Zirdzinieces Elladas stāsts: Ar zirgiem esmu es pati, bez viņiem neesmu nekas

Elladu es satiku, protams, stallī. Mēs runājāmies ģērbtuvēs, mans intervijas ieraksts ir pilns ar attāliem zviedzieniem, manu kladi apsiekalojusi muskuļota bokseru kucīte, sarunai pa vidu jaucās Elladas jaunākā meitiņa Kira, un kādā brīdī savu lielo galvu iebāza ponijzirgs Rižiks. Iespējams, pateicoties arī Elladai, Bebrene pašlaik kļuvusi par vienu no Latvijas spēcīgākajiem zirgkopības centriem, un Bebrenes vispārizglītojošā un profesionālā vidusskola tapusi par pirmo, kur Latvijā var apgūt zirgkopja profesiju. Elladas jāšanas skolas «Gaita» audzēkņi sacensībās izcīna godalgas, bet viņas trenētās meitenes basām kājām voltižē uz zirgiem. 

– Uz Bebreni jūs pirms astoņiem gadiem pārcēlāties no Vecumniekiem. Toreiz jums bija 23 zirgi un pieci bērni! 
– Tagad ir seši bērni un vairāk nekā 70 zirgu. Piedzima kumeliņi, daļu nopirkām, daļu iemainījām. Daži zirgi pie manis ir pieskatīšanā, bet pārsvarā visi manējie. Bērni man ir trīs lielie, kas pie manis vairs nedzīvo, un trīs mazie.

Četrus mēnešus mētājos pa slimnīcām, vairākas plastiskās operācijas. Zirgs iespēra!

Un audzēkņi, kas nāk pie zirgiem, tos es neesmu skaitījusi. Mana jāšanas skola nav par maksu, jo vietējie nespētu maksāt, bet bērni apkopj zirgus un par to drīkst jāt. Bērni te dara visu – palīdz ar zirgiem, ar jaunzirgiem, tīra boksus. Tā ir laba prakse. Ja gribi kļūt par zirgu treneri, jāzina visa teorija – zirga anatomiskā uzbūve, psiholoģija, jāmāk ar viņu sadarboties. Mums pārsvarā nāk meitenes, un es viņas mācu būt patstāvīgām un uzmanīgām, pamanīt, ja kāds zirgs ir klibs vai savainots. Pat mazākās meitenes uzreiz pamana, ka zirgam kaut kas nav kārtībā, un arī zina, kā rīkoties, lai palīdzētu.