Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Komandu veido duets – grafiskā dizainere Eva Abduļina un arhitekts Reinis Miķelsons (taču štatā ir arī pašiem savs galdnieks – Reiņa tētis Leons Sokolovs). Lai arī katram ir savas stiprās puses, pienākumi nav strikti definēti: kopā darīšana ir galvenā procesa sastāvdaļa.
«Radošo darbību sāku, būdams arhitekts, un tolaik mans sapnis bija būvēt debesskrāpjus. To arī īstenoju, projektējot Z-Towers augstceltnes Rīgā. Pēc pieciem gadiem savu ambīciju biju izdzīvojis, tad pāris gadu strādāju ar interjera projektiem dizaina birojā Annvil. Darbu mērogs arvien samazinājās – no debesskrāpja esmu nonācis līdz mēbeļu dizainam. Šādi tagad varu vairāk fokusēties uz detalizāciju,» tā Reinis. Savukārt Eva pabeigusi grafiskā dizaina studijas universitātē Lielbritānijā un septiņus gadus strādājusi grafiskā dizaina birojā Overpriced. «Darbojoties digitālā formātā, īpaši tipografikā, gala rezultāts mērāms pāris failiņos datorā – tā pamazām akumulējas ilgas pēc taustāmas darba manifestācijas. Atgriežoties no maģistra studijām Nīderlandē, vēlējos strādāt ar grafiku vidē – izkārtnēm. Tas bija mans ceļš pretim arhitektūrai un telpai,» stāsta Eva, bet Reinis piebilst: «Tagad katrā projektā mēģina apvienot lielo bildi ar sīkajām detaļām.»
Abi kopā pirmo reizi strādāja pie Zuzeum mākslas centra interjera un vizuālās identitātes, tolaik katrs pārstāvēdams citu biroju. «Parasti grafiskais dizains projektam tiek piesaistīts beigu stadijā, kad viss jau ir uzbūvēts. Bet šajā gadījumā interjera un grafiskā dizaina komandas satikās jau sākumā,» atceras Eva. Šādu pieeju viņi praktizē arī savos projektos.
Nepieciešamība radīt savu biroju bija likumsakarīgs solis. Teju vienlaikus abi nonāca profesionālās dilemmas priekšā – turpināt strādāt pie kāda vai atvērt pašiem studiju. Paralēli tam Reinim tika piedāvāts darbs arhitektūras birojā Ņujorkā. «Tas bija sapņa piepildījums, bet… Sapratu: ja turpināšu būt daļa no kāda uzņēmuma struktūrvienības, tur arī palikšu. Tas bija pēdējais brīdis uzsākt ko savu, un to vienmēr biju gribējis. Šobrīd jūtos daudz patiesāks pret sevi un to, ko daru,» viņš secina.
Arī Eva atceras piedāvājumu Reinim doties uz Ņujorku. «Prakse un treniņš ārzemēs ir ļoti noderīgs, bet tur dizaineram ir daudz mazāk iespēju komunicēt ar klientu un mainīt viņa skatījumu,» domā dizainere. Turklāt abi ir vienisprātis, ka atvērt savu studiju ārzemēs bez klientu loka un līdzfinansējuma ir daudz grūtāk.
«Rīga ir perfekta vieta, kur sākt, un darot var nokļūt jebkurā pasaules valstī,»
pārliecināts ir Reinis.
Samērā īsajā, bet intensīvajā studijas Gateris Works līdzšinējās pastāvēšanas laikā jau radīti vairāki nozīmīgi projekti. To vidū interjers un grafiskā identitāte Molberts saldējuma veikaliem (šīs vasaras sākumā durvis vērs arī saldējuma ražotne Grīziņkalnā). Tapušas trīs mēbeļu kolekcijas – Māra, Zilais tronis un Mazo objektu sērija. Kolekcionējamā dizaina izstādē Tactile Baltics Milānā pārstāvēta Latvija. Pērn nominēti Latvijas Dizaina gada balvai. Kas nākamais? Rudenī abi devās uz Japānu reprezentēt Latviju izstādē Design Beyond, kura notiek valsts tēla veidošanas un eksportspējas veicināšanas izstādē Expo 2025 Osaka.
Lai šo visu paveiktu, studijai izdevies izveidot uzticamu draugu loku ar dažādiem meistariem, kurus pieaicina darbā uz projektiem. Šādi tiek saglabāts neliels komandas kodols, kas ļauj izvairīties no citu studiju pieļautajām kļūdām, proti, strauja kolektīva paplašināšana lieliem projektiem, kuru noslēgumā nereti trūkst plāna turpmākajai darbībai. Maza komanda, bet plašs sadarbības partneru loks ļauj labāk nodrošināties pret ekonomiskajām krīzēm un sniedz lielāku iespēju eksperimentiem.
Studijas telpas Miera ielā 10 uzietas nejaušas sakritības rezultātā. Eva palīdzēja veidot skatloga grafikas draugu picērijai Buono Buono Pizza un pamanīja, ka blakus durvīs ir brīvas telpas. Tur bija viss, ko abi iepriekš bija iztēlojušies, – skatlogs, kurā varētu eksponēt mēbeles un veidot sasaisti ar garāmgājējiem, piemērots izmērs un lokācija. Studijas saimnieki īpaši novērtē Miera ielas atmosfēru. Ielas pretējā pusē atrodas keramikas studija Iezis, blakus – Made arhitekti birojs un pieminētā picērija. «Veidojas forša komūna,» priecājas Eva. Bet Reinis piebilst, ka Miera iela piedzīvo savu otro renesansi un viņiem ir patiess prieks būt daļai no tās.
Iepriekšējie nomnieki telpās bija ierīkojuši čurros ceptuvi, un viss smaržoja pēc eļļas. Vēl pirms tam šeit atradās telefonu remonta darbnīca Bīstamie sakari – telpas tiešām bija bīstamā izskatā. Tomēr abi redzēja vietas potenciālu. 60 m2 studiju veido trīs telpas – darbistaba ar koprades galdu centrā, atsevišķa maketēšanas telpa un virtuve, kas apvienota ar sapulču telpu. «Izejot no kapacitātes, nodefinējām, cik cilvēku šeit varētu strādāt, kāda būs klientu pieredze un kā mēs ikdienā jutīsimies,» stāsta Reinis.
Gandrīz visas mēbeles ir veidotas pēc pašu dizaina skicēm.
Vēl pirms bija atrastas telpas, Reinim nejauši prātā ienāca ideja par nosaukumu. «Nereti arhitektūras biroji sevi nosauc cēlākā vārdā, nekā tie patiesībā ir. Kad ieejam ikdienas darbu rutīnā, process bieži kļūst līdzīgs darbam cehā. Ja mēs darām to, ko darām, tad ir jāsauc lietas īstajos vārdos,» pārliecināts ir Reinis. Nosaukums arī derēja kā alegorija. «Gateris ir pirmais cilvēka saskarsmes punkts ar koku. Tajā koks no baļķa pārtop zāģmateriālā, no tā tālāk var izgatavot praktiski jebko. Līdzīgi kā gaterī, arī mēs sākam domāt par grafisko dizainu un detaļām, vēl pirms projekts ir uzbūvēts. Gateris ir simbolisks sākuma punkts,» tā Eva.
Maketēšanas telpā pie sienas stāv zila cepure ar nagu, uz kuras angliski rakstīts: «Es šeit nestrādāju (I don’t work here).» Dzirdot un redzot Evas un Reiņa aizrautību, uzraksts iegūst lielāku jēgu. «Kad man vaicā, ko es daru brīvajā laikā, atbildu, ka nenodalu darbu un brīvos brīžus, šis viss ir mans laiks. Tāpēc ar lielu prieku nāku uz darbu,» tā Eva.
Domājot par nākotni, Reinis cer, ka Gateris Works piesaistīs klientus, kuri novērtē tieši viņu rokrakstu, nevis uztver to kā vienu no daudzām izvēlēm. Savukārt Eva gribētu, lai uzņēmums celtu Latvijas vārdu pasaulē. «Bet galvenais, lai visu laiku augam un neatražojam sevi,» aizdomājas Eva. Biroja radošās darbības mērķis ir nacionālās folkloras un senlatviešu dzīvesziņas translēšana mūsdienu dizaina valodā. Skan gana ambiciozi un laikietilpīgi – tas būs drīzāk maratons nekā sprints. «Šobrīd esam nolēmuši darīt darbus un ļaut, lai tie mūs definē,» saka Eva.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
