Una Gulbe-Kārkliņa: Ne vienmēr ir drosme ieraudzīt tumšo istabu, pilnu ar skeletgalvām

Una Gulbe-Kārkliņa

Modele, stāstniece, dzīves māksliniece, atraitne

Kopš bērnu dienām mani interesējuši žurnāli National Geographic, aizrāvusi dabas daudzveidība un ceļojumi uz citām zemēm. Tas ir liktenis, ka mums ar vīru Ainaru Gulbi sakrita šī aizraušanās ar cilšu kultūru. Jo tikai abiem kopā mums pietika drosmes doties mūžamežos pie ciltsļaudīm, pirmajā reizē pat ņemot līdzi sešus no mūsu bērniem: viņa vecāko meitu Elīnu un piecus manus vecākos bērnus, no kuriem jaunākajam – Miķelim – toreiz bija tikai deviņi gadi.

Toreiz, pirms desmit gadiem, jutu, ka ir pienācis laiks doties vilkam līdzi .

Cilts galvenais virsaitis, visā Brazīlijā un Latīņamerikā labi zināmais iezemiešu līderis Biraci Nišivaka ar sievu Putanī, mūs uzņemot, sacīja: «Tas ir patiesi cēls žests – ierasties no tik tālām zemēm kopā ar bērniem, ar savu cilti.» 
Pavisam Amazones mežos javanavas (yawanawa) ciltī esam bijuši četras reizes, un katra viesošanās bijusi elpu aizraujošu piedzīvojumu pilna. Reiz Nišivaka, sēžot pie ugunskura, teica, ka mēs viņus atcerēsimies visu atlikušo mūžu, jo tiem, kas reiz pabijuši ciltī, sajutuši viņu kultūru, dzirdējuši valodu un dziesmas, ļāvušies džungļu izdzīvošanas izaicinājumiem kā ārprātīgiem odu un kukaiņu uzlidojumiem, paliek neizdzēšams iespaids uz mūžu. Tā arī ir.