Baiba Rubesa: Tagad zinu, kam dzīve par īsu

Pirms dažiem gadiem izaugsmes un iedvesmas forumā Līdere teicāt tā: «Lai panāktu šķietami neiespējamo, tālais mērķis jāpatur acu priekšā un jādodas tam pretī.» Kam jūs šobrīd dodaties pretī?

Dzīves beigām. Psihologi reizēm norāda, ka dzīve sadalās septiņu gadu attīstības posmos. Katrā posmā cilvēka perspektīva mainās: pusi dzīves skaties uz priekšu, tad drīzāk- – atpakaļ. Jo jaunāks esi, jo loģiskāk, ka skaties uz priekšu – kā būs nākotnē? Pēc 50 gadiem lielās lietas nākotnē sāc plānot mazāk, jo tīri cipariski saproti, ka dzīvei palicis tik un tik laika.

Nebiju gaidījusi šādu atbildi!

Kāpēc? (Smejas.) Nezinu – tie būs pieci, 10 vai 20 gadi, bet vienalga – būsim reāli! No aiziešanas mūžībā neviens nevar izvairīties. Tāpēc ikvienam svarīgi sakārtot testamentus – lai papīri kārtībā un ar savu aiziešanu neapgrūtinātu citus. Šajā ceļā esmu kaut kur pa vidu, bet lielu daļu esmu izdarījusi.

Neesmu no tām, kas vēlas nodzīvot līdz 100 gadu vecumam.

Mani tas pilnīgi neinteresē! Gan gadu dēļ, gan pēc kovida un kara pieredzes esmu vēl vairāk sapratusi, cik svarīgi tvert mirkli: ja kaut ko gribi darīt, tad dari tagad – satiksimies nevis pēc trim gadiem, bet šodien. Turklāt esmu sapratusi, ka nevajag darīt to, ko negribas. Vairs nesūtu garas Ziemassvētku vēstules, bet apbrīnoju tos, kas tā dara. Pēc iespējas neeju uz pasākumiem, kas, manuprāt, ir tikai atrādīšanās. Nelasu un neskatos to, par ko skaidri zinu – tas mani nokaitinās.