«Plēš brūci, ar ko dzīvoju katru dienu…» Paukštello par likteņa triecieniem un dāvanām

Kad tiekos ar Jāni Paukštello, pirmais, ko viņš lūdz, – lai nekādā gadījumā nesaucu viņu par ģeniālu un leģendāru mākslinieku: «Tas, maigi izsakoties, liek man justies neērti.»
Nosolos, ka tik skaļus vārdus neizmantošu. Tomēr pieminu, ka viņa skatuves partneris Čūsku vārdos – Kārlis Arnolds Avots – Jāni nosaucis par gaismas nesēju. Paukštello par to vien pasmaida.

«Nezinu, kāpēc esmu aktiera profesijā – es par to nebiju domājis.

Bija aizgājis jau tiktāl, ka man sākās asins saindēšanās. Tas bija pēdējais brīdis. 

Tas notika 1969. gadā, kad biju mācījies Tautas kinoaktieru studijā kādu mēnesi vai divus, atnāca no televīzijas un izvēlējās mani, 18 gadus vecu, un sešpadsmitgadīgo Brigitu Heisleri, un mēs nospēlējām četrdesmit piecu minūšu garu uzvedumu – Mersedes Salnājas Baltos bērzus. Tiešajā ēterā bez montāžas. Matemātikas skolotāja man tad vaicāja: «Par ko tu tagad domā – par to televīzijas raidījumu vai par integrāļiem?» Man visu mūžu ir bijusi dīvaina sajūta par to, ka vispār šajā profesijā strādāju, visu laiku brīnos, ka man tā ir veicies.» 

«Un vienlaikus jūsu dzīvē ir bijis daudz smagu pārbaudījumu – krusts,» piebilstu.
Jānis atbild ar pretjautājumu: «Kāpēc jūs domājat, ka krusts ir smags? Krusts ir mīlestība – tā lielā mīlestība, kas ir kā sega, nevis uzplaiksnī; mīlestība kustībā, ikdienā.» 

Vāts, kas joprojām čūlo

Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem Paukštello no godāta aktiera kļuva par nosodītu nevēlamo, un daudzi no viņa novērsās. Joprojām notikušais tiek cilāts, malts un pārmalts, pieminēts rakstu slejās, lai par ko būtu stāsts. Mēs par to runājam, jo Jānis pats piemin notikumu, kas viņa dzīvi sarāva divās daļās – pirms un pēc.