Stāsts par latviešu donžuānu: Kā dzīvoja un mīlēja dzejnieks Edvarts Virza

Virza mūsu tautā tiktu ierakstīts zelta burtiem arī tad, ja viņš būtu uzrakstījis vienīgi Straumēnus – šo barokālo dzīves un dabas saskaņas himnu. Bet viņam bija arī citas mirdzošas šķautnes, tostarp viņš ir radījis pirmo erotiskās dzejas krājumu latviešu literatūrā.
Šī būs mūsu versija par Edvarta Virzas personības maģiju, smelta laikabiedru atmiņās, nojausmās, leģendās.

Pirmdzimtais

Rāceņu Annas un turpat kaimiņu Billīšu Jura vecākais dēls. Lieknu ģimenē sekos vēl 13 atvases, no kurām piecas nomirs agri bērnībā, izdzīvos četras meitas un pieci dēli. Pirmais, ko, puikam pieaugot, visi ievēros, – viņa mazais augums (minēts, ka jau nobriedušā vecumā Virza bijis vien 1,57 m garš). Atcerieties, kā grāmatā Pansija pilī ar labestīgu smaidu par Virzu raksta Anšlavs Eglītis: «(..) tik mazs, ka varot ērti pastaigāties zem gultas ar izplestu lietussargu.» – «Ātri kustoties un strauji žestikulējot, viņš ik reizi atgādināja rosīgu, ņipru un apņēmības pilnu rūķi.» Jā, par mazo augumu Virza pārdzīvoja – par to, ka kurpes jāpērk bērnu apavu nodaļā. Kopš bērnības viņš tika vienaudžu nejauki apsmiets: sīks, šauriem pleciem, iegrimušām acīm. Tādēļ, būdams godkārīgs, varētu saīgt un sarūgt, bet Virza spēja garīgi pacelties pāri. Un tapt daudzkārt lielāks – talantā, balss sulīgajā skanīgumā, jūtīgi redzīgos vērojumos. Un, ja vēlējās, viņš prata būt ļoti šarmants, ar tādu personības spēku, ka spilgtas sievietes viņā ķērās kā dadži. 

Kā uz mūzu plejādi reaģēja Elza? Sāpēja. Viss ir viņas dzejā – lielā mīlestība, ārkārtīgā vilšanās un ilga vientulība līdzās cilvēkam, kurš ir gan dārgs.