Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Tavs vārds pirmoreiz plašāk izskanēja, pateicoties diplomdarba kolekcijai +371, Antverpenes Karaliskajā tēlotājmākslas akadēmijā pirms pieciem gadiem, par kuru saņēmi H&M dizaina balvu un kura guva plašu rezonansi medijos. Ar kādām pārdomām tu šobrīd atskaties uz šo sasniegumu?
Studiju laikā daudz maldījos gan idejās, gan izpildījumā. Kad pienāca diplomdarba gads, vienojos ar sevi: vairs neskatīšos ne uz vienu piemēru. Gribēju radīt no sevis. Atminos, ka līdz pat pēdējam brīdim nesapratu, ko tieši esmu izveidojusi. Bet bija sajūta – šis patiesi nāk «no iekšām».
Rezonanse bija negaidīti liela – e-pasti, piedāvājumi, sadarbības. Tikai ar laiku sapratu, ka tas bija ļoti īpašs brīdis, ne katram absolventam ir tādas iespējas. Gaidīja veikali, profesionāļi, kuri gribēja iesaistīties zīmola veidošanā. Un pandēmija ļāva visu darīt bez steigas. No vienas puses, veiksme. No otras, daudzu gadu sevis laušanas un mācīšanās augļi.
Mana radošā prakse ir balstīta ilgtermiņa personiskā izpētē, veidojot dialogu starp Baltijas kultūras mantojumu un laikmetīgo apģērbu dizainu. 2019. gadā, kad diplomdarba laikā sadarbojos ar amatniekiem no Latvijas un izveidoju kolekciju +371, vēl nenojautu, ka tas būs sākums ilgstošam profesionālās darbības periodam, kas vēlāk pārtapa zīmolā SKARULE.
Ko tev personīgi nozīmē panākumi?
Tās ir pieturvietas. Mirkļi, kad apstājies, lai pateiktos, bet zini, ka ceļš turpinās.
Kādā intervijā esi teikusi, ka vienmēr esi bijusi romantiķe. Vai šī atziņa joprojām ir klātesoša, un vai to var vērot arī tavos darbos?
Esmu gan. Lai cik ļoti kādreiz esmu mēģinājusi šo pusi sevī apslēpt, tā vienmēr atgriežas. Esmu ļoti jūtīga. Es daudz ilgojos, bieži nesaprotot, pēc kā tieši. Bet nu jau esmu iemācījusies šo iezīmi izmantot par rīku.
Manos darbos mēdz būt tāda kā pārsaldinātība, tāpēc apzināti meklēju negaidītas kombinācijas. Nereti izvēlos atsauces, kas nav estētiskas, bet izjūtu ziņā spēcīgas, un tad mēģinu tās pārtulkot savā valodā. Tā ir sava veida sevis apmānīšana, lai būtu grūti. Tad parasti rodas kas vērtīgs. Man patīk viss, kas nav pašsaprotams. Negribu neko, kas ir skaidri pateikts. Mani saista noslēpumainais, kas rada izjūtas, jo tikai tām, manuprāt, mēs patiesi spējam ticēt. Ar vārdiem man ir īpašas attiecības, bieži tos pat nedzirdu. Es redzu kustības un jūtu emocijas, un tās pasaka daudz vairāk.
«Modes dizainera profesijā ir daudz ko rakt,» tie arī ir tavi vārdi. Kas ir tas, ko tu šobrīd vēlies izzināt?
Modes pasaule mani fascinē tieši tāpēc, ka tā ir nemitīgā kustībā. Kolekcijas, skates, iedvesmas meklējumi, performances – tā ir dzīva plūsma, kas rezonē ar laiku un cilvēkiem. Es neticu, ka rakšana kādreiz apstājas.
Zīmola SKARULE radošais virsmērķis ir mūsu kultūras vērtību pārstrādāšana laikmetīgā, saprotamā un videi draudzīgā formā.
Tā ir saruna par identitāti, atmiņu un to, kā personiskais un kolektīvais krustojas vizuālajā kultūrā.
Tas nav ne pagātnes stāsts, ne nākotnes vīzija, tas virzās sāņus ar nostalģisku jūtīgumu, kas sniedzas pāri laikam un vietai. Pētu kultūras identitāti, kā tā veido mūsu pašuztveri un kā mūs redz citi. Šobrīd visu uzmanību veltu īpašam notikumam, kas paredzēts augusta vidū, – SKARULE sadarbībai ar fotogrāfi Sāru Blē (Sarah Blais) un stilisti Moniku Tataloviču (Monica Tatalovic).
Vai par atgriešanos pie amatniecības un tradicionāliem materiāliem dizainā šobrīd varam runāt kā par tendenci?
Pasaule šobrīd ir pārkarsusi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ir pārsātinātība gan objektu, gan informācijas ziņā, un cilvēkos aug vēlme pēc patiesuma, klusuma un vienkāršības. Arī man ir apnicis masveidā štancētais, perfekti noslīpētais. Labi, varbūt izņemot Porsche dizainu. (Smejas.)
Manos darbos nereti parādās kāds atiris pavediens vai apzināta nepabeigtība. Tas ir veids, kā sabraukt šo perfekto pasauli – ļaut tajā ienākt cilvēcībai, rokas pieskārienam. Mūsdienās īsts luksuss: kāds, sēžot mierīgā vidē pie kamīna vai saulainā verandā, lēnām un apzināti ar saviem desmit pirkstiņiem ir izadījis manu džemperi. Tā ir vērtība, ko tehnoloģijas nevar atdarināt. Es pētu, kā senās Baltijas amatniecības tehnikas var pastāvēt mūsdienu modes kontekstā, nezaudējot dvēseli. Katrs izstrādājums tiek radīts ar rūpību un nolūku, pieņemot nepilnības kā daļu no tā skaistuma.
Kā tu raksturotu SKARULE apģērbu nēsātāju?
Man ir prieks vērot, kā ap zīmolu veidojas iedvesmojoša kopiena. Sievietes, kas valkā SKARULE, bieži vien ir personības ar viedokli, iekšēju stāju un jūtīgu attieksmi pret to, ko viņas izvēlas valkāt.
Klientes bieži mani arī skolo – stāsta, kā jūtas apģērbā, kā materiāli elpo, kā uzvedas ikdienā.
Tā kļūst par savstarpēju sarunu. Gandrīz vienmēr sākumā ir neliels mulsums, SKARULE apģērbi pieprasa zināmu uzdrīkstēšanos. Bet interesantākais ir tas, ka klientes vienmēr atgriežas. Un tas nozīmē, ka starp mums notiek kas īsts – attiecības, nevis tikai darījums.
Tu daudz laika esi pavadījusi ārpus Latvijas. Kā šobrīd redzi sevi pašmāju kontekstā?
Ik pa laikam cenšos izrauties ārpus Latvijas robežām, lai izvēdinātu galvu un gūtu jaunus iespaidus. Atgriežoties dzīvot Latvijā, man bija bail, ka atkal latviskošos. Tādā ziņā, ka aizmirsīšu to skatpunktu un cerību izjūtu, ar kādu raugos uz lietām, būdama ārpus Latvijas. Paradoksāli, bet, tieši esot ārpus savas valsts, es visvairāk jūtos tai piederīga. Tikai tad īsti novērtēju, kas man ir, pēc kā ilgojos, un arī to, ka mums ir milzīgs potenciāls – vide, kurā var brīvi radīt un īstenot idejas.
Pastāsti par savu praksi Ņujorkā!
Tā bija lieliska pieredze. Pieteicos praksē pie diviem zīmoliem – The Row un Melitta Baumeister. Abi apstiprināja, un The Row izsaukums bija steidzams – viņiem tik ļoti vajadzēja palīgu, ka lūdza ierasties triju dienu laikā.
Šī pieredze man ļāva iepazīt modes nama virtuvi. Es ieguvu vērtīgus kontaktus, piedzīvoju lielpilsētas straujo ritmu un sāku reāli domāt par kolekcijas +371 kontekstu. The Row man bija iespēja strādāt vienā telpā ar māsām Olsenām (The Row veidotājas ir bijušās aktrises Mērija Keita un Ešlija Olsenas – red.). Reiz saņēmu aizrādījumu no sava supervizora par to, ka ar māsām bija neliela saruna. Amerikā hierarhija ir stingra – ja esi praktikants, tad labāk, lai tevi ne redz, ne dzird. Tu esi nobody, kuram jāspēj pieslēgties un palīdzēt tikai tad, kad kāds to konkrēti lūdz.
Vai Latvijā varam runāt par modes industriju, un kas būtu darāms, lai tā šeit attīstītos?
Godīgi sakot, šobrīd Latvijas modes ainava nav spoža, bet potenciāls ir. Ja paskatās uz Rīgas centru, šķiet, ka uz katra stūra ir kāda Humana. Neesmu pret otro elpu apģērbam, taču man pietrūkst modes kā iedvesmas lauka – kūrētu veikalu, instalāciju, performanču, modes skašu, drosmīgu jauno dizaineru. Enerģijas apmaiņas, kas piepilda, aizrauj un virza uz priekšu.
Šoziem biju saskumusi, likās, ka esmu pārāk tālu no modes metropolēm, neredzama profesionāļu acīm. Tad pēkšņi pienāca e-pasts no The New York Times žurnālista ar vēlmi uzzināt vairāk par SKARULE un iekļaut to topā četru zīmolu sarakstā, kam jāpievērš uzmanība nākamajā sezonā. Tas man lika saprast, ka neesmu tik neredzama.
Vēl saņēmu zvanu no LVMH Prize pārstāvja. Divu stundu sarunā par to, vai apsveru dalību konkursā, man pastāstīja par SKARULE plusiem un mīnusiem, par to, cik maz zīmolu ir no mūsu reģiona. Tas apliecina, ka Latvijai ir potenciāls mirdzēt modes pasaulē, jo interese ir, taču, lai to sasniegtu, nepieciešams valsts līmeņa atbalsts.
Labs piemērs ir Antverpenes sešinieks (Walter Van Beirendonck, Dries Van Noten, Ann Demeulemeester, Dirk Van Saene, Dirk Bikkembergs, Marina Yee – red.) – viņu izrāviens nebija nejaušība. Flandrija bija izveidojusi stratēģiju, izvēloties sešus progresīvus dizainerus, kurus atbalstīja finansiāli, nodrošināja ar ražošanu un sadarbībām, veidojot ne tikai dizaineru izaugsmi, bet arī valsts tēlu, kas vēlāk pozitīvi ietekmēja ekonomiku. Arī šodien vairāki mani bijušie kursabiedri saņem līdzīgu atbalstu. Labs piemērs ir ķīniešu dizainers Shuting Q.
Tomēr es apzinos, kur esmu, un nelieku cerības uz citiem. Viens no iemesliem, kāpēc vienam izdodas, bet citam ne, ir pašiniciatīva, spēja mainīties, pielāgoties un arī vēlme radīt jebkādos apstākļos.
Lai kaut nedaudz veicinātu Latvijas industriju, visas fotosesijas veidoju tikai Latvijā, bet komanda parasti ir starptautiska. Fotogrāfe un stiliste jau tik labi pazīst Latviju, ka mēdz atbraukt uz šejieni arī tāpat vien, apmeklē bibliotēkas, muzejus.
Esi teikusi, ka tevi iedvesmo māksla, mūzika kā «augstākās radīšanas formas». Kur ir dizaina loma šajā hierarhijā?
Es droši vien nesauktu dizainu par augstāko mākslas formu. Bet vienlaikus sinerģijā ar citām mākslas formām dizains var pārtapt par tās daļu. Tas var būt tilts, kas sasaista mākslu ar ikdienu.
Ir brīži, kad, piemēram, šķietami vienkārši svārki, kuri piedzīvo konkrētu notikumu, kontekstu vai emociju, pēkšņi iegūst citu nozīmi. Tie kļūst par laika liecību, par stāsta nesēju. Tas, manuprāt, ir brīdis, kad dizains tuvojas mākslai.
Tavs vīrs ir Indriķis Ģelzis – starptautiski pazīstams veiksmīgs mākslinieks. Kā mijiedarbojas jūsu radošās pasaules?
Mēs ar Indriķi esam pazīstami jau ilgi, kopā esam auguši un veidojušies kā personības. Esam pretstati, bet tieši tāpēc viens no otra daudz mācāmies. Mūsu sarunas bieži nonāk līdz radošajam darbam – apspriežam idejas, iedrošinām viens otru vai, tieši otrādi, uzdodam grūtus jautājumus, ja kaut kas šķiet neloģisks.
Mums ir izdevies nepārkāpt robežu, kur sākas otra radošā telpa, bet tajā pašā laikā esam gana elastīgi, lai spētu pielāgoties viens otra ritmam un sniegt atbalstu. Nesen sapratu – lai arī ārēji mūsu virzieni var šķist atšķirīgi, izjūtu līmenī tie bieži sakrīt. Mūs abus virza līdzīgs iekšējs dzinulis, un radošā pasaule mums ir kā spēļu laukums, kur jūtamies kā zivis ūdenī.
Indriķis mani ir izručījis neskaitāmas reizes gan emocionāli, gan praktiski. Diplomdarbam viņš palīdzēja veidot instalāciju, ir devis padomus, atradis īstos vārdus, kad šķita, ka viss ir galīgi šķērsām. Esmu pārliecināta, ka lielā daļā no tā, ko šodien daru, ir arī viņa ietekme.
Tu esi stāstījusi par savu sapni – puķu dārzu un veikalu. Vai tas joprojām ir tavs rītdienas projekts?
(Smejas.) Nē, tagad domāju, ka gribētu savu puķu dārziņu… un nevienam to nerādītu. Līdzīgi kā Drīss van Notens, redzu sevi vecumdienās sēžam starp ziediem, tos vienkārši apbrīnojot.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
