Petra un Jānis: saruna par maģisko mīlasstāstu un pārcelšanos no Šveices uz nekurieni meža vidū

Pirms iebraucam Paegļos pie Petras un Jāņa, lūdzu šoferi izmest līkumu līdz Apguldes centram, jo gribu uzmest aci Petras apgleznotajai autobusa pieturai, – cik var spriest, savulaik viņa bija pirmā, kas aizsāka pieturu apgleznošanu visā Latvijā. Pietura joprojām stāv glīta un sakopta, kaut Petra vēlāk sūkstīsies, ka sarkanais pigments saulē izbalo. 

Pēc brīža satieku arī pašu mākslinieci. Viņi abi ar Jāni nāk viens otram blakus caur vecu, skaistu ābeļdārzu, fonā atstājot puķudobes un ķirbju oranžos sānus. Pagalma vienā malā stāv māja, celta 1937. gadā dzelzceļa priekšniekam, kas šobrīd pārsvarā pašu spēkiem tiek atjaunota, pretī – 80. gados būvēta saimniecības ēka, kurā iekārtota izstāžu zāle. «Šo vietu radījām ar domu, lai ir, kur parādīt mākslu,» saka Petra, atvērdama durvis. Jānis tikmēr aiziet uz māju pēc kafijas.

Petra ir māksliniece, arī restauratore un konservatore. Runā ļoti bagātīgā latviešu valodā, pārvalda sešas valodas. Viņa pēdējos gados strādā kolāžas un asemblāžas tehnikā, par izejmateriāliem izmantojot no žurnāliem izgrieztus elementus un papildinot ar pašas zīmējumu un gleznojumu tehniku, – Latvijā ko tādu dara retais. Pārsvarā Petras arsenālā ir Latvijas brīvvalsts un padomju laiku prese, bet darbos var atpazīt latviešiem pazīstamus sižetus, kā kapusvētki vai dzīve hruščovkās, arī reiz populārus zīmolus un nosaukumus, piemēram, trīsstūrveida piena paciņas ar uzrakstu Moloko. Te var nolasīt gan vēsturi, gan ironiju. «Kolāžai vai asemblāžai ir vairāki slāņi un dimensijas – ir redzamais sižets, bet aiz tā paslēpies stāsts pavisam ar citu nozīmi. Un varbūt arī šim stāstam ir vēl viena nozīme – tad veidojas atkal kaut kas pavisam jauns. Tas ir mazliet sirreāli – kad izkāp no lineāras domāšanas. Turklāt man personīgi ir garlaicīgi tikai zīmēt vai gleznot. Man laikam patīk mazliet sarežģīt sev dzīvi,» viņa smejas. Petra arī atjauno mēbeles, piešķirot tām raksturu – dažādus ornamentus, turklāt tie nav uzzīmēti, bet gan vispirms rūpīgi izgriezti no dažādiem papīriem, uzlīmēti un pēc tam nolakoti. Viņai ir arī pasūtījuma darbi Šveicē, savukārt Jānis uz Šveici reizēm brauc strādāt slēpošanas kūrortos par viesmīli. Latvijā viņš ir gids – uzņem viesus no ārzemēm.

Ar draudzeni secinājām, ka Jānis ir no Baikāla. Tā arī viņu atradu – kā krievu, kas runā angliski…

Vispirms gribu uzzināt stāstu par jums, Petra! Ko šveiciete, māksliniece, dara meža vidū Latvijā?

Petra: – Mani šurp atveda mīlestība. Ar Jāni 1999. gadā iepazinos Portugālē, Sanvisenti zemesragā Atlantijas okeāna krastā. 

Jānis: – Portugāļi kādreiz domāja, ka tā ir pasaules mala. Tur mēs satikāmies – tobrīd Portugālē strādāju par gidu. Biju atvedis savus tūristus, bet Petra ieradusies ceļojumā ar draudzeni no Šveices un atbraukusi uz zemesragu citā ekskursiju autobusā. Redzēju, ka stāv meitene, uzrunāju viņu un mazliet paflirtēju.