņoja Ferencs un atzina, ka Rietumi cerēja Nirnbergas prāvu padarīt par precedentu, kas atturētu cilvēkus no tādiem noziegumiem, kādus cilvēce pieredzēja Otrā pasaules kara laikā. Neizdevās.
9,6 miljoni skatījumu: tik liela interese YouTube ir par pērn notikušo Ukrainas žurnālista Dmitrija Gordona interviju ar bēdīgi slaveno Krievijas imperiālisma fanu, profesionālu karavīru, diversantu, slepkavu Igoru Girkinu, sauktu arī par Strelkovu. Viņš piedalījies kā Čečenijas karos, tā minētajā Bosnijas karā serbu pusē un galvenais – 2014. gadā zaļo cilvēciņu afērā Donbasā.
Girkins bija tā sauktās Doņeckas tautas republikas bruņoto spēku virspavēlnieks un aizsardzības ministrs un ir retais no tā laika avantūristiem, kas aizvien vēl ir dzīvs. Pats personīgi nogalinājis un devis pavēles nogalināt sagūstītos pretiniekus. Pērn decembrī Nīderlandes prokuratūra Girkinam, Sergejam Dubinskim un Oļegam Pulatovam, kā arī Ukrainas pilsonim Leonīdam Harčenko par BUK raķetes izšaušanu, kas trāpīja reisa MH17 lidmašīnai un nogalināja 298 nevainīgus cilvēkus, pieprasīja mūža ieslodzījumu.
Girkins pārsteidzoši atklātajā intervijā atzīst, ka neatkāpjas no iepriekš teiktā: Putinam ir visas iespējas nonākt uz apsūdzēto sola Hāgā, tāpat kā pašam Girkinam. Tas gan būtu iespējams vienīgi tad, ja Krievijā mainītos vara un jaunā vara paspētu sagūstīt un izdot Hāgai šos un citus Kremļa vadošos tēlus, kas bijuši militārās agresijas arhitekti.
Girkins atzīst, ka ir šādam pavērsienam morāli gatavs, bet liek noprast, ka drīzāk pats atņems sev dzīvību, lai Hāgā nenonāktu. Girkins skaidro, ka viņam neesot bail mirt, bet lielākais pazemojums un negods būtu tikt tiesātam svešā zemē pēc svešiem noteikumiem par procesiem, kurus viņš uzskata par pareiziem un nenožēlo. Lūk, Hāgas tribunāla spēks: nevis karātavas, bet ilgs, publisks tiesvedības process, kas, visticamāk, vainagotos ar pamatīgu cietumsodu.
Visticamāk, arī nākotnē starptautiskajiem tribunāliem darba netrūks. Hāgā bāzētā Starptautiskā krimināltiesa uzsākusi izmeklēšanu par Krievijas veiktajiem kara noziegumiem Ukrainā, pamatojoties uz starptautisko kolektīvo prasību pret Krieviju. Izmeklētāju grupa martā devās uz Ukrainu, kurā ar asinīm tiek rakstīta 21. gadsimta vēsture.
