Ekseļa nūģe. Finansiste un investore Karīna Kulberga zina, kā rīkoties ar naudu, lai vairotu turību

Runā, lai bērns augtu bagāts, viņu vajagot vest mājās kaut aizņemtā, bet šikā auto. Ar kādu auto veda mājās tevi?

Ar ratiņiem! (Smejas.) Mana ģimene dzīvoja samērā netālu no Dzemdību nama. Kopš bērnības esmu īsta Rīgas centra meitene. Ja citi saka, ka vasarās no Rīgas jābēg uz laukiem, man tieši šī tukšā pilsēta ir vismīļākā vieta pasaulē. Biju vienīgais bērns ģimenē, kopā dzīvojām nelielā dzīvoklītī četras paaudzes – mani vecāki, vecmāmiņa un vecvecmāmiņa. 

Redzi, vadot turīgo klientu nodaļu, mani ieinteresēja, kāpēc klientu sarakstā ir samērā maz sieviešu. Kur viņas mums pazūd?

Kad augu, valdīja priekšstats, ka uzņēmējs vai vadītājs var būt tikai ekstraverts cilvēks, kurš jau no bērnības viegli komunicē ar citiem. Es augu viena un ne tuvu neesmu runīga. Tikai vēlāk sapratu, ka introvertiem ir savas priekšrocības. Domāju, tā ir viena no manām superspējām – ilgi varu būt vienatnē un negaidu ātru atzinību no apkārtējiem. Profesionāli man tas ir palīdzējis izaugt par izteiktu pārmaiņu vadītāju. 

Meet-up minēji, ka, uzzinot par mammas slimību, agri saprati, ka par savām finansēm būs jārūpējas pašai.

Redzu, ka cilvēki savus naudas paradumus maina baiļu vai iekšējas motivācijas dēļ sakrāt kaut kam foršam. Manā gadījumā pirmais impulss nāca no nestabilitātes izjūtas. Tie bija deviņdesmitie gadi, kad jau tā nekas nebija paredzams, un mammas saslimšana šo sajūtu pastiprināja. Bailes ne vienmēr ir labākais ilgtermiņa motivators, bet tā sākās mans naudas ceļš. Tikai pēdējos gados esmu likusi klāt pozitīvo motivāciju, un tagad redzu, cik ļoti tā man palīdz. 

Es tiešām agri pieaugu, kļuvu atbildīga. Arī studijas izvēlējos gana pragmatiski. Patiesībā gribēju kļūt par kinorežisori vai mākslas kuratori. Atceros, ka šo ideju nopietni izklāstīju un tētis teica: «Mākslinieki dzīvo bohēmā, tumšos pagrabos un pīpē. Tev labi padodas matemātika, labāk mācies to!»