Horeogrāfe Liene Bēniņa: Par mani teica – kas no tāda bandu bērna var sanākt?

Tukuma kultūras nama režisore, bet galvenokārt horeogrāfe un Tukuma deju skolas Demo dibinātāja Liene Bēniņa izlauzusies caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Ārēji trausla, bet būtībā stipra sieviete ar apbrīnojamām darbaspējām un gribasspēku. Šķiet, nav nekā, ko viņa nevarētu.

Guna Roze

20. oktobris

Foto: no personiskā arhīva

Liene iestudējusi dejas XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, organizē festivālus, sacensības un arī slavenos Tukuma Rožu svētkus. Saņēmusi vairākas Latvijas Dejas balvas un pati bijusi šīs balvas žūrijā. Vienā sasaukumā bija arī Tukuma pašvaldības deputāte, tomēr tai vidē jutās slikti. Viņas dzīve, viņas valoda ir deja. Liene saka: «Ikreiz, kad dzirdu, ka caur deju izskan Tukuma vārds, vēderā ir tā īpašā laimīgā kņudoņa, ko spēj izraisīt tikai lokālpatriotisms. Tas ir jaudīgs dzinējspēks.»

Mamma Ausmiņa

«Esmu uzaugusi Irlavā. Manas apzinātās dzīves ceļš sākās ar to, ka divarpus gadu vecumā mani adoptēja Ausma Ķimene, es viņu saucu par Ausmiņu. Un par mammu. Nupat, 1. septembrī, viņai palika 90 gadi. Ceļš pie Ausmiņas mani aizveda laikā, kad mans pusbrālis – Ausmiņas dēls, tagad jau miris, – draudzējās ar manu mammu. Izklausās pēc ekscesa, bet, nē – nekādas radniecības. Bioloģiski viņš man ir svešs cilvēks, bet es viņu uzskatu par pusbrāli. Kamēr mamma gāja uz randiņiem, nebija, kur mani likt, atstāja Ausmiņai – sava brūtgāna mammai. Cilvēcīgi saprotu: jā, ir bērns, bet tikties gribas, kā jau, kad cilvēki tikko samīlējušies.