Zemessargs Juris Tomašūns: «Latvijas vīrietim dienestam vajadzētu būt normai!»

Tavs tēvs, vēsturnieks un skolotājs, bijušais Augstākās Padomes deputāts Andris Tomašūns, balsoja par Latvijas neatkarību. Kad tu aptvēri šā notikuma nozīmīgumu?

Brīvība ikvienam ir pats svarīgākais. Esmu jau neatkarības bērns – piedzimu 1995. gadā, miera laikos. Neatceros, kas un kā bija toreiz – deviņdesmitajos, tāpēc tēva balsojuma nozīmi mēģinu saprast visu dzīvi. Pats galvenais, ka Latvija bija un ir uz pareizā ceļa, un paldies visiem, kas to izvēlējās, – gan tiem, kas ar ieročiem izcīnīja Latviju Neatkarības karā, gan tiem, kuri atmodas laikā palīdzēja izcīnīt brīvību nevardarbīgi.

Vienmēr esmu apzinājies, ka mans tēvs Latvijas labā ir izdarījis kaut ko lielu. Tomēr pāri valstiskajām lietām vispirms viņš ir mans tēvs un tikai pēc tam – Augstākās Padomes deputāts. 

Man vienmēr paticis ar tēvu runāt par vēsturi – esmu prasījis, lai pastāsta, kā viņš nokļuva Augstākajā Padomē, kā viņi toreiz balsoja, kā viņš organizēja Radio nama aizsardzību barikāžu laikā. Tēva stāsti mani ir ļoti ietekmējuši, un satiekoties viņš man izstāsta atkal kaut ko jaunu. Joprojām, nu jau esot pensijā, tēvs ir ļoti aktīvs. Viņam ir tik bagāts mūžs, ka nekad nevarēšu aptvert visu, ko viņš piedzīvojis. Man ir baigi foršs tēvs! Ir, uz ko paraudzīties.

Ja Valsts prezidents pasaka, ka valsts prioritātes ir drošība un demogrāfija, tad es daru, ko varu: sargāju valsti un audzinu dēlu!

Esi gājis tēva pēdās – arī tev, tāpat kā viņam, ir vēsturnieka izglītība.

Noteikti esmu spēcīgi ietekmējies, bet sevi veidoju pats. Biju arī vēstures skolotājs un šo profesiju daļēji izvēlējos, sekojot tēvam. Tomēr nebiju tik labs vēstures skolotājs, kāds gribēju būt. Sapratu, ka mans aicinājums ir cits – Zemessardze.

Mums ļoti vajag skolotājus vīriešus.