Māksliniece Elīna Brasliņa: Bērns māca prioritātes un izārstē no nesamērīgi lielā darbaholisma
Elīna Brasliņa ir talantīga māksliniece, grāmatu ilustratore, tulkotāja. Daudziem viņa zināma kā bērnu grāmatu un animācijas filmas Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi māksliniece, bet pagājušajā gadā Elīna debitēja arī kā bērnu autore ar bilžu grāmatu Uzzīmēsim stāstu? Šobrīd gandrīz jau pabeigts darbs pie animācijas filmas Laimīgie, un vēl ir daudz citu projektu. Ierasts, ka publiski Elīna runā par saviem darbiem un projektiem, bet par privāto dzīvi tikpat kā ne. Bet viņa ir arī mamma meitai Grētai, kura nupat nosvinēja sesto dzimšanas dienu.
Foto: Matīss Markovskis
Pastāsti, kad varēsim redzēt jauno animācijas filmu! Un kādi tev vēl šobrīd aktuāli projekti?
Edmunda Jansona režisētā filma Laimīgie kinoekrānos būs redzama nākamā gada pavasarī. Tā ir pilnmetrāžas animācijas filma, kuras sākotnējā ideja, kodols nāk no Luīzes Pastores grāmatas Laimes bērni, bet filma ir paredzēta drusku mazākiem skatītājiem. Darbība notiek Amazones džungļos, un tur būs arī mazs, mistisks dzīvnieciņš Pukainītis, kas būs jāglābj. Neviens gan nezina, kas tas ir par dzīvnieciņu…
Vēl strādāju pie ilustrācijām Ingas Gailes jaunajam dzejas krājumam pusaudžiem. Tas būs ļoti krāsains – varbūt man nedaudz neraksturīgi gleznots ar akrilu, bet man ļoti gribējās strādāt ar krāsām uz papīra, nevis datorā. Nākamā gada pavasarī iznāks arī grāmata, kurā būs apmēram 100 stāstu no platformas My First Year Too, kur jau vairākus gadus tiek publicēti mammu un tētu stāsti par pieredzi bērna pirmajos dzīves gados. Šiem stāstiem esmu zīmējusi ilustrācijas, un tagad tie būs lasāmi arī grāmatā.
Kāds bija tavs pirmā gada stāsts?
Ir vērtīgi palasīt citu mammu un tētu stāstus, lai saprastu, ka īstenībā bija labi. Lai gan bija grūti… Kad piedzima Grēta, man bija 31 gads, un es kā māksliniece biju pieradusi, ka laiks pieder tikai man, daru visu, kad vajag, – rītā, vakarā, naktī. Bet tagad ir bērns. Un bērns ir sagriezis dienu nogriežņos. Un tad iemācies noķert brīvā laika nogriežņus. Tikai pirmos pāris mēnešus nestrādāju. Sākumā jau nesaproti, kas notiek, – jauns miega režīms, un, ak Dievs, šis mazais cilvēks jāpietur pie dzīvības!
Man bija sajūta, ka nevaru no bērna novērsties. Biju salasījusies arī par zīdaiņa pēkšņās nāves sindromu. Tā manas vanaga acis nenolaidās.
