Laura Vonda par šķiršanos, iepazīšanos un jauno dzīvi: Šobrīd jūtos kā Bridžita Džonsa

Mūsu saruna iesākas trauksmaini. Laurai šorīt pēkšņi saslimis bērns – atvedusi mājās, iedevusi zāles, gribējusi mūsu tikšanos atcelt, tomēr nolēmusi nesteigties. Kļūstu par liecinieci divām Lauras sarunām – ar bērnu un ģimenes ārsti. Bērnam Laura piekodina: ja paliks sliktāk, lai zvana, un tad mamma sarunu pārtrauks un uzreiz dosies mājās. Ģimenes ārste uzskata: drošības labad jābrauc uz slimnīcu. Laura apsola, ka tā arī darīs, bet pirms tam pabeigs vienu darbiņu. Pagaidu drošībai viņa sazinās ar draudzeni – lai pieskata sasirgušo. Pacietīgi gaidot, kad beidzot varēsim runāt, grozu galvu – varbūt tomēr nav īstais brīdis intervijai. Bet Laura paliek pie sava – runāsim vien.

– Tiešām varēsi savākties un runāt?

– Varēšu. Šādas situācijas gadās ik pa laikam. Tāpat kā nav skaidrs, kas bija pirmais – vista vai ola, arī es nezinu: tiešais ēters mani trenē dzīvei vai dzīve trenē tiešajam ēteram. Zinu: kad sākas ziņas, dzīve neapstājas, un otrādi – kad notiek dzīve, arī ziņas neapstājas. Dažkārt, lai saglabātu mieru un spētu darīt to, kas jādara, jāmāk atslēgt galvu un nestresot.

Ģimenes mikropasaulītē šķiršanās ir zemestrīce ar magnitūdu 9,9 – lūzums katram iesaistītajam.

Katru reizi, kad atkal dzīve izaicina, man ir iespēja pārbaudīt, cik tālu šajās mācībās esmu tikusi. Parasti tieši veselības lietas ļoti labi saliek akcentus, par ko vērts uztraukties un par ko nē. Gadās, ka darbā kaut kas ne tā, vēl kaut kāds sarežģījums, par kuru šķiet: netikšu tam pāri! Kad nākamajā dienā saslimst bērns un domāju, ko un kā tagad darīt, vispār vairs nav prātā tas, par ko uztraucos vakar.

– Vēl pirms stundas gribēji mūsu sarunu atcelt, bet tad izlēmi – ja norunāts, tad izdarām!

– Tāpēc, ka dzīve iet uz priekšu. Kaut ko atceļot vai pārceļot, nezinu un nevaru garantēt, ka rīt viss nebūs vēl sarežģītāk. Ja šajā mirklī tomēr varu kaut ko izdarīt, tad izdaru, un vienu darbu no saraksta varēs izsvītrot.