Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Psiholoģe Marija Ābeltiņa: Ir tik daudz sēru un zaudējumu stāstu, ko mēs nemaz nepamanām
Klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa ir mediju iemīļota – viņu aicina kā eksperti dažādiem tematiem, visbiežāk – pārstrādāšanās un izdegšanas jautājumos. Nekā pārsteidzoša – pirms dažiem gadiem iznākusī Marijas grāmata Profesionālā izdegšana, kas balstīta gan personīgajā pieredzē, gan zinātnes pētījumos, kļuva teju par bestselleru. Uz interviju Marija atnāk ar savu uzticamo draugu – suni Patriku. Jāpiebilst – labi audzinātu suni, kurš visu garās sarunas laiku, gandrīz divas stundas, rāmi guļ pie kājām. Viņa laiskā, mierpilnā figūra ir kā daiļrunīgs atgādinājums, ka, iespējams, suņi par dzīves pareizo lietu kārtību kaut ko saprot labāk par mums. Katrā ziņā izdegšana Patrikam nedraud.
Foto: no izdevniecības ŽurnālsSanta arhīva (Ieva Andrupe)
– Man šķiet, ka vasaras beigas un atvasara ir viens no skaistākajiem gadalaikiem, tomēr mazliet skumjš. Jums arī?
– Atceros, ka bērnībā bija tādas anketu klades ar visādiem jocīgiem jautājumiem, un tur bija arī jautājums – kura nedēļas diena tev ir vismīļākā? Es padomāju un sapratu, ka man patīk visa nedēļas nogale līdz pat svētdienai. Tad vairs ne, jo svētdienas pēcpusdienā jau sāc domāt par pirmdienu. Tāpat ar augusta beigām – jau neizbēgami sāc domāt par rudeni… Lai gan kopumā man rudens patīk, jo saistās arī ar daudziem foršiem notikumiem. Ļoti patika septembris universitātē, kad atsākās studijas, satikāmies ar kursabiedriem un viss notika. Augusta skumjas drīzāk varbūt ir par to, ka gribas pagarināt skaisto vasaras bezrūpības sajūtu. Pieaugušo dzīvē jau vispār ir maz bezrūpības, kas bērnībā bija pašsaprotama. Gribu peldēt – eju peldēt. Vai arī – tagad aiziešu pie draudzenes… Un eju.
– Tas, ka trūkst bezrūpības, – tā ir dzīves prasība vai mūsu iekšējā neļaušanās?
– No vienas puses, tā ir dzīve. Īpaši, ja runājam par cilvēkiem vidusposma vecumā, kurš šajos laikos ir ļoti pagarinājies, līdz ar to tajā ienākuši daudzi jauni pienākumi. Tagad stipri vēlāk var kļūt par vecākiem – un tas ir arī mans piemērs –, bet arī mūsu vecākiem mainījusies dzīve, līdz ar to viņi īsti nevar palīdzēt, kā tas bija agrāk. Un tad vēl ir karjera, jo profesionālais piepildījums arī svarīgs. Turklāt mums ir raksturīga tā sauktā noguruma kultūra.
Mēs apbrīnojam cilvēkus, kuri izdara pārsteidzoši, neticami daudz. Un reti kurš apbrīno cilvēku, kurš atpūšas.
