Rīga +2°C 
An&angel stikla trauki šodien redzami ekskluzīvos dizaina salonos un luksusa viesnīcās 25 valstīs. Taču kādi bija zīmola pirmsākumi?
Uzņēmumam šogad aprit 21 gads. Vēl mācoties Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla nodaļā, veidojām pudeles, kurām izdevās radīt skaistas, bļodas formas pamatnes. Tad dzima doma aiznest šo ideju līdz skatītājiem – nevis mākslas priekšmetu veidā, ko daudzi nevar atļauties, bet gan kā pieejamākas lietas. Uzņēmumu dibinājām trijatā – mana kursabiedre Andžela un mēs ar sievu Agnesi. Zīmola nosaukums an&angel radās organiski, apvienojot mūsu vārdus un domājot par to, lai varam strādāt plašākā mērogā.
Kur smēlāties iedvesmu īpašajam metāla pārklājumam, kas kļuvis par zīmola atpazīstamības un inovācijas zīmi?
Man vienmēr paticis dzīvsudrabs – tāds tekošs metāls.
Savukārt ideja dzima filmas Terminators 2 iespaidā – iedvesmoja tās varoņa šķidrā metāla aprises…
Vēlāk liktenis dāvāja iespēju sastapt lielisku cilvēku, ar kuru kopā piecus gadus eksperimentējām ar stikla pārklāšanas metodēm, izmantojot nerūsējošo tēraudu – viss notika ar studentiem raksturīgo maksimālismu.
Jūsu produkti veidoti pūstā stikla tehnikā, kas ir dārga un sarežģīta tehnoloģija. Latvijā spēju iedomāties tikai vienu vietu – Līvānu stikla rūpnīcu –, kur to varēja izmēģināt.
Jā, kad Mākslas akadēmijā sastapu lielisko pasniedzēju Daini Gudovski, viņš mani ieveda stikla pūšanas pasaulē. Ar viņu Līvānos veidojām pirmos eksperimentus un paraugus. Tas bija unikāls laiks – braucām turp naktīs, un meistari, beiguši maiņas, pūta un veidoja stiklu pēc mūsu projektiem.
Kā dibinājāt starptautiskos kontaktus?
2008. gadā pirmoreiz trauku kolekcijas izrādījām starptautiskajā izstādē Frankfurtē. Bija krīzes laiks, un, tur būdami, uzzinājām, ka Līvānu stikla rūpnīca beidz pastāvēt. Izstādē meklējām alternatīvas un nākamos divus trīs gadus aktīvi strādājām ar meistariem Polijā – eksperimentējām un ar stiklu darījām dažādas trakas lietas. Industrijā bijām veiksmīgi atraduši labus kolēģus, savukārt paši savā uzņēmumā vienlaikus bijām dizaineri, attīstītāji, ražotāji un pārdevēji – mēs diktējām noteikumus, kādam produktam jāizskatās.
Nozarē, kurā darbojamies, būtiska nozīme ir personīgiem kontaktiem. Neskaitāmie ceļojumi pārsvarā saistīti ar profesionāliem notikumiem, mākslas izstādēm, izpētes braucieniem, kuros esmu iepazinis fantastiskus cilvēkus, kurus citādi nesatiktu un neiepazītu.
Jūs esat an&angel produktu autors un varat lepoties ar vairākiem apbalvojumiem – Vācijas dizaina balva Red Dot, Latvijas Dizaina gada balva. Ko tas devis jums un zīmolam?
Galvenais – pašpārliecinātību. Par Red Dot jāteic, ka tā uzliek kvalitātes zīmodziņu – pirms tam izstādēs cilvēki mēģināja iegūt pēc iespējas zemāku mūsu produktu cenu, taču pēc šī apbalvojuma vairs nebija jāpierāda, cik labi esam.
Paralēli traukiem un vāzēm jūs veidojat stikla mākslas objektus.
Esam strikti definējuši, ka radām traukus. Kolekcijā ir arī sienas dekoru modeļi, taču tie ražoti pēc viena standarta, un man kā māksliniekam šis būrītis ir par mazu. Tāpēc veidoju individuālos projektus, kā mēdzu teikt, dullības. Visu laiku esmu bijis aktīvs mākslas pasaulē, kā arī veidojis stikla rotas, akustikas objektus, gaismekļus, radījis stikla velosipēdu, kas joprojām eksponēts Šanhajas muzeja pamata ekspozīcijā. Jebkurš mākslas notikums saistīts ar domāšanas procesu, kas visbiežāk noved pie jauna produkta. Tā ir ķēdīte – kad atrodi recepti vienam priekšmetam, saproti, ka vari uztaisīt grupu, tad vēl un vēl… Arī trauku kolekcijas dzimušas procesā – idejas rodas darot.
Jūsu mākslas darbi novērtēti arī ar Kilogramu kultūras.
To saņēmu par 2016. gada stikla mākslas izstādi Fragile Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Tas bija intensīvs, ar mākslas pasauli cieši saistīts periods. Pēc izstādes sapratu, ka lielāko gandarījumu gūstu nevis no rezultāta, bet radīšanas procesā.
Kā patlaban organizēts an&angel ražošanas darbs?
Pūstā stikla traukus joprojām ražojam Polijā, savukārt metalizēto pārklājumu veicam savā darbnīcā. Jau sākotnēji jāizvērtē, kurš ir ejošākais produkts, jārēķinās, kuras stikla krāsas būs pieejamas ražošanā uzreiz, kuras – pēc pusgada, tāpēc mums ir milzīga noliktava. Ir kolekcijas, kas vairs nav nopērkamas un stāv uzņēmuma Zelta fondā.
Stikla pūšanu veic lielās rūpnīcās, kur krāsnis tiek ieslēgtas uz četru gadu periodu. Izveidot vienu trauku šādā ražotnē ir dārgi un nerentabli, izstrāde notiek lielos apjomos, pūtēju brigādei jāpiešauj roka, lai katram produktam izveidotu ideālo formu, biezumu. Stikla industrija ļoti mainījusies pēdējo 15 gadu laikā – vairākas ES regulas ietekmējušas apstrādes veidus, piemēram, vairs nav pieejama ķīmiskā kodināšana, tāpēc ir lietas, ko nav iespējams izgatavot. Liels izmaksu kāpums noticis gāzes cenu pieauguma dēļ, tāpēc daudzas studijas beidza pastāvēt.
Stikls kļuvis ļoti dārgs prieks.
Un mākslas objekti – kur tos veidojat?
Mums pašiem ir divas krāsnis, kur stiklu varam formēt, locīt, burzīt, iekausēt. Te strādāju ar arhitektūras priekšmetiem, interjera detaļām, mākslas darbiem. Šīs krāsnis varam ieslēgt, kad nepieciešams, izdarīt darbu un atkal izslēgt. Esam fleksibli – spējam izgatavot vienu vai simts mazus priekšmetus un varam arī lielus. Bieži aicinu šurpu klientus, partnerus, arhitektus uz profesionālu diskusiju – mums ir daudz paraugu, un, tos redzot, vieglāk atrast risinājumu, saprast vēlamo virzienu.
Fascinējoša ir jūsu radīto objektu materiālu, tehnoloģiju un funkciju simbioze. Kā to visu apvienojat, lai nonāktu pie īstā rezultāta?
Lai izkostu kādu lietu līdz galam, bieži vien paiet pusotra gada, jo procesā iesaistīti dažādi materiāli: metāls, koka daļas, līmes. Ir jātestē, kā katrs uzvedas temperatūras ietekmē, nianšu ir daudz. Bet – jo vairāk izaicinājumu, jo lielāka interese darīt. Es katru dienu pierakstu paveikto, lai nākamreiz nebūtu no jauna jāsāk garais eksperimentēšanas ceļš. Tā ir pieredze! Stiklam ir savi noteikumi, to nedrīkst strauji uzsildīt, atdzesēt, jāzina, kā uzlikt uz galda, lai nesaskrāpētu. Kad ieliec produktu metalizācijas kamerā un ieraugi sīku skrāpīti, viss jāsāk no jauna. Tā ir mana atbildība pret patērētāju. Produktam jābūt ideālam.
Kā sevi izjūtat stikla pasaulē – vairāk stāvat mākslas vai dizaina pusē?
Es bieži saucu sevi par stiklinieku. Tas ir materiāls, ar ko strādāju. Man kā māksliniekam ir savas ambīcijas, kurām sekoju, cenšoties sevi visu laiku pilnveidot. Varbūt tāpēc patlaban no trauku biznesa esmu paņēmis radošo pauzi. Esmu to izauklējis kā bērnu līdz brīdim, kad tas jāpalaiž… Tu ar viņu tiecies, pieskati, bet kā māksliniekam man gribas stiklu izprast vēl un vēl, vēlos eksperimentēt, atklāt, kādas neiespējamās robežas vēl varu pārlauzt. Droši varu teikt, ka pēdējo 31 gadu esmu savu dzīvi un ikdienu veltījis stiklam. Iespējas ar to strādāt ir nebeidzamas.
Stikls ir fantastisks ar savu tīrību, skaistumu, plastiku.
Tagad man gribas šo pieredzi izbaudīt, ieejot mākslas jomā, sajūtot tās maģiju.
Vai neparastais mākslinieciskais durvju rokturis Kanttari bāra mēbelei ir jūsu debija ekskluzīvo mēbeļu nišā? Un – vai tai plānots turpinājums?
Es to dēvēju par mākslas objektu ar funkciju. Tas ir individuāls projekts luksusa segmentā, bet patlaban nevaru pateikt, vai būs nākamie.
Vai esat sapņojis par to, kur gribētos redzēt savus darbus – pasaulslavenos muzejos, kādā īpašā vietā?
Viena no manām vīzijām ir uzbūvēt skulptūru parku. Publiski pieejamu. Esmu jau sācis pie tā strādāt, un ceru, ka projekts vainagosies ar labu rezultātu. Arī vieta jau zināma. Ir doma radīt Pedvālei līdzīgu parku, kas būtu veltīts stiklam – ar gaismas saspēles scenogrāfiju, stikla burvību un tīrību.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
