Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Dzintars Dreibergs: Tā ir modes lieta – domāt, ka bērnībā esi satraumēts
Režisors Dzintars Dreibergs atgādina par mūsu pašu brīnumiem un spēku. Atsaucoties uz Juri Podnieku, viņš saka – kurš pieskāries latvieša dzīslai, redzējis, cik tā stipra, vairs nespēj par to nerunāt. Droši vien katrā no mums ir šī stīga, un ir tik skaisti, ka ir tāds traks ideālists ar gaiši zilām acīm – Dzintars –, kurš savus gadus dedzina, radot Latvijai svarīgas filmas un ievibrējot mūs būt lepniem pašiem par sevi. Nav jau tā, ka Dzintars nevarētu darīt kaut ko vieglāku – paredzamāku un labāk apmaksātu. Viņam ir izcila izglītība ekonomikā un pieredze prestižā uzņēmumā. Bet viņa iekšējai vertikālei atbilst šis – Dvēseļu putenis un tūlīt arī Tīklā. TTT leģendas dzimšana.
Foto: Matīss Markovskis
– Tu atteici interviju, jo biji traki aizņemts. Tagad ritms ir rāmāks?
– Tāpat darbs dzen darbu, bet tagad uzdrošinos teikt, ka filma par TTT būs. Viss ved uz pirmizrādi – 6. novembrī. Gribējām, lai tā iznāk ap Lāčplēša dienu, patriotu nedēļā, kad, ļoti ceru, cilvēki ar ģimenēm ies skatīties un pēc tam apspriedīs mūsu vēstures lappuses, par kurām nav runāts pirms tam.
– Filma veidota, lai arī tie, kas nav spēlējuši, sajustos kā basketbola laukumā. Kā to var dabūt gatavu?
– Filmās bieži redzam spēli no malas, bet realitātē spēlētājs ir notikumu epicentrā – visapkārt ķer, grūž, baksta un katrā sekundes daļā viņam ir jāpieņem lēmums. Tāpēc mums bija svarīgi, lai operators atrodas tieši laukumā. Tikai tā var sajust tempu, spriedzi, ritmu. To laikam spēj tikai Valdis Celmiņš, kurš ar 40 kilogramu kameru skrēja pa laukumu.
– Šī ir tava otrā patriotiskā filma.
– Man pašam ir šķitis: vai nav par daudz? Varbūt vajag izdarīt kaut ko citu? Bet, kad sāku pētīt TTT un analizēt, – kas viņas īsti bija? Kāpēc tūkstoši gāja skatīties spēles? Tie, kas netika zālē, kāpa kokos, lai redzētu pa logiem.
Sapratu, ka šīs meitenes bija vienas no pirmajām, kas deva cerību, ka mēs kā Latvija izdzīvosim. Lai kā mūs bombardēja ar propagandu, teica, ka esam neizdevušies un vāji, viņas pierādīja pretējo. Sak, jūs varat runāt, ko gribat, mēs jūs vienkārši sasitam lupatās!
Man ļoti palīdzēja Jura Podnieka piezīmes, citāts par mirkli, kad viņš filmēja Strēlnieku zvaigznājam. Pārfrāzējot: ja vienreiz esi pieskāries latviešu dzīslai, ja esi sajutis, cik mēs esam lieli, tad izjūti atbildību par to runāt. Un es šo atbildību ļoti izjūtu.
Vienai filmai tiek veltīti daudzi manas dzīves gadi, tāpēc vispiepildītāk un jēgpilnāk jūtos, risinot vēl neizstāstītās vēstures lappuses. Man sāp, ka
