Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +6°C 
Bērzu laikrādis
Bērzu birztaliņa, kurā ievada fotogrāfijā pozē Jānis, iestādīta pirms 26 gadiem, 1999. gada Jurģos. 1997. gadā uzņēmums Latvijas Finieris bija nopircis 24 hektārus zemes ar kalnu slēpošanas trasi Zābakkalnā, vienā no Latvijas gleznainākajām vietām Gaujas senlejā. No kalna virsotnes uz augšu upes pretējā krastā itin labi var saskatīt Siguldu – bobsleja trases starta estakādi, televīzijas torni un ziemā arī kalnu slēpošanas trašu gaismiņas.
Jau nākamajā – 1998. gadā – Zābakos sākās bērzu stādu audzēšana. Kaut kas bērzu labā bija jādara, lai pēc gadiem nozare neiegāztos bedrē, jo Latvijā vienkārši vairs nebūtu finiera ražošanai piemērotu bērzu audžu, atceras Jānis. Padomju laikā jau bērzus uzskatīja drīzāk par nezālēm, no kurām jāatbrīvo mežs, kurā aug vērtīgāki koki – priedes un egles. Uzbūvēja divas mazas siltumnīcas, un 1999. gadā tajās izauga pirmā raža – 300 000 stādu. «Par naudu no tiem pārdevām, šķiet, 46 000. Ieņēmām tūkstoš latu un bijām lepni bez gala. Pārējos iestādīja Latvijas Finiera īpašumos.»
No tiem pirmajiem pašu stādiem ir arī bērzi fotogrāfijā. «Skat, cik tie vareni izauguši!» Jānis priecājas. Birztaliņa nav tikai smukumam. Ik pēc pieciem gadiem zinātnieki uzmēra un sarēķina, kā koki paaugušies, un zaļie punkti uz stumbra apliecina, ka koks ir pieskaitīts. Pēdējā uzmērīšana bijusi pirms diviem gadiem.
Viena birztaliņas daļa ir kopta un retināta, otrā ļauj augt visiem kokiem, kas iestādīti, un cīnīties par vietu zem saules pašiem. Pašlaik to vidējais diametrs ir 22 centimetri un augstums 23–25 metri. Jo vecāks koks, jo lēnāk tas aug augstumā. Rēķināts, ka 40 gadu vecumā koptajā daļā bērzu diametrs būs ap 35 centimetriem un augstums 25–30 metri. Un ļaudis varēs nākt un pārliecināties, cik diženi koki spēj izaugt arī viena cilvēka mūža laikā.
Paskatoties no birztaliņas pāri laukiem uz Gaujai pretējo pusi, protams, arī redz bērzus. Būtu jāpaceļas kā putnam vai dronam gaisā, lai saprastu, ka tas ir aizsākums bērzu laikrādim. Iztēlojieties milzu pulksteni ar 12 stundu iedaļām, kas sadalīts 12 šķēlēs kā pica. Ik pēc trim gadiem vienā šķēlē iestāda 2000 bērzu stādu. Pašlaik jau iestādītas trīs šķēles – astoņus, piecus un divus gadus vecas. Pēdējo iestādīs un aplis noslēgsies pēc 28 gadiem, un to, visticamāk, nedarīs Jānis. Bet iztēlē viņš redz, cik tas būs skaisti – sēdēt milzīgā bērzu laikrāža vidū un skatīties, kā rit to laiks. Nu, labi, viņš jau saka arī: «Mēs iesim, kopsim. Pie katra pīrāga būs šilte, kas tur ir darīts, cik tur ir kubi, kāds augstums, caurmērs. Kas tā ir par mantu, kas tur ir darīts, pilnīgi viss būs skaidrs. Stādot bērzus, jaunu pievienoto vērtību iegūst arī pamestās, krūmiem aizaugušās lauksaimniecības zemes. Protams, trīsdesmit vai četrdesmit gadu līdz mirklim, kad varēs ievākt ražu, šķiet ilgs laiks, bet cita ceļa nav – tikai tā mēs varam stiprināt sevi, savu zemi un valsti. Mums pašiem ir jābūt stipriem un jāstrādā mūsu pašu labā. Un audzētāji – gan privāto zemju īpašnieki, gan fondi – ir sākuši šo iespēju novērtēt.
Cik ļoti stādaudzētava pa šiem gadiem izaugusi, liecina tas, ka pagājušajā gadā pārdevām jau 1 450 000 stādu.
Katru gadu ar mūsu bērziem tiek apstādīti tūkstoš hektāru meža.
Lielākoties Latvijā, lai gan nelielu daļu stādu eksportējam arī uz Igauniju. Vairākus gadus ilga programma, kas meža īpašniekiem pat palīdzēja iegādāties stādus. Līdz pat 4000 stādiem, ar kuriem var apmežot 2–2,5 hektārus, saimniekiem bija jāmaksā tikai 10 procenti no to vērtības. Neizvirzot noteikumu, ka izaugušie koki būs jāpārdod atpakaļ uzņēmumam. Mēs tāpat bijām pārliecināti, ka arī pēc pieciem, 10 vai 30 gadiem mēs spēsim piedāvāt labāko cenu un labāko servisu, un meža īpašnieks koksni gribēs pārdot tieši mums, nevis kādam citam. Uzņēmums ir tiešām liels – Latvijas Finierim ir rūpnīcas gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan Somijā. Un, protams, Latvijā – Rēzeknē Verems, Rīgā Hapaks un Troja, Furniers un Lignums Kuldīgā. Koncerna uzņēmumos strādā 2500 darbinieku.
Nu jau rindā pēc bērzu stādiem jāgaida divus gadus.
Varētu audzēt arī divreiz vairāk, un pircēju netrūktu. Bet īpašā vieta – Gaujas nacionālā parka dabas lieguma zona, lauksaimniecības zeme – uzliek savus ierobežojumus, un trijās siltumnīcās vairāk nekā pusotru miljonu bērzu ietvarstādu izaudzēt nevar. Divas aprites siltumnīcās ļauj izaudzēt 1 200 000 stādu. Trešajā apritē iegūst stādus, ko nākamajā gadā varēs stādīt uz lauka. Laukā audzētie stādi ir kailsakņi, kas gan jāizrok, gan jāiestāda noteiktā attīstības stadijā, kad tiem nav lapu – rudenī vai pavasarī. Līdz šim audzējām 250 000–300 000, ko rudenī un pavasarī varējām pagūt sagatavot. Sevišķi riskants šajā ziņā ir pavasaris – pat dažas ļoti siltas marta dienas liek mosties un plaukt pumpuriem, un šos stādus vairs stādīt nevar. Tā kā mūsu jaunajā ražošanas ēkā ir uzbūvēts unikāls koka ledusskapis, kāda otra Eiropā nav, apjomu varēsim palielināt uz lauka stādu rēķina.»
No sēklas līdz tankkuģim
«Bērza ceļš sākas no sēkliņas. Labākais lietaskoks ir mūsu vietējais āra, kārpainais jeb nokarenais bērzs (Betula pendula), ko dēvē pat par kungu bērzu. Tas izaug gan ātrāk, gan lielāks, gan arī pārstrādājot tam ir lielāka lietderīgi izmantojamā daļa nekā citām sugām. Bērzu sēklas mēs pērkam. Tomēr divus pēdējos gadus esam mēģinājuši ievākt arī paši, jo valstī sēklu katastrofāli trūkst – pavasarī ziedēšanas laikā bērzi apsalst un sēklas nenogatavojas. Tāpēc esam nolēmuši, ka no nākamā gada mums būs sava sēklu plantācija – siltumnīcā, kurā iestādīsim 40 zinātnieku atlasītus bērzu klonus, un pēc dažiem gadiem jau paši ievāksim sēklas. Tad gan mums būs pilns bērza dzīves cikls – no sēklas līdz tankkuģim.
Lai tankkuģī iepildītu sašķidrināto gāzi, tā jāatdzesē līdz mīnus 162 grādiem. Kuģis, protams, ir no dzelzs, bet tādā aukstumā tas vai nu pārvērstos par aisbergu, vai sadruptu gabalos. Tāpēc tas kā termoss izklāts ar bērza saplākšņa oderi, kas līdz pat mīnus 200 grādiem nemaina savas fizikālās un ķīmiskās īpašības.
Pasaules jūrās jau kuģo vairāki desmiti ar Latvijas Finiera saplāksni oderētu tankkuģu.
Lai vienu kuģi izoderētu, vajag 2000–4000 kubikmetru saplākšņa, ko no Latvijas sūta uz Dienvidkoreju, kur tankkuģus būvē. Savukārt, lai saražotu kubikmetru saplākšņa, vajadzīgi trīs kubikmetri finierkluču. Rēķinus ar daudzajām nullēm var turpināt – līdz pat mazajiem bērziņiem, kas jāizaudzē no sēkliņas.
Kādreiz uz hektāru bija jāiestāda 2000 bērzu, pašlaik meža zemēs pietiek ar 1600, lauksaimniecības – ar 1500 stādiem. Pirmajos divos trijos gados stādījums ļoti rūpīgi jākopj – jāpļauj zāle, jo bērzs ir saulmīlis, un lielā zāle mazo bērziņu noēno un nomāc. Pa šo laiku bērziņš jau ir paguvis pastiepties virs zāles un tālāk tiek pats. Taču, kamēr bērziņš ir mazs, to grib nogaršot gan gliemeži, gan zaķi un stirnas. Kad paaugas, stirnu bukam noteikti gribas patrīt savus jaunos radziņus, ar tiem nomizojot pašu smukāko. Apdraud arī sniega un ledus lieces, pēc kurām daļa bērziņu tā arī vairs nespēj izslieties taisni. Pat sirseņi nodara bērziņiem pāri – nograuž mizu visapkārt stumbram, jo viņiem tā noder ligzdas būvēšanai, un galotne nolūst.
Kad pagājuši 10–12 gadi, no pusotra tūkstoša četrus piecus simtus jauno bērzu izņem. Vēl pēc 10–12 gadiem atkal izņem 500 koku, un atlikušie paliek. Pēc 30–35 gadiem no viena hektāra var iegūt 450–500 kubikmetru koksnes, rēķinot arī to, ko izcirta pirmajās divās reizēs, un var izmantot, piemēram, papīrmalkai. Bez retināšanas iztikt nevar. Jo, lai augtu gan resnumā, gan garumā, vajag, lai zaļā masa – zari ar lapām – klāj vismaz pusi auguma. Līdzko bērzi ir par biezu, tie sāk nomest zarus, stiepties garumā, bet resnumā neaug. Tāpēc ir pareizi labākajiem – taisnākajiem, spēcīgākajiem – atbrīvot dzīves telpu, izņemot nīkulīgos.»
Apskaužams skaistums
Garām Zābakiem ved pastaigu taka no Krimuldas baznīcas vai Lielā akmens uz Murjāņiem, un kokaudzētava ar siltumnīcām, stādu laukumu, dīķiem, pašu stādītajām ozolu un citu lapkoku birzīm un pat kalna galā zem ābeles nolikto soliņu – kam gan citam, ja ne ceļiniekiem kur atpūtināt kājas, – vienmēr ir bijis patīkams pieturas punkts ceļā. Bet, ja nu pa taku pāris gadu nav iets, tad tiešām acis ieplešas no brīnumiem par pārvērtībām, kas šajos gados notikušas. Tādas modernas gaiša koka ēkas, ko sedz zaļais sukulentu jumts, drīzāk varam iztēloties skatītas ceļojumā Šveicē, Austrijā vai Norvēģijā, nevis ražošanas objektā – lai arī kokaudzētavā – Latvijā. «Mēs ilgi par ko tādu sapņojām. Un ilgi gaidījām,» smaida Jānis. Vēl tagad vienā audzētavas stūrī stāv vagoniņš, kurā vēl nesen atradās birojs. Sākumā nebija tā. «Bet bija vērts gaidīt.»
Ne velti objekts – tā nav tikai viena ēka – izvirzīts Latvijas Arhitektūras gada balvai.
Un gribas novēlēt, lai arī saņem, jo ir to pelnījis. Un tūliņ pat pieteikties darbā – par ravētāju, jebko, kas nu viņiem tur vajadzīgs. Taču baidos, ka konkurence būs liela. Te nav simtiem darbinieku, tikai 18 darbinieki, astoņi visu gadu, jo ziemā apkalpo slēpošanas kalnu, un desmit strādnieces no marta līdz novembra beigām, kad vairāk darba ir stādaudzētavā.
Kad ravētāja no lauka nāk pusdienās uz gaišo ēdamtelpu – no ārpuses tā vairāk izskatās pēc smalkas konferenču zāles, un, ja vajag, tur to konferenci arī var sarīkot –, tātad jau ārpusē pie durvīm var noskalot sabristos zābakus. Taču arī ar nomazgātiem zābakiem te neviens nestaigā. Ja uzlijis lietus, mitrās drēbes var iekārt žāvēšanas skapī, un, kad pusdienas paēstas, arī drēbes būs sausas. Arī apaviem ir īpašs žāvējamais skapis. Netīrajam darba apģērbam – veļas mazgājamās un žāvējamās mašīnas. Ģērbtuvēs – ne tikai savs skapītis un labierīcības, bet arī duša, lieli spoguļi un fēns.
Bet nu – no cilvēkiem atkal pie bērziem. «Ražošanas korpusā ir jauna kūdras pildīšanas un sēšanas līnija,» lepojas Jānis. «Agrāk mums tādas nebija. Tad kastes piepildījām ar kūdru, pa virsu iesējām bērzu sēklas, siltumnīcā uzcēlām vēl vienu siltumnīcu, kur tās pēc trim nedēļām sadīga. Pēc mēneša jau sākām piķēt, pa vienam stādiņam liekot kasetēs. Lai izaudzētu pusotru miljonu, vajadzēja izpiķēt 1 700 000 stādu. Jo visi jau neizaug – veiklākie savu lapu uzliek kaimiņam virsū, un tas bez gaismas vairs neaug. Piķēšana ir smags darbs, žiglākie dienā var izpiķēt 8000–10000 stādiņu. Lai piepildītu trīs siltumnīcas, piķēšanai vajadzēja mēnesi. Tagad, izmantojot sēšanas automātu, siltumnīcas piepildīšanai vajadzīga nedēļa, jo automāts katru sēkliņu ieliek tieši kasetes ligzdā, un piķēt vairs nevajag. Uz katru apriti – pavisam to mums ir trīs – trīs nedēļas tiek ietaupītas, un šajā laikā var darīt citus darbus. Sevišķi svarīgi tas bija šogad, kad lietus dēļ nezāles auga griezdamās un ravēt vajadzēja nepārtraukti.
Sēklas sūta uz Holandi, kur prot tās gan atspārnot – tas ir ļoti smaks darbs, jo bērza sēklas lidspārniņi ir sīki kā augļu mušiņai, nevis milzīgi kā sienāzim vai kļavai –, gan atšķirot sēklas ar mazāku dīgtspēju, un beigās iestrādāt barības vielu granuliņā. Lai gan arvien sīka, granuliņa jau ir daudz lielāka un smagāka par bērza sēklu, turklāt dīgstspēja pārsniedz 90 procentus.
Automatizēta ir arī kasešu mazgāšana, un darbinieki mazgāšanas automātu smejoties sauc par savu lielo trauku mazgājamo mašīnu. Kasetes tiek mazgātas tikai ar karstu ūdeni, nepievienojot nekādus ķīmiskos līdzekļus. Turklāt arī ūdens tiek izmantots taupīgi – visu dienu, filtrējot kūdras krikumus un citus netīrumus, viens un tas pats ūdens kubikmetrs.
Cilvēku vajadzībām ūdeni ņemam no artēziskā urbuma, bet stādiem – siltumnīcām un stādu pieaudzēšanas laukumiem – no dīķa virskārtas pusmetra,
jo stādiem patīk silts ūdens, un tas ir pats siltākais. Savukārt viss lietus ūdens no jumtiem tiek savākts un nonāk atpakaļ dīķī. Bet ziemā, kad stādi nav jālaista, dīķi izmanto sniega ražošanai.
Apkuri darba telpām nodrošina divkārša sistēma. Kamēr ārā ir plusos, izmantojam ūdens-gaisa siltumsūkni. Kad mīnusos – granulu vai šķeldas katlu. Bet, ja papildu siltumu vajag bērzu siltumnīcās, vairs nav iekšpusē jābūvē mazāka siltumnīca, kur turēt sējeņu kastes, un jāsilda ar eļļas radiatoriem. Tagad siltumnīcās ir gāzes apkure – galos katli ar skursteņiem, bet vidū bez, lai ogleklis paliktu siltumnīcā, jo stādiem tas palīdz saņemties – lapas aug lielākas un zaļākas. Apkure vajadzīga, lai stādus varētu sākt audzēt agrāk arī aukstā pavasarī. Protams, ka gan apkure, gan vēdināšana tiek regulēta automātiski. Bet siltumnīcu vēdināšanas logus sedz smalks siets – lai putni netiek iekšā. Arī tādi mazputniņi kā žubītes un cielavas var izbradāt mazos stādiņus. Lai skatās pa logu!
Taču pats lielākais brīnums ir jaunā stādu noliktava un dzesētava. Tajā ir trīs telpas – siltā, kur darbosies šķirojamā līnija un strādās cilvēki. Vēsā, kur plus trīs grādu temperatūrā līdz šķirošanai glabāsies rudenī laukā noraktie kailsakņu stādi. Un aukstā, kur temperatūra būs mīnus trīs grādi un sašķirotie un maisos safasētie stādi gulēs ziemas miegā līdz pat pavasarim, kad tos vedīs laukā stādīšanai. Tā gan stādu audzētājiem, gan pircējiem iet secen pavasara stress, kad dažas siltas dienas spēj stādus atmodināt nelaikā. Jānis dzesētavu jokojot dēvē par lielo koka ledusskapi, un tāds tas tiešām ir – iekšējās sienas 12 centimetru biezas, ārsienas 18 centimetru, ko no ārpuses sedz pretvēja plēve un egļu dēļi. Ne putu, ne citu siltumizolācijas materiālu – tikai koks. Trīs augstumos izvietoti sensori, kas ik pēc astoņām minūtēm uz serveri nosūta informāciju par koka mitrumu un temperatūru – kā tā mainās ēnas un saules pusē. Un kā būs tad, kad tiks iedarbināts dzesēšanas režīms. Savā ziņā šis ir eksperiments, un no tajā gūtās pieredzes varēs mācīties visi, jo otra tāda koka ledusskapja ne Latvijā, ne Eiropā nav.
Arī ēku fasādēm izmantoti ne ar ko neapstrādāti egles dēļi, kas laika gaitā pamazām kļūs pelēcīgāki un vēl dabiskāk iekļausies Gaujas senlejas ainavā. Tāpat kā zaļie jumti – tie visskaistākie ir pavasarī, kad zied laimiņi un citi sukulenti un jumts ir kā dzeltens tepiķis. Savukārt uz dzesētavas jumta ir saules baterijas, kas spēj saražot vairāk elektrības, nekā uzņēmums patērē. Bet nojumē ģenerators – ja pārtrūkst centralizētā elektrības apgāde, tas ieslēdzas jau pēc trim minūtēm. «Latvijas Finieris ir valsts vadošais kokrūpniecības uzņēmums, un kurš gan būs paraugs citiem, ja ne mēs?» saka Jānis.
Raksts tapis ar Meža attīstības fonda atbalstu.
