Dziju karaliene ar dumpinieces garu. Helga Isagere par dizainu, laikmetīgu estētiku un radošo brīvību

Nekad nedomāju, ka pēc četrdesmit sākšu kaislīgi adīt, jo pēdējo reizi adāmadatas rokās turēju pamatskolā. Bet mani ir ievilcis jaunais trends – dažu pēdējo gadu laikā pasaule karsti ilgojas kaut uz brīdi izkāpt no reibinošā karuseļa, ko iegriezusi mūsdienu steidzīgā un nervozā ikdiena. Daudzi arvien biežāk rod mierinājumu dažādos vecmāmiņu hobijos. Adīšana ir kļuvusi gandrīz par apsēstību – ada biroju darbinieces, uzņēmējas, ārstes, arhitektes un pat vīrieši. Turklāt moderno adītāju arvien vairāk interesē tīra manta – dārgāka un kvalitatīvāka dzija, ērtāki adīšanas piederumi un iespēja kašmira džemperi uzadīt savām rokām.

Kopenhāgenā rosība dzijas veikalos atgādina laimīgas murdoņas piepildītus bārus. Pieredzēju, ka tikko iegādātā dzija tūdaļ tiek likta lietā blakus esošajā kafejnīcā. Kā tas nākas, ka adīšanas trakums ir pārņēmis pasauli?

Man šķiet, pirms pandēmijas arī dāņi adīja mazāk nekā šobrīd. Ir bijuši vairāki adīšanas viļņi. Manuprāt, rokdarbi – vai tā būtu adīšana, tamborēšana, aušana vai kas cits – sniedz mums tik nepieciešamo atelpu no digitālās ikdienas. Adot ir nodarbinātas abas rokas, nevar cilāt valdziņus un vienlaikus skatīties telefonā. Tas dod mieru un telpu savām domām. Mēs ilgojamies pēc šādas koncentrēšanās vienam darbam, miera un vienkāršības trauksmainajā ikdienā, kurā pastāvīgi tiekam bombardēti ar dažādiem iespaidiem.

Man īsti nepatīk doma, ka džemperi var uzadīt vienā nedēļas nogalē. Izvēlies labu dziju un nesteidzies!

Vienlaikus es redzu, ka daudziem milzu gandarījumu sniedz radīt kaut ko taustāmu. Cilvēki ar lepnumu nēsā pašu adītus džemperus. Kaut kādā ziņā tas arī signalizē, ka cilvēks spēj būt savas dzīves ritma noteicējs un prot atrast laiku sev vai tiem, kurus mīl. Es pati sāku adīt tikai deviņdesmitajos. Uzaugu starp dzijām un adījumiem, jo mana māte ir adījumu dizainere. Mammas nelielajā veikaliņā man ļoti patika izvēlēties dziju krāsas un palīdzēt klientiem. Iepazinu, kā atšķiras dažādas dzijas un materiāli. Jau no bērna kājas zināju atšķirību starp zīdu, kokvilnu, vilnu, taču adīšana mani tolaik nemaz neinteresēja.

Tiešām?

Jā. Bet man šķiet, tas ir dabiski – mēs negribam darīt tieši to pašu, ko vecāki. Turklāt man pietrūka adīšanai nepieciešamās pacietības. Atceros – vecmāmiņa mācīja, kā adīt trauku lupatiņas, kas nepavisam nebija motivējoši. Tāpēc sāku adīt tikai deviņdesmitajos, kad gāju vidusskolā. Dzīvoju dziļos laukos, un mani ļoti interesēja mode. Protams, mode, kuru redzēju itāļu Vogue, meitenei Dānijas laukos bija totāli nepieejama. Mana ģimene to nevarēja atļauties, un man pat šķiet, ka Dānijā tolaik neko tādu arī nevarēja nopirkt.

Mani ļoti aizrāva tālaika grunge un punk ēra modē. Žurnālā pamanīju kādu džemperi ar daudzām sarežģītām pīnēm un lūdzos mammai, lai tādu uzada man. Bet viņa bija viena cilvēka uzņēmums – pati atbildēja par visiem procesiem, tāpēc viņai nemaz nebija laika kam tādam. Toties viņa pavaicāja, vai man pašai gribētos uzadīt to džemperi.