«Nemāku atnākt mājās piecos un neko nedarīt!» Tiesībsardze Karina Palkova par sapņiem, ģimeni un sistēmu, kas jāmaina

Pieturzīmes

• Dzimusi 1986. gada 16. februārī Jūrmalā.
• Latvijas Policijas akadēmijā ieguvusi juridisko izglītību, Rīgas Juridiskajā augstskolā – maģistra grādu pārrobežu komerctiesībās, Rīgas Stradiņa universitātē – tiesību zinātņu doktora grādu. 
• RSU asociētā profesore un vadošā pētniece. Zinātniskā darbība saistīta ar medicīnas tiesībām, pacientu tiesībām, cilvēktiesībām un mākslīgā intelekta izmantošanas veselības aprūpē tiesiskajiem un ētiskajiem jautājumiem. Bijusi RSU Sociālo zinātņu fakultātes dekāne.
• Vairāku starptautisko zinātnisko organizāciju biedre.
• Zvērināta advokāte, izveidojusi arī savu advokātes biroju. 
• Vadījusi Jūrmalas pašvaldības Sociālās palīdzības komisiju un strādājusi citos ar pašvaldības un valsts iestādēm saistītos darbos.
• Vecāki – Meružans un Olga Petrosjani. 
• Vīrs Jānis, divi dēli. 

Dzīvīgas tumšas acis, izteiksmīgas kleitas, mākslas vingrotājas grācija un no tēva armēņa dzimtas mantoti cirtaini mati. Divu dēlu mamma. Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un zvērināta advokāte, pirms šī amata arī Sociālo zinātņu fakultātes dekāne – 39 gadu vecumā tas nav maz, vai ne?

18. septembrī jūs apstiprināja amatā, bet pēc tam nācās ielēkt gandrīz vai ejošā vilcienā, jo sākās tracis ap Stambulas konvenciju. Kāds jums bijis šis ugunskristību laiks? 

Pieņemot šo lēmumu, atalgojums man nebija izšķirošais – sapratu, ka te es pati varu kaut ko mainīt, te mani dzird, man ir balss.

Grūtāks, nekā biju iedomājusies. Spilgti atceros to sajūtu, kad biju devusi zvērestu, iznācu no Saeimas ēkas un apzinājos, ka pilnīgi viena dodos uz savu jauno darbavietu, kur es nevienu nepazīstu. Biju saplānojusi, kā mierīgi apsvēršu to, ko biju iecerējusi uzlabot, salikšu prioritātes un līdz decembrim mierīgi un cilvēciski aprunāšos ar katru darbinieku. Bet notika citādi. Pēc dažām dienām darba kārtībā nāca Stambulas konvencijas jautājums, un vajadzēja izlasīt ļoti daudz dokumentu par to. Un bija jāsaprot, kā runāt ar medijiem, kad tu vairs neesi Karina, neesi asociētā profesore vai pētniece, bet esi Latvijas Republikas tiesībsardze. Es nedrīkstu kļūdīties, ja katrs mans vārds var sadusmot vai sašķelt sabiedrību. Viss notika tik ātri, un nebija laika ieskrieties. Tās tiešām bija ugunskristības. 

Bieži negadās tā, kā notika ar jūsu priekšgājēju Juri Jansonu. Viņš atkāpās pats, taču Saeima jau bija savākusi parakstus par viņa atcelšanu, jo bija bažas par iespējamām ilgstošām alkohola problēmām. Mēs droši nezinām, vai vainīgs bija alkohols vai slimība, tomēr Tiesībsarga birojs visu šo laiku strādāja. Kā tas iespējams?